ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ir ļoti amizanti lasīt, kā maģistra grādu ieguvušais R.Neilands diskutē ar citādi domājošajiem : kā ar rindu mājas labās un kreisās sienas kaimiņu, kuri nemitīgi trokšņo un nedod mierīgi dzīvot un rakstīt. Nepārsūdzēti (nenoprotestēti) vienas instances spriedumi nav judikatūra, LU profesora tēzes ir nepareizas, pretēja rakstura domas ir tikai tukšas emocijas. Varbūt Neilanda kungs varētu nevis kult tukšus salmus (piemēram, par kaimiņa mantas pārdošanu u.tml., kaut, tik tiešām, jāpiekrīt administratorei, ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu), bet pa punktiem norādīt oponentiem, kādēļ viņu argumenti nav viņam pieņemami. Pretējā gadījumā sanāk, ka tie nav pamatoti tikai tāpēc, ka nav. Ir jāieklausās citu ieteikumos, vēl jo vairāk, ka tiesu prakse šajos jautājumos ir paplāna, un, lielākoties, kredītiestādēm par sliktu. Kādēļ tad banku juristi lietās par kreditora statusu nespēja pārliecināt AT par pretējo un rajonu/pilsētu lēmumi palikuši nemainīgi!?

Cienītais, Neilanda kungs!
Pagrāvāt labo priekšstatu par sevi ar šo komentāru. Ir jābūt zināmam briedumam, lai cilvēks spētu uzklausīt citādi domājošo viedokli, nevis uzkluptu citādi domājošā personībai, sak, tu pats tāds un šitāds. Man varbūt var pārmest to, ka neprotu perfekti izteikt savu domu (bieži vien laika trūkuma dēļ), bet tikai ne pretrunīgu viedokļu izteikšanu. Arī konkrēti šajos jautājumos mans viedoklis ir bijis nemainīgs. Šīs tēmas (kreditora statuss, ja tā prasījums nodrošināts ar trešajai personai piederošu mantu, kā arī trešās personas mantas pārdošana maksātnesp.procesā) esmu pietiekami urbusi, izglītojusi citus administratorus un tiesājusies tiesā ar bankām. Par tiesu prakses rezultātiem jau informēju.
Jūs norādāt, ka rajona/pilsētu tiesu prakse neesot judikatūra, jo to nevar pārsūdzēt, bet var tikai iesniegt protestu. Neilanda kungs, atļaušos norādīt, ka judikatūra ir ne tikai Senāta spriedumi, bet maksātnespējas lietās arī rajona/pilsētu tiesu prakse. Tieši tā iemesla dēļ, ka šīs lietas nevar pārsūdzēt. Tomēr lietas, kas saistās ar trešās personas un parādnieka mantas pārdošanu izsolē, var pārsūdzēt apgabaltiesā. Apgabaltiesas arī atbalsta trešās personas mantas pārdošanu maksātnespējas procesā. Atbalsts nenāk tikai no atsevišķām rajona/pilsētu tiesām. Es jau esmu citējusi apgabaltiesas nolēmumu (un arī citu tiesu nolēmumus) ar tajā iekļauto argumentāciju savā komentārā pie profesora Torgāna 16.12.2014. raksta: "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām". Kam sīkāk interesēs, tie izlasīs. Neatkārtošos. Izrādās, ka pārdodot izsolēs trešajām personām piederošu mantu, mēs, administratori, un arī tiesas, nodarbojamies ar patvarību, par ko ir paredzēta kriminālatbildība. Tas lai paliek Jūsu viedoklis.
