ŽURNĀLS Informācija

Par to, vai juristu kļūdas laupa dzīvību, var strīdēties!
Piemēram, bija dzīves apbružāts jurists V.H., kurš vērsās Administratīvajā tiesā par necilvēcīgajiem apstākļiem Jēkabpils izolatorā.
Tiesa taisīja V.H. labvēlīgu spriedumu. Jurists, ieraugot četrciparu summu spriedumā, ķēra pie sirds un nokļuva slimnīcā ar infarktu.
Pēc pāris dienām V.H. saņēma papildspriedumu, kurā summa vēl bija nedaudz noapaļota uz augšu.
Papildspriedums piebeidza V.H., - sirds neizturēja, ieraugot apaļīgo summiņu, sievas dzīves juridiskajam pabērnam nebija, tikai piedzīvotāja, kura joprojām netic, ka spriedumā norādīta summa nav ļauns joks (spriedums netika pārsūdzēts un ir stājies spēkā).

Pirmais jautājums – kāpēc un kāpēc tieši tagad? Lai “optimizētu un efektivizētu tiesas procesu norisi vispārējās jurisdikcijas tiesās, vienlaikus nonākot pie tiesiska un taisnīga rezultāta katrā lietā”? Ja prezumējami nekvalitatīva pārstāvība ir tik nozīmīgs iemesls procesa kavēšanai un advokātu process – ideāls un pēdējais (jo CPL efektivitātes limitu esot sasniedzis) pretlīdzeklis, varbūt to sākumā ieviest, piemēram, administratīvajā procesā? Tur lietas neizskata ievērojami ātrāk kā civilprocesā.
Otrkārt, vai “nekvalitatīvie pārstāvji” patiesībā ir sliktāki kā “prezumējamie profesionāļi”? Skaidru pētījumu nav un nebūšot, tikai kaut kāda statistika un novērojami praksē.
Treškārt, vai kvalitāte un ātrums vienmēr ir savienojami? Kā vēsta sakāmvārds: ātri skrien – ātri krīt, ātrums liels pie muļķiem mīt. Nepraša vai nezinītis procesā var iesniegt savu makulatūru, apcerējumus un citus garadarbus, bet tiesnesim būtu jāspēj pelavas no graudiem knaši nošķirt. Toties šķietami profesionāli uzrakstīti, argumentēti lūgumi, sūdzības u.tml. procesu var sarežģīt un paildzināt neiedomājami, ja vēl tas profesionālis nav tik godprātīgs kā papīra tiesības prasa vai arī ļaujas klienta iespējami nekrietnajām vēlmēm.
Ceturtkārt, vai tiešām nav citu līdzekļu, kas neietekmētu tik ļoti personas, bet nebūtu sliktāki pat par cēlākajām advokātu procesa sapņu pilīm? Lai arī tas prasītu līdzekļus, tomēr virknē publikāciju ierosinājumi jau ir izteikti – palielināt tiesnešu skaitu, palielināt un pieņemami apmaksāt tiesu personāla darbu, arī tiesnešu profesionalitāte un bargums, piemērojot procesuālās sankcijas varētu līdzēt.
Piektkārt, kāpēc valsts grib apspiest personas privātautonomiju, izvēles iespējas un apšauba tās spēju izvēlēties pieņemamu pārstāvi? Jau Bukovskis reiz rakstīja, ka “atšķirībā no kriminālprocesa, civilprocesā valsts nav ieinteresēta: valstij ir pilnīgi vienalga, vai parādnieks samaksās savu parādu, vai pulksteņu taisītājs atdos atpakaļ izlabošanā pieņemto pulksteni [..]. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas.” Ja advokāta statuss būtu tāds profesionālisma zīmols, vai vispār kādam rastos vēlme izraudzīties sev pārstāvi-vienkāršo juristu, ar kura palīdzību uzvarēt tiesas procesā prezumējami būtu vairāk laimīga nejaušība, ne viņa darba rezultāts. Vai ir kāda aptauja par neapmierinātību ar juristu pakalpojumiem (salīdzinājumā ar advokātu pakalpojumiem), noteikts juristu neprofesionalitātes uztveres indekss vai vismaz aptaujāta sabiedrība?
Visbeidzot, kālab juristi būtu jāsalīdzina ar ārstiem? Ja pirmo neprasme civilprocesā varētu aizskart mantiskās intereses, tad ārstu rīcība skar veselību un dzīvību. Zaudēt naudu mēs varam gandrīz ik uz soļa, virkne profesiju un arodu tiešā vai netiešā veidā var ietekmēt finansiālo stāvokli. Varbūt zvērināts pārdevējs varētu atturēt no neapdomīga jauna un nelietderīga tehnoloģiju brīnuma iegādes vai zvērināts ātro kredītu izsniedzējs glābt no parādu jūga?

