Šis raksts zināmā mērā ir turpinājums autora iepriekš publicētajam rakstam žurnālā "Jurista Vārds".1 Attiecīgi šajā rakstā netiks aplūkots sporta tiesību jēdziens, kā arī vispārējais konvencionālais regulējums sporta tiesībās. Jāuzsver, ka sporta tiesības kā tiesību nozare turpina attīstīties, un jau šobrīd var polemizēt, ka tās pamazām zaudē savu lex ferenda statusu.2 Sports kā biznesa nozare turpina būt ietekmīgs spēlētājs pasaules tirgū. Tiek prognozēts, ka tikai Ziemeļamerikā līdz 2019. gadam sporta industrijas apgrozījums sasniegs 79,5 miljardus dolāru.3 Tiek uzskatīts, ka sporta tirgus sastāda 2 % no visas pasaules iekšzemes kopprodukta, kas, piemēram, attīstītajās valstīs apsteigtu tekstila un metālrūpniecību.4 Attiecīgi sporta tiesību tālākas izpētes veikšana varētu būt ekonomiski nozīmīga.
