Raksta pamatā ir līdz šim doktrīnā un zinātniskajās diskusijās salīdzinoši maz apskatīta tēma. Tāpat raksta pamatā ir tieši normatīvā regulējuma problemātika, kurai, pēc autora domām, atbilstošākais risinājums tiks atspoguļots šajā rakstā un ko būtu vērts ņemt vērā ne tikai juridiskās nozares praktiķiem, bet arī likumdevējam. Normatīvā regulējuma apskats: Latvijas Republikas Satversme1 (turpmāk – Satversme), Krimināllikums,2 Latvijas Republikas Advokatūras likums3 (turpmāk – AL), Kriminālprocesa likums4 (turpmāk – KPL), Civilprocesa likums5 (turpmāk – CPL) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija6 (turpmāk – Konvencija).
Iedomājieties situāciju – jūs paņemat rokās monētu un metat to gaisā, nepacietīgi gaidot, kad tā nokritīs zemē un kas būs monētas virspusē – cipars vai ģerbonis. Godīga monētas mešana ir tikai tajā gadījumā, kad monētas lidojumu neietekmē ārējie apstākļi. Tomēr, vai šāda laimes spēle ir objektīva pat arī bez ārējo apstākļu fizikālas ietekmes? Raksta autors apzinās, ka uzdrīkstas salīdzināt tiesu sistēmu ar monētas mešanu, kur lietas dalībnieki ir monētas metēji un tiesnesis – pati monēta, kas, pieņemot lēmumu ar aizvērtām acīm un bez objektīviem un taisnīgiem ārējiem apstākļiem, liek lietas dalībniekiem paļauties uz to, ka lēmums var būt tāds vai citāds jeb diametrāli pretējs tam, ko sagaida tiesiskā un taisnīgā valstī dzīvojošs vidusmēra iedzīvotājs. Un lietas dalībnieku procesuālo tiesību īstenošana civilprocesā per se vēl nebūt nenozīmē, ka tiek radīti objektīvi apstākļi, lai monēta nokristu vienai vai otrai pusei par labu. Pamatproblēma ir normatīvā regulējuma, kas aptver arī kriminālprocesuālās normas, kodolā.
Esošais kriminālprocesuāli normatīvais regulējums dod tikai iespēju un pat tajā gadījumā tikai sevišķā kārtā cerību, ka civillietā kādai no pusēm būs iespēja no krimināllietas materiāliem savā rīcībā iegūt tādus pierādījumus, kas nav izmeklēšanas noslēpums, neatkarīgi no tā, vai šie pierādījumi ir vai nav atzīti par ticamiem, attiecināmiem un pieļaujamiem (KPL 127. panta otrā daļa, skat. arī KPL 128.–130. pantu). Tomēr no statusa viedokļa šāda procedūra vismaz pirmšķietami (prima facie) ir atvieglota zvērinātiem advokātiem.
Tā, piemēram, AL 48. panta pirmās daļas otrais punkts nosaka: "Sniedzot juridisko palīdzību, zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām (uzņēmumiem), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir jāizsniedz šie dokumenti vai to noraksti un jānodrošina advokātam iespēja iepazīties ar tiem, kā arī likumā noteiktajā kārtībā sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu saņemt lietpratēju atzinumu jautājumos, kuri prasa attiecīgas zināšanas."
| Tiesības uz pienācīgu pierādījumu iegūšanu ir vienlīdz saistītas ar Satversmē un Konvencijā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. |
Cita starpā šī norma būtu jātulko tādējādi, ka pierādījumu vākšana arī attiecas uz pierādījumu iegūšanu no tiesu varas institūcijām, ciktāl to atļauj normatīvie akti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes