Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums paredz, ka parlamentārās izmeklēšanas komisija ieceļama noteiktiem gadījumiem, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešdaļa Saeimas deputātu. Likums nenosaka, kāda veida un rakstura ir šie gadījumi, tādējādi šis jautājums ir politiski vērtējams un izlemjams Saeimas deputātiem.
Pēdējos 20 gados ir izveidotas vairākas parlamentārās izmeklēšanas komisijas. 5. Saeimā – četras, 6. Saeimā – piecas, 7. Saeimā – piecas, 8. Saeimā – viena, 9. Saeimā – viena, 10. Saeimā – viena, 11. Saeimā – divas un 12. Saeimā – pagaidām divas komisijas. Pēdējos Saeimas sasaukumos parlamentāriešu aktivitāte ir samazinājusies, tomēr vai pamatoti? Vai trūkst izmeklējamo problēmu?
Parlamentāras republikas neatņemama sastāvdaļa ir parlamentārās izmeklēšanas komisijas (skat., piemēram, Lehmann W. Parliamentary committees of inquiry in national systems: a comparative survey of EU Member States, European Parliament, 2010).
Iepriekšējās parlamentārās izmeklēšanas komisijas ir pētījušas dažādus jautājumus. Sākot ar valsts amatpersonu saistību ar pedofiliju, privatizāciju un valsts noslēgtiem darījumiem un beidzot ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā. Nevērtējot līdzšinējo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbības jēgpilnumu, tomēr atzīstams, ka parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbs potenciāli var būt efektīvs instruments, lai šķetinātu dažādas sabiedrībai būtiskas problēmas, kuras valsts pārvalde nerisina vai nespēj atrisināt. No parlamentāriešu zināšanām, gribasspēka un darbības kvalitātes ir atkarīgs tas, cik veiksmīgs būs komisijas darbs.
Valsts pārvaldes vājumu var kompensēt parlamenta spēks, tajā skaitā, izmantojot parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Latvijā ir vairākas ilgstošas problēmas. Ilglaicīguma un neveiksmīgu risinājumu dēļ valsts pārvalde un arī sabiedrība tās jau pieņēmušas kā "normālu" dzīves parādību, līdz ar to samazinās pārliecība un apņēmība tās atrisināt. Minēšu tikai dažas šādas problēmas – publisko iepirkumu līkloči, ceļu satiksmes negadījumu un cietušo lielais skaits, ar HIV infekciju saslimušo skaita pieaugums, veselības aprūpes bezspēks, ugunsgrēkos bojāgājušo lielais skaits, ēnu ekonomikas augstais īpatsvars tautsaimniecībā, zinātnes un izglītības pabērna loma, tiesu procesu neefektivitāte, Latvijas iedzīvotāju emigrācija, sabiedrības integrācijas "bankrots", darījumu summu fiktīva samazināšana un nekustamā īpašuma darījumu nekoroborēšana zemesgrāmatā, Latvijas tiesiskās un finanšu vides zemā konkurētspēja, jauniešu bezdarba augstais līmenis, reģionu nevienlīdzīgā attīstība, valsts informāciju sistēmu nesavietojamība, kontrabanda uz robežas starp Latviju un Krieviju, un Baltkrieviju... Daudzos šajos un vēl citos problēmjautājumos Latvija ir ne tikai Baltijas valstu, bet visas Eiropas Savienības "līdere".
Nerosinu par katru no iepriekš minētajām problēmām veidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju, tomēr Latvijā kā parlamentārā republikā par katru būtisku problēmu būtu jāveido skaidrs parlamenta priekšraksts par iespējamiem risinājumiem.
Dzejnieks Leons Briedis savā ierastajā trāpīgumā norāda, ka "Latvijas politika nevar piedāvāt skaidrus orientierus, jo valstsvīriem pašiem tādu nav. Tad ko jūs, tautas priekšstāvji, tur pie stūres darāt?" (Latvijas Avīze, 21.04.2015.).
Orientierus iespējams iegūt, ja problēmsituācijas ir izzinātas un pārdomātas. Parlamentārā republikā kuģa kapteinis ir parlaments. Ja problēmas ilgstoši netiek risinātas un stāvoklis paliek nemainīgs vai, vēl jo vairāk, pasliktinās, tad parlamentam ir jāsaka savs vārds. Tomēr šobrīd Saeima drīzāk ir novērotāja pozīcijās un gaida izpildvaras idejas un priekšlikumus. Vai Latvija ir kļuvusi par "izpildvaras republiku"?
