ŽURNĀLS Domu mantojums

Šinī iespējā negribu apstāties tikai pie atmiņām, bet arī izteikt atziņas par progresīviem soļiem sievietes – cilvēka tiesību attīstības gaitā. To gribu darīt ar to izpratni un tām pasaules vērtētāja cilvēka gara acīm, ko man deva izglītība Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē un ko tagad dod laika perspektīve.

Negribu šo vērtību jēgu iežogot t.s. sieviešu tiesību atbrīvošanas laukā tādā skatījumā, kā to redzam patreizējā visa pārvērtēšanas un kritikas laikmetā resp. revolūcionārā darbībā un ko pat patreizējais Amerikas prezidents ieslēdzis savā nākotnei daudzsološajā runā.

Sievietes atbrīvošanas kustības vadītāji velti atsaucas uz Kārli Marksu savu revolūcionāro prasību pastiprināšanai. Būtībā Kārlim Marksam sievietes liktenis bija vienaldzīgs, un viņa Kapitālā minētā sievietes ekspluatācija sen jau novērsta ar sociālo likumdošanu.

Esmu par evolūciju visos cilvēka personīgās un sociālās dzīves jautājumos. Šī mana atziņa ir izaugusi ne tikai no dabas zinātniskām aksiomām, bet tā ir veidojusies manī kā cilvēkā, novedot pie pārliecības, ka mūsu apkārtne resp. sociālā kārtība ir daļa no pasaules parādību ritmiskas secības resp. evolūcijas. Traucēšana ar prātojumiem, pat ja tie nāk no civīlizētā pasaulē augsti vērtētiem domātājiem, ir varmācīga ielaušanās šinī secībā. Šī ielaušanās reālitātē kļūst par nežēlību, vērstu pret pašu cilvēku. Tāpat kā revolūcijai, arī evolūcijai vajadzīga dinamika, kas to virza. Cilvēkam šis spēks ir sadzīves struktūrā ar visiem sasniegumiem un konfliktiem ekonomiskā, technoloģiskā un polītiskā laukā. Pati sadzīves struktūra dod arī sievietei iespēju ar viņas garīgo potenci izteikt sevi kā cilvēku attiecīgā kvalifikācijā blakus vīrietim.

Šis slēdziens pamatojas uz šī gadu simteņa progresu zinātnē un technoloģijā, kas kontrolē un balansē sadzīves struktūru, konkrēti runājot – sievietes un vīrieša vietu sociālajā vidē. Šādam sociālo attiecību vērtējumam atrodams pastiprinājums balsošanas tiesību piešķiršanas aktā Amerikas sievietei 1919. g. 4. jūnijā (ratificēts 1920. g. 18. augustā): "Savienotās Valstīs pilsoņu tiesības balsot nav liedzamas vai ierobežojamas dzimuma dēļ ne no Savienotām Valstīm, ne no atsevišķa štata."

Amerikas sievietei balsošanas tiesības izauga Pirmā pasaule kaŗa laika apstākļos, kad sieviete blakus vīrietim tika atzīta par spējīgu strādāt fabrikā, kaŗa darbības laukā un ģimenei.

Amerikas sievietes tiesību attīstības gaitā liberālā filozofija un nemieri ielās uzskatāmi tikai par ievadu pašas dzīves diktētajiem sasniegumiem. Sievietes aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības, kas ietvertas minētajā balsošanas tiesību aktā, ir ceļa zīme viņas daudzo iespēju krustceļos. Sievietes pašas fiziskās un garīgās dotībās un to attīstībā guļ atbilde, pa kuŗu ceļu iet. Līdzīgi vīrietim, arī sievietei viņas centienos un pretestībās meklējama gala mērķa jēga.

No Amerikas neatkarības deklarācijas 1776. g. 4. jūlijā bija pagājis gandrīz pusotra gadu simteņa, kad deklarācijas tīri fizioloģisko apzīmējumu "men" pareizi iztulkoja, attiecinot to arī uz sievietēm. "All men are created equal..." Vārdam "man" ir divējāda fizioloģiska nozīme un proti – vīrietis un cilvēks. Līdz 1919. g. 4. jūnijam to tulkoja šaurākā nozīmē, domājot ar to tikai vīrieti.

Acīmredzami šādai izpratnei cauri gadu simteņiem atslēga meklējama domāšanā, kas tūkstošus gadus atpakaļ Bībelē pasaules radīšanas stāstā 1. Mozus grāmatā blakus 1. nodaļai, ka Dievs radījis pēc sava ģīmja vīrieti un sievieti, 2. nodaļā pretrunīgi izslēdza sievietes līdzvērtību ar to, ka sieviete radīta no vīra sānkaula.

