28. Februāris 2018 / 13:00
Raksta autors nav precizējis par kādas prasības noilgumu rakstā iet runa, proti, prasības par nomas attiecību nodibināšanu prasībai vai prasībai par nomas maksas piedziņu. Tāpat raksta autors rakstā nav pieminējis tiesību normu, kas nosaka šādās tiesiskās attiecības regulējumu, proti, likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta piekto dalu, kas nosaka, ka, ja zemes un apbūves īpašnieki ir dažādi, viņu savstarpējās attiecības regulējamas saskaņā ar šā likuma 12. pantu, bet attiecībās, kuras minētais pants neregulē, piemērojami Civillikuma (nevis, piemēram, Komerclikuma) noteikumi.
Nav šaubu, ka tiesas (un arī raksta autors) šo tiesību normu var interpretēt ar visām tiesību normu interpretācijas metodēm, taču rakstā tas nav darīts, kas rakstu būtiski diskreditē un mazina uzticību autoram.
Rakstu un tajā izteikto viedokli apšaubāmu padara autora acīmredzami aplamās atziņas, piemēram “Zemi, kura atrodas dalītā īpašumā, komersants vienmēr ir iegādājies komercdarījuma rezultātā (piemēram, pirkuma līguma ietvaros) vai cita privāttiesiska darījuma rezultātā – reorganizācijas, uzņēmumu pārejas u.tml., līdz ar to ir uzskatāms, ka komersants, slēdzot darījumu, ir zinājis vai tam vajadzēja zināt par dalītā īpašuma pastāvēšanu.” Patiešām? Komersanta definīcija rakstā nav pieminēta, tāpēc nav izprotama autora domu gaita. Norādu, ka zeme komersanta īpašumā var nonākt arī citos veidos, piemēram, fiziskai personai, kurai ir atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, sevi ierakstot komercreģistrā kā komersantu.
Atgādinu, ka komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona vai komercsabiedrība, proti fiziska vai juridiska persona, kura sevi ieraksta komercreģistrā. Zemes īpašniekam ir jāreģistrē sava saimnieciskā darbība - nomas maksas saņemšana no dzīvokļu īpašniekiem. Fiziska persona var savu saimniecisko darbību reģistrēt VID vai UR, kur pēdējā gadījumā ir izvēles tiesība – individuālais uzņēmums (jeb zemnieku saimniecība), kas nav komersants, vai arī individuālais komersants.
Faktiski bez nekādas analīzes raksta autors secina “Svarīgi ir nevis, kā komersants nokļuvis saimnieciski tiesiskajās attiecībās ar citu subjektu, bet gan vai šīs attiecības ir ar komerciālu raksturu. Tāpēc arī piespiedu nomas attiecībās ir pamatoti secināt, ka, neraugoties uz to, ka šīs attiecības nav tīri līgumiska rakstura, tomēr uz tām pēc analoģijas ir piemērojams KCL 406. panta regulējums.” Jāatgādina, ka Satversmes 105. pants, par kura piemērošanu zemes piespiedu nomas attiecibām, atzīstot, ka īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tostarp ienākumus un augļus, vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu, 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.2008-36-01 10. punktu, 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. punktu)...