Cik ir nācies tiesāties, neesmu manījusi, ka juristi būtu ar ko sliktāki vai nekompetentāki par advokātiem. Jau esošais advokātu process ir daudz par daudz. Vai kāds ir analizējis ieguvumus no šāda procesa ieviešanas? Vai pieteikumi un citi procesuālie dokumenti ir kļuvuši kvalitatīvāki, salīdzinot ar to, kā iepriekš bija? Ja nekādas izmaiņas uz labo pusi nav konstatētas, tad kādēļ advokātu process būtu vēl jāpaplašina? Tādēļ, ka Medinai nav ko darīt? Savā dzīvē advokātu pakalpojumus neesmu izmantojusi un, domājams, arī neizmantošu. Man pietiek ar savām zināšanām. Man tagad kāds piespiedīs izmantot advokātu pakalpojumus? Kā vārdā?
Taisnība rakstā teiktajam, to es arī esmu novērojusi tiesu procesos, ka procesu vilcināšanu un negodprātības izmanto tie, kas ļoti labi pārzina procesu -advokāti.
Kādēļ gan juristi nestājas advokātu rindās? Tādēl, ka likumdevējs pats nav ticis skaidrībā ar to, vai maksātnespējas administratora darbs ir savienojams ar advokāta darbu, kā arī tādēļ, ka civilistam advokāta eksāmenā izvelkot biļeti par kriminālprocesa likuma niansēm, ir problēmas, jo nav prakses šajos jautājumos. Tāda arī nemaz nevar būt, jo kamēr nav advokāts, nedrīkst būt par personu aiztāvi kriminālprocesā.
Nekas regulējumā nav jāmaina.

Latvijas Republikas Advokatūras likuma 3.pantā ir noteikts, ka Advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības.
Savukārt minētā likuma 5.pantā ir noteikts, ka Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas lietu vešanai jebkurā Latvijas Republikas tiesā un pirmstiesas izmeklēšanas iestādē pēc pušu, apsūdzēto un citu lietas dalībnieku (klientu) izvēles un viņu uzdevumā, kā arī likumā noteiktajos gadījumos tiesu priekšsēdētāju, pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu vadītāju un Latvijas zvērinātu advokātu padomes uzdevumā. Advokāti likuma noteiktajā kārtībā sniedz arī citu juridisko palīdzību.
Ievērojot monoteisma tradīciju, pašā augšā ir totēmiskā pirmmāte - Tiesu sistēma, pie kuras auglīgajām krūtīm ir pieplakuši dažādi subjekti, tostarp advokāti, kas veido pirmmātes neatņemamu turpinājumu.
Savukārt viens advokāts ir neatkarīgs un Advokatūras likuma izpratnē nav Tiesu sistēmas sastāvdaļa, toties var pārstāvēt personu.
Tātad, ja satiekas neatkarīgs advokāts A. un advokāts B., kopā viņi veido panteistisko Tiesu sistēmas sastāvdaļu.
Problēma slēpjas apstāklī, ka vairāki advokāti, lai arī veido Tiesu sistēmu, nevar pārstāvēt procesā personu, bet tikai pusi (5.pants). Izņēmumi ir apsūdzētie un "citi lietas dalībnieki (klienti)".
Tādējādi ieviešot advokātu procesu tiesā jārēķinās ar to, ka lietā caurmērā ir divi procesa dalībnieki - prasītājs un atbildētājs. Ja abus procesa dalībniekus pārstāv advokāti, tad advokātiem kā Tiesu sistēmas sastāvdaļai ir pienākums procesa dalībniekus dekapitēt un sacirst divās daļās, lai iegūtu puses. Ja vēl viens procesa dalībnieks, tad jācērt trīs daļās.
Savukārt, ja procesā vienu prāvnieku pārstāv advokāts, bet otru - jurists, tad prāvnieka sadalīšana nav nepieciešama, jo viens advokāts drīkst pārstāvēt personu nedalītu un kopumā. Disfunkcija - viens advokāts nav Tiesu sistēmas sastāvdaļa.
Vienīgā cerība, ka Tieslietu ministrija spēs pārcirst šo Gordija mezglu!

Tas viss ir labi. Bet ko darīt ar advokātiem, kuri (a) ir neprofesionāli (tādu nav maz), (b) nav ētiski (tādu arī nav maz)? Runām par advokātu procesu varētu būt pamats, ja advokātu arodorganizācija būtu kaut ko darījusi lietas labā ar iepriekšminētajām _subčiku_ kategorijām. Kamēr nedara, tikmēr nekādus advokātu procesus

Vēl viens jautājums. Vai advokāti varētu sevi aizstāvēt paši, vai viņiem arī būtu jāizmanto kolēģa pakalpojumi?