Jūs rakstāt, ka Civillikums un Civilprocesa likums nosaka precīzu kārtību, kādā kreditors var vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Ne gluži, maksātnespējas gadījumā to nosaka Maksātnespējas likums, savukārt Civilprocesa likums nosaka mantas pārdošanas kārtību, bet ne iekļaujamās mantas sastāvu (parādnieka vai trešās personas), ko drīkst pārdot maksātnespējas procesā. Ne Civillikumā, ne Civilprocesa likumā neatrast jautājumu, vai maksātnespējas procesā drīkst pārdot trešajām personām piederošu mantu. Kā rakstīja apgabaltiesa savā nolēmumā, kurā atbalstīja trešās personas mantas pārdošanu mn procesā: "ja jau kreditors uzskatāms par nodrošināto kreditoru, no tā izriet administratora pienākums apmierināt kreditora prasījumu. Šāda rīcība atbilst kreditoru un parādnieka interesēm, veicina iespējami ātru līdzekļu atgūšanu un sava prasījuma apmierināšanu, kas atbilst Maksātnespējas likuma 92.panta pirmās daļas 5.punktam" (maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski atgūtā manta).
Citēju Maksātnespējas likuma 92.pantu. "Parādnieka mantas jēdziens: (1) Parādnieka manta šā likuma izpratnē ir: 1) parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; 2) naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; 3) saskaņā ar šā likuma 93.pantu atgūtā manta; 4) augļi, kas iegūti no parādnieka mantas juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā; 5) juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta."
Kas gan Jūsu izpratnē ir domāts ar šo "citu tiesiski atgūto mantu", ja jau šā panta pirmajos punktos ir uzskaitīta parādnieka manta?
No tā, ka administrators pārdod izsolē trešajām personām piederošu mantu, ieguvēji ir visi (nu varbūt banka nav, ja vēlas, lai n/ī tirgotu konkrēts tiesu izpildītājs un, iespējams, bankai par to piešķirtu bonusus pateicībā par to, ka tika izvēlēts tieši šis tiesu izpildītājs). Tādā veidā izpaliktu praksē sastaptās situācijas, ka banka nesteidzas pārdot nodrošinājumu, ko devusi trešā persona. Tādējādi tieši iespaidojot maksātnespējīgā parādnieka, fiziskās personas, saistību dzēšanas termiņu. Jo liela daļa saistību paliek nesegtas/nedzēstas. Bankrota procedūra pabeigta, bet nodrošinājums, ko devusi trešā persona, nav pārdots, jo banka nesteidzas. Ja trešās personas mantu būtu pārdevis administrators, tad parādnieka kopējais saistību apmērs bankrota procedūras beigās būtu ievērojami mazāks, līdz ar to, ļoti iespējams, arī saistību dzēšanas termiņš būtu īsāks.

Pievienojos Magones viedoklim!
Pirmkārt, tiešām neredzu pamatojumu piešķirt nodrošinātā kreditora statusa atkarībā no nodrošinājuma piederības (ja par nodrošinājumu kalpojošā manta pieder pašam parādniekam, tad nodrošinātais kreditors, bet ja trešajai personai, tad nenodrošinātais kreditors). Cik man zināms, tad hipotēka kā lietu tiesība ir absolūta tiesība (ir saistoša jebkurai personai), līdz ar to, ja konkrētais prasījums ir nodrošināts ar nekustamā īpašuma ķīlu, tad tas ir nodrošināts prasījums per se, nevis atkarībā no tā, kas ir ķīlas īpašnieks. Turklāt Magone ļoti uzskatāmi un pamatoti norādīja, kādēļ bankām šāds relatīvs nodrošinātā kreditora statuss ir izdevīgs - pilnīgi pareizi!, par vienu un to pašu prasījumu var izlietot gan nodrošinātā, gan nenodrošināta kreditora tiesības un baudīt no abiem kreditora statusiem izrietošās priekšrocības.