Sievietes kā cilvēka pilnvērtības izslēgšana nav meklējama tikai Amerikas neatkarības deklarācijas iedzīvinātājos, bet arī tā laika domātāju atziņās:

"Ja sieviete kontrolētu valdību, valsts būtu briesmās, jo viņa nerīkojas vispārības interesēs, bet gan iespaidojas no acumirklīgām iedomām un uzskatiem (Hegel – Tiesību filozofija – 1770–1831)

"Īsts vīrs meklē divas lietas: briesmas un rotaļu un tādēļ meklē sievieti kā bīstamāko rotaļlietu." (F. Nietsche 1844–1900)

Jaunākā laikā šo Nietsche"s filozofiju par sievieti saglabājis Nikos Kazantzakis (1883–1957) savā darbā Zorba the Greek, piešķirot sievietei tikai vāja radījuma un iekārošanas objekta vietu. No sievietei jau piešķirtās pozīcijas pasaulē uz šo mūsu gadu simteņa lielāko rakstnieku jāraugās ar nožēlu, kaut arī viņa darbi savā augstvērtībā tulkoti 30 valodās.

Līdzīgi filozofiski vērtējumi atrodami Jean Jacques Rosseau (1712–1778), A. Schopenhauera (1788–1860), S. Freuda (1856–1939) un citu domātāju darbos. Visu šo domātāju atziņas ir apraktas šī gadu simteņa lielo notikumu lavīnā: Pirmais pasaules kaŗs, krievu revolūcija un Otrais pasaules kaŗš, kā arī progress zinātnē un technoloģijā ir uzlikuši pašas dzīves diktētu zīmogu sievietes vietai civīlizētajā pasaulē. Kamēr vīrietis jaunu mācību un valsts vadītāju satraukts cīnījās kaŗa un revolūcijas laukos, sievietes rokās palika rūpes par kārtību, ģimeni un saimniecību.

Patreizējā zinātnes progresā visās iespējamās technikas nozarēs, it īpaši elektrotechnikas laukā sievietes ar savu skaitu un darba kvalifikāciju atrodas pirmajā vietā pasaulē. Miljoniem sieviešu, ar izcilām spējām, darba dienas gaŗumu paciešot, koncentrējoties un ar roku veiklību, mikroskopu, pavairojamo stiklu vai arī tikai brilles pielietojot, izpilda t.s. assembly techniskos darbus. Ir jāvaicā, kas gan būtu zinātniskā izdoma techniskie zīmējumi bez sievietes darba un veiksmes. Atbilde būtu: tie paliktu uz papīra.

Sievietes vietu cilvēka sadzīvē vairs nevar satracināt pat šīs dienas domātāju atziņas 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas izpratnē. Šinī sakarā gribu pieminēt visradikālākā Amerikas augstākās tiesas locekļa Viljama Duglasa ignoranci. Kaut gan savās runās un rakstos viņš aicina, sacensībā ar Padomju Savienību, atbalstīt revolūcionāro kustību visā pasaulē, tomēr nespēj atbrīvoties no domas, ka sieviete taisīta no Ādama ribas. Jautājumā par Amerikas augstākās tiesas tiesnešu Huga Blacka un J. Harlana vakanto vietu aizpildīšanu ar kādu no vairāk kā 10 uzstādītajām kandidātēm – sievietēm, Viljamss Duglass preses pārstāvjiem izteicās, ka sievietes gan varētu būt Augstākās tiesas locekles, bet tādā gadījumā viņam tomēr vajadzīgs mazākais viens vīrietis, ar kuŗu viņš varētu apspriesties.

Noraidot šādus šīs dienas domātāju uzskatus, atzīmēšu pasaules mērogā nozīmīgākās sievietes: Indijas ministru prezidenti Indiru Gandhi, Izraēlas Goldu Meier un Ceilonas Sirimavo Bandaraneiki.

Aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības ir jau pavērušas sievietei ceļu svarīgu valsts lietu kārtošanā. Tādā pašā gaismā tiesību darba laukā paceļamas vairāk nekā desmit Amerikas sievietes, kas minētas par kandidātēm Amerikas augstākā tiesā. Viņu vidū gribu īpaši nosaukt piecas tiesību zinātņu profesores: Soia Mentschikoff (Chicago), Herma Hill Kay (Berkeley), Ellen Peters (Yale), Dorothy Nelson (Dienvid Kalif.) un Patricia Roberts (Haward), pēdējā arī kādreizējā sūtne Luksemburgā.

Viss tas kā mantojums savā vērtībā sniegsies tālu nākošo paaudžu sociālajā iekārtā.

Atgriežoties pie manas vietas tiesu resorā Latvijas valsts pastāvēšanas laikā, ir jāatkārto, ka manas tiesības, tāpat kā šis jautājums pasaules skatījumā, izrietēja no tiem pašiem pamatiem, kas sievietes labā vainagojās viņas balsošanas tiesībās.

