"Cilvēka dzīve laika plūdumā ir tikai īss mirklītis, un no nāves neviens nespēs izglābties, lai arī kā tas to nemēģinātu. Mirs varoņi, mirs vergi, bet starpība starp tiem būs tā, ka pirmie būs pierādījuši savu cilvēka vērtību, būs baudījuši to, ko tikai brīva un cēla dzīve var dot, un cilvēki tos atcerēsies."
1919. gada rudenī izšķīrās pirms gada dibinātās Latvijas Republikas liktenis. Jauno valsti vienlaikus apdraudēja divi ienaidnieki – par Krievijas impērijas atjaunošanu karojošā Rietumu brīvprātīgo armija (Kurzemē izvietotās Vācijas armijas atliekas un bijušās Krievijas armijas veterāni no karagūstekņu nometnēm Pāvela Bermonta vadībā) un līdz Latvijas austrumiem atspiestais, bet vēl līdz galam neuzveiktais boļševika Pētera Stučkas vadītais Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas jeb sarkanā terora projekts.
Kad oktobra pirmajās dienās Rīgai uzbrukumu sāka bermontieši, Latvijas armija bija spiesta atkāpties labāk bruņoto un skaitliski pārāko uzbrucēju priekšā un Pārdaugava tika zaudēta.
It kā bezcerīgajā situācijā noteicošais tomēr izrādījās tautas gara spēks, vienotība un noticēšana saviem spēkiem un Latvijas valsts idejai. Daugavas labais krasts, ko tagad saucam par 11. novembra krastmalu, kļuva ne vien par frontes un ierakumu līniju, bet arī par Latvijas vēstures lūzuma vietu. Ar pilsētas iedzīvotāju atbalstu (gan papildinot armijas rindas, gan barojot, vācot siltas drēbes un citādi apgādājot Rīgas aizstāvjus), kā arī iesaistot Latvijas sabiedroto – Lielbritānijas un Francijas – karakuģus, izdevās sākt pretuzbrukumu. Brīvprātīgo rindās bija gan Tautas padomes un Rīgas pilsētas domes locekļi, gan ierēdņi, augstskolu pasniedzēji, studenti un pat skolēni. Viņiem palīgā nāca cēsinieki, valmierieši un citu novadu iedzīvotāji. 11. novembrī tika atbrīvota Rīga, bet mēneša beigās – visa Kurzeme. 1920. gada janvārī Latvijas armija, apvienojot spēkus ar Baltijas landesvēru un Polijas armiju, sāka uzbrukumu arī Austrumu frontē, no boļševikiem atbrīvojot Latgali. Latvijas tauta bija pierādījusi nelokāmo apņēmību nosargāt savu valsti.
Šīs slejas sākumā citētās rindas, lai cik atbilstošas, tomēr nav rakstītas par brīvības cīņām. Tas ir citāts no Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Alūksnes sektora avīzes "Tautas Sargs" Nr. 4, kas izdota 1948. gada 1. janvārī.
Jau divus gadu desmitus pēc 1918.–1920. gada brīvības cīņām Latvijas valsti atkal apdraudēja divi agresori, kuru pārspēks šoreiz izrādījās neuzvarams. Tomēr arī šajā situācijā bija cilvēki, kas, apzinoties savas rīcības pilnīgo nolemtību, nepadevās. Aptuveni 12 gadu garumā desmitiem tūkstošu Latvijas nacionālo partizānu turpināja cīņu ar padomju okupantiem, līdzīgi kā viņu likteņa biedri Igaunijā, bet jo īpaši lielā skaitā – Lietuvā.
Par partizānu cīņām joprojām klīst leģendas. Piemēram, par to, kā 1947. gada 7. janvārī Riharda Pārupa vadītie mežabrāļi ieņēma Gostiņu pilsētiņu, pacēla tur sarkanbaltsarkano karogu un kaut uz vienu dienu, bet tomēr likvidēja padomju varu.
Latvijas Nacionālo partizānu apvienības statūtos bija norādīts tās mērķis – "cīnīties ar ieročiem rokās un politiski, kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu [..]", kā arī pamatota šīs cīņas likumība – "Apvienība atrod savas tiesības ietvaros – izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu" (Skat. grām.: Nezināmais karš. Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem. 1944–1956, 16. lpp.).
Šodien ir 11. novembris – Lācplēša diena. Lai pieminam visus Latvijas tautas varoņus, kas atdevuši savas dzīvības par mūsu valsti!