Otrkārt, tiesu praksē joprojām ir neskaidrs jautājums par ar hipotēku apgrūtinātā īpašuma īpašnieka tiesībām attiecībā pret parādnieku. Proti, jautājums ir par to, vai un uz kāda pamata nek.īp. īpašnieks, kurš ir ieķīlājis savu īpašumu, lai nodrošinātu citas personas saistības, var prasīt atlīdzinājumu no šīs citas personas (parādnieka). Ja principā tiek atzītas šādas nek.īp. īpašnieka tiesības pret parādnieku, tad nākamais jautājums ir par turpmāko rīcību nek.īp. īpašnieka maksātnespējas procesā. Ja par nodrošinājumu kalpojošais nek.īp. tiek pārdots, maksātnespējīgajam īpašniekam ir tiesības vērst prasījumu parādnieku. Tajā pašā laikā parādnieks turpina godprātīgi pildīt savas saistības pret banku, līdz ar to maksātnespējīgam īpašniekam īsti nav tiesības prasīt, lai parādnieks savas saistības izpilda pirms termiņa un lielākā apmērā nekā to paredz līgums. Arī banka kā kreditors nevar pretendēt uz naudas līdzekļiem, kas iegūti no ieķīlātā īpašuma pārdošanas, jo parādnieks taču pilda saistības, līdz ar to piedziņas vēršanai pret nodrošinājumu nav pamata.
P.S. un, Neilanda kungs, nevajag popularizēt stereotipu, ka jebkura rīcība likuma ietvaros, kas neatbilst bankas subjektīvajām interesēm, ir negodprātīga rīcība principā. Domāju, ka juristu vidū ir gana daudz piemēru par banku rīcību, kas formāli un pēc burta varbūt pat atbilst likuma priekšrakstiem, taču pēc likuma gara un taisnīguma apsvērumiem banku izdarības nevar saukt savādāk kā par negodprātību.

Biju jau ierakstījusies tādā kā Neilanda fanu pulciņā, visi iepriekš rakstītie raksti ļoti patika. Bet šis raksts –bēdu ieleja. Tiesa gan, ne jau pilnībā. Piekrītu Neilandam, ka Maksātnespējas likumā līdz ar pēdējiem grozījumiem ir iestrādāts kropļojums, kurš būtu jāpārstrādā, proti, kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Labi, ka šāds regulējums vispār ieviests, bet tā nosacījumi ir prettiesiski un ķīlas ņēmēja tiesības aizskaroši. Nu kādēļ likumdevējam vajadzēja noteikt, ka saņemtie naudas līdzekļi glabājami tikai trīs gadus pēc ieķīlātās mantas pārdošanas vai piecus gadus no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas dienas?! Kāds ir pamatojums šādam termiņam? Droši vien nekāds, pieņēma un viss. Par sekām nepadomāja.
Bet par kreditora statusu, ja kreditora prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu. Tur man būtu daudz ko iebilst. Neilanda uzskats, ka šāds kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru, jo šajā konkrētā maksātnespējas procesā neko nesaņem no sava nodrošinājuma, ir nepareizs. Arī visi pamatojumi ir nepareizi, jo pats pamats šim jautājumam ir uzstādīts un izsecināts kļūdaini. Kļūda ir tajā, ka parādnieka maksātnespējas process neliedz kreditoram realizēt savu hipotēku, kas pieder trešajai personai (nevis parādniekam). Ja parādnieka maksātnespējas process būtu šķērslis hipotēkas pārdošanai, kas pieder trešajai personai, tad visi Neilanda secinājumi būtu pareizi. Arī secinājums, ka kreditors uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bet tā nav. Otra kļūda, no kuras izriet nepareizie secinājumi ir tā, ka Neilanda ieskatā administrators nedrīkstot pārdot trešajai personai piederošu mantu, drīkstot pārdot tikai parādniekam piederošu mantu. Bet tā nav. Līdz ar to, pastāvot diviem šādiem nepareiziem pamatiem, uz tiem būvētais sabrūk.
Kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, drīkst pārdot trešajai personai piederošu mantu, arī ja noris parādnieka maksātnespējas process. Likums to neaizliedz. To dara vai nu tiesu izpildītājs, vai maksātnespējas administrators, iekļaujot mantu mantas pārdošanas plānā, jo tā nav vienkārši kāda trešās personas manta, bet gan manta, kas kalpo par nodrošinājumu kreditoram, savukārt administratora pienākums maksātnespējas procesā ir apmierināt kreditora prasījumu, pārdodot kreditoram par labu ieķīlāto mantu. Tiesu prakse šādu pieeju atbalsta, administratori regulāri pārdod izsolēs trešajām personām piederošu mantu, neticu, ka Neilandam nekas tāds nav zināms. Līdz ar to Neilanda secinājums, ka kreditors parādnieka maksātnespējas procesā neko neiegūs no savas ķīlas, neatbilst patiesībai. Lielā mērā tas tieši no paša kreditora ir atkarīgs, vai naudas līdzekļi no ķīlas tiks atgūti, vai nē.
