4. Marts 2015 / 12:01
Biju jau ierakstījusies tādā kā Neilanda fanu pulciņā, visi iepriekš rakstītie raksti ļoti patika. Bet šis raksts –bēdu ieleja. Tiesa gan, ne jau pilnībā. Piekrītu Neilandam, ka Maksātnespējas likumā līdz ar pēdējiem grozījumiem ir iestrādāts kropļojums, kurš būtu jāpārstrādā, proti, kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Labi, ka šāds regulējums vispār ieviests, bet tā nosacījumi ir prettiesiski un ķīlas ņēmēja tiesības aizskaroši. Nu kādēļ likumdevējam vajadzēja noteikt, ka saņemtie naudas līdzekļi glabājami tikai trīs gadus pēc ieķīlātās mantas pārdošanas vai piecus gadus no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas dienas?! Kāds ir pamatojums šādam termiņam? Droši vien nekāds, pieņēma un viss. Par sekām nepadomāja.
Bet par kreditora statusu, ja kreditora prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu. Tur man būtu daudz ko iebilst. Neilanda uzskats, ka šāds kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru, jo šajā konkrētā maksātnespējas procesā neko nesaņem no sava nodrošinājuma, ir nepareizs. Arī visi pamatojumi ir nepareizi, jo pats pamats šim jautājumam ir uzstādīts un izsecināts kļūdaini. Kļūda ir tajā, ka parādnieka maksātnespējas process neliedz kreditoram realizēt savu hipotēku, kas pieder trešajai personai (nevis parādniekam). Ja parādnieka maksātnespējas process būtu šķērslis hipotēkas pārdošanai, kas pieder trešajai personai, tad visi Neilanda secinājumi būtu pareizi. Arī secinājums, ka kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bet tā nav. Otra kļūda, no kuras izriet nepareizie secinājumi ir tā, ka Neilanda ieskatā administrators nedrīkstot pārdot trešajai personai piederošu mantu, drīkstot pārdot tikai parādniekam piederošu mantu. Bet tā nav. Līdz ar to, pastāvot diviem šādiem nepareiziem pamatiem, uz tiem būvētais sabrūk.
Kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, drīkst pārdot trešajai personai piederošu mantu, arī ja noris parādnieka maksātnespējas process. Likums to neaizliedz. To dara vai nu tiesu izpildītājs, vai maksātnespējas administrators, iekļaujot mantu mantas pārdošanas plānā, jo tā nav vienkārši kāda trešās personas manta, bet gan manta, kas kalpo par nodrošinājumu kreditoram, savukārt administratora pienākums maksātnespējas procesā ir apmierināt kreditora prasījumu, pārdodot kreditoram par labu ieķīlāto mantu. Tiesu prakse šādu pieeju atbalsta, administratori regulāri pārdod izsolēs trešajām personām piederošu mantu, neticu, ka Neilandam nekas tāds nav zināms. Līdz ar to Neilanda secinājums, ka kreditors parādnieka maksātnespējas procesā neko neiegūs no savas ķīlas, neatbilst patiesībai. Lielā mērā tas tieši no paša kreditora ir atkarīgs, vai naudas līdzekļi no ķīlas tiks atgūti, vai nē.
Bankām šāda pieeja ir ļoti izdevīga, ja tiek uzskatīts, ka kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, būtu uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bankas šādos gadījumos nesteidzas ar nekustamo īpašumu/hipotēkas realizēšanu, kas pieder trešajai personai. Labāk ir nogaidīt, kad beigsies parādnieka maksātnespējas process un tad realizēt trešajai personai piederošu nekustamo īpašumu, kas kalpo par nodrošinājumu bankai. Bet parādnieka maksātnespējas procesā pievienoties pārējo nenodrošināto kreditoru pulciņam un baudīt visas priekšrocības, t.sk. arī naudas līdzekļu sadalē. Pēdējā jo īpaši, ņemot vērā bankas kreditora prasījuma īpatsvaru uz pārējo kreditoru prasījumu fona, kuru prasījumi ir patiešām nenodrošināti un parasti ir mērāmi desmitos, simtos un dažos tūkstošos, salīdzinot ar bankas prasījumu, kas parasti ir desmitos vai simtos tūkstošu mērāms. Bet naudu jau sadala proporcionāli kreditoru prasījumos norādītajām summām. Tā banka apēd gandrīz visu atgūto naudiņu. Paldies, pārējie kreditori, ka pieteicāt savus nenodrošināto kreditoru prasījumus maksātnespējas procesā... Kādi atnācāt, tādi aizgājāt. Bet, beidzoties parādnieka maksātnespējas procesam, banka pārdos arī trešajai personai piederošo mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, realizēs savu hipotēku. Bankas tiesības saņemt naudu no hipotēkas jau nekur nav zudušas, jo ķīlas tiesība stāv pāri visam, arī ja pats pamatparāds ir dzēsts (pabeigts parādnieka maksātnespējas process). Cik jauki būt nenodrošinātajam kreditoram ar nodrošinājumu, kas neskaitās nodrošinājums, jo to devusi trešā persona! Cik jauki iedzīvoties uz citu kreditoru rēķina!
Tādēļ nevajag te stāstīt par banku aizskārumu, ja tās tiktu uzskatītas par nodrošinātajiem kreditoriem šādā situācijā. Tas lai paliek tiem, kas nesaprot drēbi. Bankas, pārdodiet trešajām personām piederošu mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, pēc iespējas ātrāk un prasījuma nesegtajā daļā arī būsiet nenodrošinātie kreditori, stāvēsiet rindā kopā ar citiem nenodrošinātajiem kreditoriem maksātnespējas procesā. Tas būs godīgi. Naudu no nodrošinājuma pārdošanas tāpat saņemsiet.
Profesors Torgāns pareizi savā rakstā "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām" ir norādījis, ka kreditors, kura prasījuma tiesības nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, ir uzskatāms par nodrošināto kreditoru. Šeit profesora viedokļa kritika nav vietā! Profesors savā viedoklī nu galīgi nav vientuļš. Viņam pievienojas lielākā daļa maksātnespējas administratoru, liela daļa banku juristu, Administratoru asociācija, Tieslietu ministrija un tiesas. Man nav zināms neviens tiesu nolēmums, kur tiesas būtu lēmušas savādāk. Bet Neilanda kungs rakstā atsaucas uz pretējiem tiesu nolēmumiem, no kā secinu, ka tādi tomēr ir. Tā, ka šis jautājums galīgi nav tik viennozīmīgs kā Neilanda kungs raksta.