Pirmais pasaules kaŗš un krievu revolūcijā izraisītā dzīves nepieciešamība arī mūsu zemē nolika sievieti pie arkla, fabrikās un ģimenes apsardzībā blakus vīrietim.

Man kā sievietei piešķirto tiesāšanas tiesību dīglis meklējams Latvijas valsts satversmes 8. un 9. pantos. Latvijas valsts satversmes 8. pants nosaka, ka tiesības vērtēt ir abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuŗi vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par 21 gadu. Blakus šīm aktīvām vēlēšanu tiesībām mūsu satversmes 9. pants runā par pasīvām vēlēšanu tiesībām, nosakot, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kuŗš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par 21 gadu.

Abi šie satversmes panti, piešķiŗot pasīvās un aktīvās vēlēšanu tiesības arī sievietēm, īstenoja demokrātiskās iekārtas pilsoņu vienlīdzības principu, t.i., ka visiem pilsoņiem, neatkarīgi no dzimuma, vienādas tiesības. Šīs tiesības arī deva sievietei iespējas runāt un darboties valsts lietās. Pie valsts varas funkcijām miera un kārtības uzturēšanai pieder arī tiesas.

Caur laika tālumu atceroties savu vietu Latvijas tiesu darbā, varu teikt, ka jau tanī laikā to nepieņēmu kā kaut ko īpatnēju blakus savam līdzcilvēkam – vīrietim. Tas izskaidrojams ar jau minētajām aktīvām un pasīvām vēlēšanu tiesībām mūsu satversmē. Biju pati piedalījusies mūsu valsts augstākā organa ievēlēšanā, un mani nepārsteidza arī tas, ka mūsu tauta jau Satversmes Sapulcē bija ievēlējusi vairākas sievietes: Aspaziju, Klāru Kalniņu, Valeriju Seili. Nedzirdēju arī ne presē, ne valodās kritiku par to. Advokātūrā starp pirmajām varu minēt divas izcilas juristes – Otiliju Ķempeli un Olgu Dzelzīti. Latvijas Universitātē visās fakultātēs studēja arī sievietes. Bija jāapbrīno lielais daudzums medicīnu un zobārstniecību beigušās, kas jau strādāja šinī laukā.

Arī mans lūgums uzņemt mani Latgales apgabaltiesā par tiesu amatu kandidāti 1930. g. janvārī tika pieņemts nekavējoties, kaut arī valsts eksāmenus Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē bija nolikusi tikai 1929. g. Ziemassvētku sesijā.

Ar šīs dienas acīm vērojot savu virzīšanos dzimtenes tiesu administrācijā, izprotu to ar to vīru laikmetīgiem uzskatiem, kas kā Latgales apgabaltiesas kopsapulces locekļi mani pieņēma un deva man tālākās iespējas. Visi viņi manas pagātnes atmiņās vēl šodien dzīvo tādi, kādi tie bija toreiz un kādus viņus vēlāk atstāju. Tā pati vīzija nemainījusies stāv manu šīs dienas atmiņu padebešos, apspīdēta ar šī gadu simteņa cilvēka domāšanas gaismu par sievietes – cilvēka vienlīdzīgu vietu attiecīgā un līdzīgā kvalifikācijā ar vīrieti.

Gribu pieminēt t/l Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāju un I kriminālnodaļas vadītāju Jāni Skudri, I civīlnodaļas vadītāju Andreju Strazdiņu, II kriminālnodaļas vadītāju Bērtuli Cīruli. Ar šiem vīriem, izciliem juristiem, sastrādāju visos tiesu amatu kandidātes pienākumos, kas man bija paredzēti tiesu iekārtas likumā.

Darba sākumā vairāk kā gadu nostrādāju I civīlnodaļā pie apsardzības lietām nodaļas vadītāja A. Strazdiņa vadībā. Rakstīju lēmumus mantošanas un torgu lietās, apsveŗot un izvērtējot pievienotos materiālus lietas motīviem.

Gribu pieminēt, ka savu diplomdarbu rakstīju pie prof. V. Sinaiska par tematu "Rokas ķīlas hipotēka". Mani saistīja civīllietas un to atrisinājums romiešu tiesību skatījumā. Caur laika tālumu vērojot šīs dienas progresu kredita nodrošinājumā līdz kreditkartes galējībai, ir jādomā, cik sīks dīglis par šo jautājumu bija manā diplomdarbā izteikto domu pamatā! Un kā tas veidojies un kļuvis par nobriedušu augli šīsdienas intensīvās ražošanas un vērtību maiņu ekonomiskā pasaulē. Par to varētu no mana viedokļa daudz pozitīvu un negatīvu apsvērumu teikt kādā citā vietā.

