1864. gada 12. novembrī Krievijas imperators Aleksandrs II apstiprināja tiesību zinātņu doktora Frīdriha Georga fon Bunges sastādīto Baltijas provinču tiesību kodifikācijas trešo, privāttiesību nodaļu – Livonijas, Igaunijas un Kurzemes privāttiesības (vācu valodā – Liv-Est-und Curlaendisches Privatrecht, krievu valodā – Сводъ гражданскихъ узаконенiй губернiй Остзейскихъ).
Baltijas Civillikums jeb Bunges civillikums (kā bieži vien apzīmē šo kodifikāciju) tiek uzskatīts par ievērojamāko tiesību vēstures pieminekli Baltijas telpā, kā arī par Eiropā unikālu romiešu tiesību recepcijas piemēru. Turklāt šī kodifikācija – tikai koncentrētā un modernizētā veidā – turpina attīstību spēkā esošā Latvijas Civillikuma veidolā. Ņemot vērā šos apstākļus, "Jurista Vārds", kas iznāk tikai dienu pirms Baltijas Civillikuma apstiprināšanas 150 gadu jubilejas, ir veltīts šai kodifikācijai un tās autoram F.G. fon Bungem.
Atzīmējot Baltijas Civillikuma gadadienu, svarīgi atcerēties dažus tiesību vēstures faktus.
Bunges izstrādātais Baltijas civillikumu apkopojums tika pieņemts kā Krievijas impērijas "Baltijas guberņu provinču tiesību" III daļa. Pirmās divas daļas, ko izstrādāja Vidzemes landrāts un galma tiesas viceprezidents Reinholds fon Samsons-Himmelšerns (Reinhold Johann Ludwig Samson von Himmelstiern,1778–1858), – 1730 panti par Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes pārvaldes organizāciju un 1502 panti par muižnieku, namnieku un garīdznieku kārtas privilēģijām – tika pieņemtas jau 1845. gadā. Savukārt Samsons-Himmelšerna izstrādātā "Baltijas guberņu provinču tiesību" IV un V daļa (par tiesām un tiesāšanās kārtību) spēkā tā arī nestājās – to vietā rusifikācijas un centralizācijas procesu ietvaros 1889. gadā Baltijas guberņās tika ieviesta ar pārējām impērijas daļām vienota tiesu iekārta un procesa likumi. Ar to iezīmējās būtisks pagrieziens Krievijas impērijas Baltijas provinču vēsturē, jo kopš to iekarošanas un pievienošanas Krievijai 18. gadsimtā (Igaunija un Vidzeme – 1710. gadā, Kurzeme – 1795. gadā) līdz pat 19. gadsimta beigām, balstoties uz savulaik noslēgtajām kapitulācijām un tajās apsolītajām privilēģijām, kā arī pateicoties nerimstošiem Baltijas muižniecības pūliņiem, aizstāvot savas intereses Krievijas cara galmā, šīs teritorijas bija spējušas saglabāt ievērojamu autonomiju Krievijas impērijā, kas izpaudās gan to administratīvajā pašpārvaldē un tiesu sistēmā, gan likumos u.c. jomās.1
Tāpat jāatceras, ka Bunges kodificētie Baltijas civillikumi to pieņemšanas brīdī attiecās tikai uz noteiktām Krievijas impērijas Baltijas provinču iedzīvotāju kārtām – bruņniecību, pilsētniekiem un garīdzniecību (tāpēc arī likumsakarīgi, ka tie tika publicēti tikai krievu un vācu valodā). Brīdī, kad Baltijas civillikumi stājās spēkā, tie kopumā tādējādi skāra tikai aptuveni 200 000 Baltijas guberņu iedzīvotājus.2 Savukārt lielākās iedzīvotāju daļas – zemnieku kārtas jeb šīs teritorijas "iedzimto", t.i., latviešu un igauņu, – civiltiesiskās attiecības arī turpmāk tika regulētas ar "civiltiesību druskām",3 kas bija atrodamas 1816.–1819. gada brīvlaišanas likumos. Tikai 1885. gadā latviešiem radās iespēja iepazīties ar Bunges veikumu dzimtajā valodā: gandrīz 1000 lappušu apjomā Liepājā tika izdota Māteru Jura sastādītā "Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes