"Saki – ko lai es daru melnajam runcim?"
"Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu," kaķītis atbildēja.
"Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām?"
"Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks."
Fragments no Kārļa Skalbes 1913. gadā sarakstītās pasakas "Kaķīša dzirnavas", kurā uzsvērta garīgā spēka loma pasaules pārveidošanā, noliedzot naidu un vardarbību. Televīzijas šovā "Lielā lasīšana" 2014. gada nogalē tika atlasītas 100 Latvijas iedzīvotāju mīļākās grāmatas, kas izdotas latviešu valodā. Par pašu iemīļotāko grāmatu atzina iepriekš minēto pasaku "Kaķīša dzirnavas".
Lielbritānijā privātpersona uzsākusi līdzīgu projektu, tomēr sabiedrībai netiek jautāts par literatūru, bet gan tiesas nolēmumiem cilvēktiesību jomā. Projekta "Human Rights Information Project" mērķis ir pievērst plašāku sabiedrības uzmanību un izglītot cilvēkus par svarīgākajiem cilvēktiesību jautājumiem. Mērķi plānots sasniegt, mainot veidu, kā runāt un stāstīt par cilvēktiesībām, nodrošinot cilvēktiesības pieejamākas un izprotamākas.
Projekta ietvaros cilvēki tiek aicināti iesniegt 50 tiesas nolēmumus cilvēktiesību jomā, kuri, viņuprāt, ikvienam obligāti jāzina. Apkopojot visas atbildes, vispirms tiks izveidots 50 tiesas nolēmumu saraksts, no kuriem visbeidzot tiks noteikts pats nozīmīgākais tiesas nolēmums.
Sarakstā iekļaus nacionālās tiesas vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmums, kuri ir pret Lielbritāniju vai kuriem ir būtiska ietekme uz Lielbritāniju. Tiesu nolēmumu raksturam jābūt tādam, ka tas būtiski ir mainījis Lielbritānijas iedzīvotāju dzīvi. Proti, tādiem, kurus varētu izmantot kā galveno uzskates līdzekli tam, cik svarīgas ir cilvēktiesības. Tiesas nolēmumiem jābūt vismaz divus gadus veciem, tomēr ne vecākiem par 30 gadiem. Fiziskas un juridiskas personas var iesniegt vienu, vairākus vai visus 50 tiesas nolēmumus par dažādiem cilvēktiesību jautājumiem.
Tiesības, tajā skaitā cilvēktiesības, jāstāsta sabiedrībai radošā veidā. Bukleti un tamlīdzīgi izdales materiāli ir daļēji "aizmirsts labais". Juristu konferenču un diskusiju auditorija galvenokārt ir profesionāļi. Tomēr tieši sabiedrība ir galvenā cilvēktiesību auditorija. Tikai pārkāpuma gadījumā personas ielūkojas likumā, tomēr, lai personas zinātu, ka ir pamats ieskatīties likumā, tām ir jābūt zināšanām vai vismaz nojautai par savām tiesībām.
Kāpēc informāciju nenodot arī caur "tiesību šovu"?