Ikvienam cilvēkam saskaņā ar konstitūciju ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas.1 Valsts pārvaldes atklātība, kas ietver iespēju pieprasīt (pat nenorādot izmantošanas mērķi) un iegūt no valsts pārvaldes iestādes informāciju, kas ir tās rīcībā, ir atzīta par vienu no demokrātiskas valsts administratīvo tiesību principiem. Vienlaikus šis princips pieļauj informācijas iegūšanas ierobežojumus, kas nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu leģitīmas sabiedrības intereses (valsts drošību, sabiedrisko kārtību, ekonomisko labklājību u.c.), privāto dzīvi un citas leģitīmas intereses.2
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Cilvēktiesību tiesa) ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – konvencijas) 10. pants ne tikai nostiprina tiesības paust uzskatus, bet noteiktos gadījumos arī garantē tiesības saņemt no valsts pārvaldes sabiedrībai būtisku informāciju.
Sākot no pagājušā gadsimta 80.–90. gadiem, gan starptautiskā līmenī,3 gan daudzās valstīs ir pieņemti dažāda līmeņa tiesību akti, kuru nosaukums ietver norādi, ka tie regulē tiesības saņemt informāciju. Vienlaikus visi šie dokumenti ietver arī salīdzinoši detalizētas norādes uz ierobežotas pieejamības informāciju. Piemēram, Latvijas Informācijas atklātības likumā4 no 5. līdz 8.1 pantam definēta ierobežotas pieejamības informācija.
Tomēr tas vien, ka informācijai piešķirts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, nenozīmē, ka šāda informācija vispār nav izsniedzama. Arī no Informācijas atklātības likuma izriet, ka ierobežotas pieejamības informācija ir izsniedzama, tikai tā jāpieprasa rakstveidā, pieprasītājam jāpamato pieprasījums un jānorāda mērķi, kādiem tā tiks izmantota, un, ja tā tiek izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Likums tiešā tekstā nesniedz vadlīnijas, kādi apsvērumi izdarāmi, lai izšķirtos izsniegt vai neizsniegt informāciju.
No iestāžu atteikumiem lietās, kas nonāk līdz tiesai, redzams, ka iestādes savos atteikumos visai bieži atsaucas tikai uz to, ka informācija ir ierobežotas pieejamības, bet pretējo interešu analīzes šādos atteikumos parasti nav.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes