ŽURNĀLS Juristu likteņi

A. Švābe kā Sibīrijas latviešu pārstāvis³ tika ievēlēts Latvijas Republikas Satversmes sapulcē (1920–1922).⁴ Tomēr divdesmito gadu vidū atsacījās no politiskās darbības un pilnībā nodevās zinātniski akadēmiskam darbam. Savu zinātnisko misiju A. Švābe formulēja šādi: "Latviešu tiesību vēsturniekiem vispirms jāpētī tās tiesību normas un tie tiesiskās dzīves fakti, kas attiecas uz latviešiem kā tautu un zemniekiem kā kārtu; jāizceļ tēlojuma centrā tie Latvijas vēstures laikmeti, kad mūsu senči vēl nebij zaudējuši savas vecās, labās tiesības, un ari tie, kad viņi uzsāka cīņu par jaunākām, labākām tiesībām. Tā tad, kas līdz šim bija tiesību vēstures ēnā (zemnieki), jāieceļ atkal saulītē [..]. Tikai vēsturnieka un jurista personālā ūnija var apvienot šīs divas dažādās zinātnes un radīt trešo – tiesību vēsturi."⁵

A. Švābes zinātniskā darba saturs atklājās latviešu "vēsturnieka un jurista personālūnijā" ar mērķi kalpot savai tautai, t.i., latviešu tautai.⁶ Šis ir raksts par cilvēku, dzimtenes patriotu, kurš savu mūžu veltījis latviešu tautas tiesību kultūras pētniecībai.

1. Dzīves gājums

A. Švābe ir dzimis 1888. gada 25. (13.) maijā Lielstraupē kā vagara / stārasta dēls.⁷ Ģimenes vēsture izsekota līdz 17. gadsimtam. Uzvārds "Švābe" radies kļūdaini, rakstot mājas Svabadnieki kā "Schwabbatneek, Schabneek, no kā cēlies vēlāk 1826. g. dvēseļu revīzijā dotais uzvārds Švabe".⁸ Domājams, senči bijuši brīvzemnieki, leidas vīri vai pat leimaņi (lēņu vīri).⁹

Sākumskolas izglītību A. Švābe ieguva vietējā pagasta skolā un draudzes skolā. Pēc tam mācījās Cēsīs Kārļa Millera (Zariņu Kārļa) reālskolā (1904) un Valmieras Liepiņa tirdzniecības skolā (1904–1905), "kur, izcilā paidagoga Grestes ietekmēts, līdzīgi daudziem citiem latvju jaunekļiem sajūsminājās sevišķi par dabas zinātnēm".¹⁰ Mācībām tomēr sāka traucēt mīlas romantika – "skolas mācības tagad paliek novārtā, jo sirds ir uzvarējusi galvu".¹¹ Nācās pamest skolu un meklēt turpmākas mācību iespējas Jelgavā. Jelgavā jauneklis kļuva par pārliecinātu sociālistu. Kā sekas tam – tēvs tika atlaists no vagara vietas.¹²

Skološanās ar to nebeidzās. Pašmācības ceļā tika iegūtas matemātikas un dabas zinību skolotāja tiesības. 1909.–1910. gadā A. Švābe strādāja par palīgskolotāju Lēdurgas draudzes skolā, tad vēl vienu gadu Stalažas proģimnāzijā Rūjienā mācīja matemātiku.¹³ Paralēli tam "iemācījās esperanto valodu [..]. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", Aspazijas dzeju un "Sidraba šķidrautu"."¹⁴

No 1911./12. līdz 1915. gadam tika studētas dabas zinātnes un vēlāk vēsture Šaņavska universitātē Maskavā.¹⁵ Jau skolas gados radās interese par filozofiju, lasot Imanuela Kanta (Immanuel Kant, 1724–1804), Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844–1900), Raiņa (Jāņa Pliekšāna, 1865–1929) u.c. autoru darbus.¹⁶ Vēlāk studiju un zinātnieka darbā "Švābe augsti cienī krievu sintetiķi Kļučevski, bet no franču vēsturniekiem viņš sevišķi iemīlējis Fistelu de Kulanžu".¹⁷

Pirmais pasaules karš ienesa zināmas korekcijas. Lai izvairītos no militārā dienesta, Pirmā pasaules kara beigu posms tika pavadīts Tālajos Austrumos – Harbinā un Vladivostokā, strādājot par pasta ierēdni. Latvijā A. Švābe atgriezās tikai 1920. gadā un līdz ievēlēšanai par Satversmes sapulces deputātu strādāja Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā Baltijas valstu nodaļā.¹⁸

Likumdevēja darbs izvirzīja jaunas izglītības prasības. Būt "Satversmes tēvu" vidū nebija tikai gods, bet arī atbildība. Tāpēc no 1921. līdz 1926. gadam tika studētas tiesību zinātnes Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (turpmāk – TTF). Vēl studiju gados, 1924.–1925. gadā, tika pildīti arī Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāja pienākumi.¹⁹

Pēc jurista izglītības iegūšanas (1926) A. Švābe izšķīrās par akadēmisko darbu. Lai arī cik nepieciešams katras valsts pastāvēšanā ir kvalitatīvs likumdevēja darbs, pēc savas nozīmes tas nav samērojams ar tādu, kas veltīts tautas nacionālās apziņas veidošanai. Līdz Latvijas Republikas izsludināšanai 1918. gada 18. novembrī²⁰ latviešu tautai vairāk nekā 700 gadus bija liegts vai traucēts attīstīt nacionālo kultūru. Nacionālās kultūras neatņemama sastāvdaļa ir arī tautas vēsture un tiesības.

Par zinātniskās darbības izaicinājumu kļuva mērķis lauzt tos stereotipus, kurus gadsimtu gaitā dažādu koloniālo varu (vācu, poļu, zviedru un krievu) paspārnē bija radījusi un tālāk attīstījusi galvenokārt baltvācu historiogrāfija par vācu kultūras misiju Baltijā. Spilgts piemērs tam ir vēl 19. gs. otrajā pusē profesora Karla fon Širrena (Carl von Schirren, 1826–1910) rakstītais: "Nav un nekad nav bijis un arī šodien nav tautas šajā zemē. Bez tautas. Ar to šīs zemes vēsture ir apzīmogota. Tālab tā arī palikusi par to, kas bija sākumā: par koloniju. Livonijā [Vidzemē] izsenis bija tikai uzvarētāji un uzvarētie.