Bankām šāda pieeja ir ļoti izdevīga, ja tiek uzskatīts, ka kreditors, kura prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, būtu uzskatāms par nenodrošināto kreditoru. Bankas šādos gadījumos nesteidzas ar nekustamo īpašumu/hipotēkas realizēšanu, kas pieder trešajai personai. Labāk ir nogaidīt, kad beigsies parādnieka maksātnespējas process un tad realizēt trešajai personai piederošu nekustamo īpašumu, kas kalpo par nodrošinājumu bankai. Bet parādnieka maksātnespējas procesā pievienoties pārējo nenodrošināto kreditoru pulciņam un baudīt visas priekšrocības, t.sk. arī naudas līdzekļu sadalē. Pēdējā jo īpaši, ņemot vērā bankas kreditora prasījuma īpatsvaru uz pārējo kreditoru prasījumu fona, kuru prasījumi ir patiešām nenodrošināti un parasti ir mērāmi desmitos, simtos un dažos tūkstošos, salīdzinot ar bankas prasījumu, kas parasti ir desmitos vai simtos tūkstošu mērāms. Bet naudu jau sadala proporcionāli kreditoru prasījumos norādītajām summām. Tā banka apēd gandrīz visu atgūto naudiņu. Paldies, pārējie kreditori, ka pieteicāt savus nenodrošināto kreditoru prasījumus maksātnespējas procesā... Kādi atnācāt, tādi aizgājāt. Bet, beidzoties parādnieka maksātnespējas procesam, banka pārdos arī trešajai personai piederošo mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, realizēs savu hipotēku. Bankas tiesības saņemt naudu no hipotēkas jau nekur nav zudušas, jo ķīlas tiesība stāv pāri visam, arī ja pats pamatparāds ir dzēsts (pabeigts parādnieka maksātnespējas process). Cik jauki būt nenodrošinātajam kreditoram ar nodrošinājumu, kas neskaitās nodrošinājums, jo to devusi trešā persona! Cik jauki iedzīvoties uz citu kreditoru rēķina!
Tādēļ nevajag te stāstīt par banku aizskārumu, ja tās tiktu uzskatītas par nodrošinātajiem kreditoriem šādā situācijā. Tas lai paliek tiem, kas nesaprot drēbi. Bankas, pārdodiet trešajām personām piederošu mantu, kas kalpo par nodrošinājumu, pēc iespējas ātrāk un prasījuma nesegtajā daļā arī būsiet nenodrošinātie kreditori, stāvēsiet rindā kopā ar citiem nenodrošinātajiem kreditoriem maksātnespējas procesā. Tas būs godīgi. Naudu no nodrošinājuma pārdošanas tāpat saņemsiet.
Profesors Torgāns pareizi savā rakstā "Trieciens samākslotām tiesiskās aizsardzības shēmām" ir norādījis, ka kreditors, kura prasījuma tiesības nodrošinātas ar trešajai personai piederošu mantu, ir uzskatāms par nodrošināto kreditoru. Šeit profesora viedokļa kritika nav vietā! Profesors savā viedoklī nu galīgi nav vientuļš. Viņam pievienojas lielākā daļa maksātnespējas administratoru, liela daļa banku juristu, Administratoru asociācija, Tieslietu ministrija un tiesas. Man nav zināms neviens tiesu nolēmums, kur tiesas būtu lēmušas savādāk. Bet Neilanda kungs rakstā atsaucas uz pretējiem tiesu nolēmumiem, no kā secinu, ka tādi tomēr ir. Tā, ka šis jautājums galīgi nav tik viennozīmīgs kā Neilanda kungs raksta.