Ceturtajai varai, par kuru mēdz dēvēt masu medijus, nevienā demokrātiskā valstī nav gludu un pilnībā saskanīgu attiecību ar "pirmajām trim" varām. Pretēja situācija būtu viena no autoritāras, totalitāras vai citādas nebrīvas valsts iekārtas pazīmēm.
Masu mediji ir vide, kurā novērojama pastāvīga cīņa starp "labo" un "ļauno". Lomas nosacīti ir sadalītas: kurš būtu "apzadzies", "sapinies melos" utt., un savukārt kurš pavēstītu par patiesajām norisēm un atklātu nebūtības valstī. Tiesu sistēmas funkcionēšanas kritika masu mediju teorijā un praksē pieskaras standarta klasiskajiem tematiem: novilcināta pirmstiesas izmeklēšana, garš, neefektīvs tiesas process, acīmredzami aplami vai pārāk maigi spriedumi, korumpēti vai nekompetenti tiesneši utt., utt.
Īpaši asu un pamatotu sabiedrības reakciju izpelnās tie tiesu varas lēmumi, kuros, iespējams, pieļautas ārkārtējas novirzes no vispārpieņemtās izpratnes par sankciju vai soda samērīgumu. Tā, piemēram, Slovēnijā 2012. gadā mediju, sabiedrības un politiķu uzmanību saistīja peripetija ap Vaskrsiču (Vaskrsić) ģimeni, kuras māju izsolīja par nesamaksātu ūdensapgādes rēķinu 124,38 eiro apmērā. Īpašums tika pārdots otrajā izsolē (pirmā bija bez rezultāta) par 70 000 eiro, kas bija puse no mājas tirgus cenas. Tikai pēc izsoles parādnieks samaksāja parādu, un tas bija mirklis, kad Vaskrsiču ģimenes tēvs visā valstī ieguva slavu, ja var tā teikt, sniedzot masu medijiem gan intervijas, gan publiski sūdzoties par nodarīto netaisnību. Lieta guva politisku nokrāsu: šajā lietā plašus skaidrojumus deva gan tieslietu ministrs, gan premjerministrs. Tomēr birokrātija un tiesu vara (ieskaitot Konstitucionālo tiesu, kas noraidīja Vaskrsiča pieteikumu) bija nepielūdzamas, un 2012. gada martā, neskatoties uz klātesošiem piketētājiem, pieteicējs ar ģimeni tika izlikts no mājas.
Šis gadījums Slovēnijā nav unikāls: kā izpētījusi Slovēnijas Augstākā tiesa, laika periodā no 2008. līdz 2012. gadam bijuši 32 gadījumi, kad nekustamais īpašums ticis pārdots publiskā izsolē par parādiem, kas mazāki par 1000 eiro. Lai gan nopietnas pārdomas raisa pirmšķietamā parāda un bargās sankcijas nesamērība, Slovēnijas amatpersonas daudzkārt uzsvērušas, ka parādnieku nekaunība bijusi simptomātiska: nelikties ne zinis par kreditoru brīdinājumu vēstulēm, ilgstoši ļaunprātīgi izvairīties no parādu samaksas. Pēc šī gadījuma spriežot, institūciju un kreditoru lēmums izsolīt māju bijusi galējā rīcība. Tiesa gan, Vaskrsiča kāzuss nav līdz galam atrisināts, jo savs vārds vēl jāsaka Eiropas Cilvēktiesību tiesai, kura jau 2014. gadā uzdevusi pusēm jautājumus, kas skar procedūras un proporcionalitātes principa aspektus (iesnieguma numurs 31371/12).
Arī Latvijā, šķiet, pavisam nesen radusies Vaskrsiča lietas līdziniece. Tomēr faktiskie apstākļi izrādās citi. Dažiem žurnālistiem, aprakstot lietas būtību, nebija vēlmes pārbaudīt informāciju par patiesajiem parādu apmēriem un saistību izpildes disciplīnu vairāku gadu garumā, kas ir ļoti būtisks apstāklis, lai zemesgrāmatu tiesnesis pieņemtu lēmumu par nekustamā īpašuma izsoli. Tādējādi sabiedrībai dotais signāls par samērīguma principa neievērošanu attiecībā uz lēmumu izsolīt parādnieka nekustamo īpašumu nevar tikt uzskatīts par atbilstošu labākajiem "atbildīgas žurnālistikas" piemēriem.
Daudzu Austrumeiropas valstu pētnieki atklāj visai drūmu realitāti: sabiedrībā ļoti lēni attīstās atbildīgas kredītu ņemšanas kultūra, kuras blakusprodukti ir tiesu darbi, izlikšana no mājokļa un darba zaudēšana.