Pirms 75 gadiem, 1939. gada 30. novembrī, pēc tam, kad Somija bija noraidījusi PSRS izvirzīto ultimātu atdot tai lielu daļu valsts teritorijas, Sarkanā armija iebruka Somijā. Sākās 105 dienas ilgais Ziemas karš – viena no pirmajām Otrā pasaules kara epizodēm, ko izraisīja divu agresoru – nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības – ar Molotova–Ribentropa paktu apstiprinātā "ietekmes sfēru" sadalīšana.
Neskatoties uz iebrucēja ievērojamo skaitlisko un militārtehnisko pārsvaru, kā arī pateicoties izmisušo somu pašaizliedzīgajai cīņai un ļoti bargajiem laika apstākļiem (temperatūra ap -40oC, metriem bieza sniega sega), kam vēl pievienojās uzbrukuma sliktā plānošana un vājā vadība, pirmo kampaņas vilni 1939. gada nogalē izdevās apturēt un organizēt efektīvu pretošanos arī otrajam vilnim 1940. gada sākumā. PSRS sākotnējais mērķis – visas Somijas okupācija – neizdevās, tomēr 1940. gada 13. marta miera līgumā Somija tika piespiesta atdot Padomju Savienībai aptuveni septiņus procentus savas teritorijas, tai skaitā otru lielāko valsts pilsētu Viborgu, ievērojamu daļu Karēlijas un Petsamo apgabalu, kas Somijas ziemeļus savienoja ar Barenca jūru. Par valsts neatkarību dzīvību bija atdevuši vairāk nekā 70 tūkstoši somu, savukārt PSRS pusē bija vairāki simti tūkstoši kritušo (propagandas nolūkos statistika, protams, tika viltota).
Līdzās neatkarībai Somija Ziemas karā nosargāja arī tautas pašapziņu, pašcieņu un ticību saviem spēkiem. Turklāt kopīgā cīņa par dzimteni atjaunoja 1918. gadā Somijas pilsoņu karā zaudēto sabiedrības vienotību.
Diemžēl Somijai līdzīgā izmisuma situācijā šobrīd atrodas Ukraina, kuras teritoriju (Krimu) okupējusi kaimiņvalsts Krievija, kas turklāt vēl kurina asiņainu militāru konfliktu valsts austrumos. Tomēr līdzīgi Somijai arī Ukraina izrāda agresora neprognozētu sīkstu pretestību, turklāt tās sabiedrība kļuvusi daudz saliedētāka nekā pirms šī konflikta.
Vērojot šīs paralēles, pārsteidz arī tas, cik maz 70 gadu laikā mainījušās kara propagandas un viltus īstenības radīšanas metodes. Pārlapojot 1967. gadā latviski iztulkotos "PSKP vēstures apcerējumus", kur cita starpā attēlota PSRS īstenotā "robežu pārbīdīšana", acīs iekrita daži teikumi:
"Padomju zeme, lielākā mieru mīlošā valsts, bija viena, tā atradās kapitālistisko valstu ielenkumā. [..] 1939. gada 17. septembrī Sarkanā armija pārgāja robežu, lai ņemtu savā aizsardzībā ukraiņu un baltkrievu dzīvību un īpašumu. [..] Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas tautas sapulces griezās PSRS Augstākajā padomē ar lūgumu uzņemt rietumu apgabalus Ukrainas un Baltkrievijas padomju republiku sastāvā. [..] 1939. gada beigās Anglijas un Francijas imperiālistiem izdevās izprovocēt somu reakcionārus uz karu pret PSRS. Padomju karaspēka uzbrukums izjauca imperiālistu plānus. 1940. gada martā tika parakstīts miera līgums, kas noteica, ka PSRS un Somijas robeža, kas agrāk gāja gar pašu Ļeņingradu, tiek pavirzīta uz ziemeļrietumiem. [..] 1940. gada jūnijā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā tauta gāza fašistisko valdību. Komunistisko partiju vadībā šo zemju darbaļaužu masas pieprasīja atjaunot padomju varu, ko Antantes interventi bija nožņauguši pilsoņu kara laikā. [..] Šajā pašā laikā tika pasludināta Moldāvijas Padomju Sociālistiskās Republikas nodibināšanās. Tās sastāvā bez Moldāvijas APSR ietilpa arī Besarābijas teritorija, ko Padomju Savienībai atdeva Rumānija. [..] Tagad jaunā robeža rietumos bija 200–300 kilometru tālāk nekā iepriekšējā. Līdz ar to ievērojami nostiprinājās valsts aizsardzības spējas."1
Murgaini? Nē! Gluži kā no mūsdienu Krievijas TV kastes...
1. 1 PSKP vēstures apcerējumi. Mācību līdzeklis marksisma-ļeņinisma pamatu skolām. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Liesma, 1967, 269.-270. lpp.