Kā tiesu amatu kandidāti mani skāra arī I kriminālnodaļa, galvenā kārtā piedaloties sēdēs par sekretāri tiesas procesa protokolēšanai. Uz tiesu iekārtas likuma pamata mani kā tiesu amatu kandidāti vienreiz iecēla par aizstāvi kādā laupītāju bandas lietā trim apsūdzētiem. Mana aizstāves loma bija tikai lietā nodibināto pierādījumu izvērtēšana aizstāvamo labā, bet panākumus tautā, t.i., atklātas tiesas sēdes auditorijā pierakstīja man.

Pēc šīs manas publiskas uzstāšanās mani neskaitāmos gadījumos apmeklēja prāvnieki un lūdza uzņemties viņu aizstāvēšanu. Bija grūti izskaidrot, ka šo tiesību, kuŗas viņi bija redzējuši un dzirdējuši, man parasti nav. Bet tas tomēr deva man apziņu, ka savā darbā, kuŗā mani bija ievirzījusi apgabaltiesas kopsapulce, es atradu atbalstu tautā, t.i., ka tā mani tiesas darbā akceptēja. To pašu piedzīvoju vēlāk, kad man pēc vecākās tiesu amata kandidātes eksāmena apgabaltiesas kopsapulce piešķīra tiesāšanas tiesības un Tiesu palāta tās apstiprināja. Pēc tam vasarā, miertiesnešu atvaļinājuma laikā pildīju miertiesneša pienākumus visos trijos miertiesneša iecirkņos Rēzeknē un nākošā vasarā Daugavpilī.

Nozvērinot, nopratinot un spriežot tiesu Latvijas valsts suverēnās tautas vārdā, man nebija konfliktu tiesas sēdēs ne ar prāvniekiem, ne ar klausītājiem. Pretēji tam, ko es kā sieviete disciplīnas jautājumā varbūt varēju sagaidīt, man tika parādīts vislielākais respekts. Tas izpaudās īpaši krimināllietās Rēzeknē, kur bieži kaušanās lietās nācās nozvērināt korī vairākus labi noaugušus, fiziski varenus kaušļus. Kāds blakus iecirkņa miertiesnesis zināja stāstīt, ka viņš, liecinieku istabai gaŗām ejot, dzirdējis: "Tu, Jāni, daudz neizrunājies, tur sēd sieviete, kas tiesā." Šis vientiesīgais slēdziens manī vēlreiz pastiprināja morālisko drošību, ka tauta respektē man piešķirtās tiesības.

Manu uzskatu un dzimtenes tiesu resorā piešķirto tiesību apcerējums būtu nepilnīgs, ja es neapstātos pie mana mūža otrā posma. Otrā pasaules kaŗa notikumu noslēgumā dzīvošanas iespējas arī man nozīmēja pasaulē vietu un darbu.

Šī vieta ir ASV Vašingtona štats Klusā okeāna krastā, bet darbs, kas jau palicis manā pagātnē – elektrotechnikas laukā. Tas pieminams, jo mans darbs fabrikā kā "assembly mechanic" izriet no tiem pašiem pamatiem, kas man kā sievietei deva kvalifikāciju blakus vīrietim Latvijas tiesā.

Daudzus emigrācijas gadus nepārtraukti, rītos darbam sākoties un vakarā beidzoties, darba laika pulkstenī atzīmēju laiku savā darba kartē. To darīju, stāvot rindā blakus šīs zemes sievietēm. Neviena no mums nejutās darbu kādam atņēmusi vai atkarojusi, jo šis darbs sievietei ir zinātnes progresā radīto cilvēka sociālo attiecību ritmiskās secības auglis.

Ar gandarījumu strādāju sieviešu vadītā, stingri kontrolētā inspekcijā. Daudzas no darba vadītājām ieņēma inspektora vietas jau no Otrā pasaules kaŗa laika.

Manas pasaulē atstātās cilvēka vērtības līdzsvaros mūža divos dažādos laukos veiktie darbi, manā izpratnē, ir līdzvērtīgi. No abiem tiem aizejot, kā sieviete esmu līdzi paņēmusi lepnumu.

Šīs dienas sievietes un vīrieša tiesiskās attiecības tiek apspriestas Amerikas Kongresā balsošanai par konstitūcijas papildinājumu (amendment), kas expresis verbis garantētu sievietei darba tiesības likumā. Tāds papildinājums ir nepieciešams, lai novērstu sievietes diskrimināciju darbā, kur viņa jau ir nolikta augšminēto sociālo attiecību ritmiskā secība.

* Pirmpublikācija: Latviešu Juristu Raksti, 1973, Nr. 12. Pārpublicējot saglabāta tā laika rakstība un interpunkcija. R. Purgales fotoportrets uzņemts 20. gs 30. gados un atrodas LVVA krājumos (7427. fonds, 1. apraksts, 7550. lieta).