ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šim rakstam ir divi mērķi. Pirmkārt, autors sniegs pamatojumu, kādēļ, autoraprāt, būtu saprātīgi atteikties no favor debitoris prezumpcijas piemērošanas nacionālajās tiesībās, aizvietojot to ar contra proferentem prezumpciju. Otrkārt, autors apskatīs contra proferentem prezumpcijas piemērošanas priekšnosacījumu un ierobežojumus, par pamatu ņemot šīs prezumpcijas piemērošanas teoriju un praksi starptautiskajās līgumtiesībās.

Rakstam ir šāda struktūra. Pirmajā nodaļā autors apskatīs contra proferentem piemērošanas teoriju un praksi starptautiskajās līgumtiesībās. Otrā nodaļa būs veltīta favor debitoris prezumpcijas kritikai. Beidzot, trešajā nodaļā autors apskatīs, kādā veidā būtu jānotiek šai pārejai no vienas darījumu interpretācijas prezumpcijas uz otru.

I. Contra proferentem: teorija un prakse starptautiskajās līgumtiesībās

Contra proferentem prezumpcija paredz, ka, "pastāvot šaubām par savstarpēji neapspriesta līguma noteikuma nozīmi, līguma noteikums iztulkojams par ļaunu tai pusei, kas šo noteikumu piedāvājusi".¹

Šī prezumpcija ir plaši atzīta daudzās jurisdikcijās,² taču contra proferentem saknes ir meklējamas romiešu tiesībās. Tieši romiešu juristi secināja, ka risku par neskaidrajiem līguma noteikumiem ir jāuzņemas līguma autoram.³ Romiešu tiesību agrākajā attīstības periodā šīs prezumpcijas mērķis bija nevis aizsargāt otru līguma dalībnieku, kurš attiecīgajiem līguma noteikumiem bija piekritis, bet gan nodrošināt maksimālu līguma noteikumu precizitāti.⁴ Mūsdienās contra proferentem ir cits pamatojums – līguma noteikumu autors tiek uzskatīts par līguma ekonomiski stiprāko dalībnieku. Ja līguma noteikumu bez tā apspriešanas līgumā ir iekļāvis viens dalībnieks, tas visdrīzāk aizsargās vienīgi viņa intereses.⁵ Vājākajam līguma dalībniekam atliek viena izvēle – piekrist piedāvātajiem noteikumiem vai arī atteikties no līguma slēgšanas.⁶ Turklāt tiek atzīts, ka līguma noteikuma autors labāk nekā jebkurš cits apzinās, kā attiecīgais noteikums paplašinās viņa tiesības un kādi strīdi var rasties par tā saturu.⁷ Ņemot vērā šos apsvērumus, risku par neskaidrībām līgumu noteikumos ir jāuzņemas to autoram.

Contra proferentem prezumpcija ir atzīta pasaules attīstītākajās jurisdikcijās, uz ko norāda tās iekļaušana trijos svarīgos starptautisko līgumtiesību dokumentos. Gan Unidroit Starptautisko komerctiesību principi, gan Eiropas līgumu tiesību principi, gan arī Eiropas Savienības kopējais civiltiesību modelis ietver šo prezumpciju.⁸ Šo avotu mērķis, inter alia, ir ietekmēt valstu likumdevējus, nacionālās tiesas un arī zinātnisko domu, lai tie pārņemtu piedāvātos juridiskos risinājums.⁹ Šiem dokumentiem ir vienīgi ieteikuma tiesību spēks, bet to autoritāte balstās tajā, ka tos ir izstrādājuši pasaules atzītākie privāttiesību zinātnieki no dažādām attīstītām jurisdikcijām, mēģinot apkopot visus progresīvākos līgumtiesību risinājumus. Tādēļ contra proferentem iekļaušana visos šajos tiesību avotos norāda, ka tās piemērošana sevi ir attaisnojusi un būtu pārņemama arī jurisdikcijās, kas līdz šim to nav piemērojušas.

Contra proferentem sakarā ir vērts vērst īpašu uzmanību uz CISG. Šī konvencija satur ļoti abstraktas normas attiecībā uz darījumu interpretāciju.