Senajā Romā pastāvēja veto tiesības apturēt kāda lēmuma vai Senāta pieņemtā likuma stāšanos spēkā.
Doma par veto tiesībām nāk prātā saistībā ar centieniem ierobežot normatīvo aktu plūsmu. Pirms sešiem gadiem Valsts prezidents un tieslietu ministrs ierosināja izstrādāt priekšlikumus likumu grozījumu skaita un apjoma samazināšanai.1 Kopš tā laika vairākkārt normatīvo aktu ierobežošanai ir pievērsusies valdība, pēdējo reizi pirms divām nedēļām, izskatot Tieslietu ministrijas informatīvo ziņojumu par faktisko situāciju un risinājumiem normatīvo aktu skaita samazināšanā.2
Statistika liecina, ka normatīvo aktu plūsma lielākoties nav saistīta ar Eiropas Savienības prasību izpildi, bet gan palielinājās politiskās situācijas un ekonomiskās krīzes ietekmē. Izdoto normatīvo aktu un grozījumu skaits kopumā sāka jau sarukt, tomēr pēdējos divos gados statistika atkal uzrāda pieaugumu.
Ziņojumā norādīts, ka pastāv visi priekšnosacījumi koordinētam un kvalitatīvam normatīvo aktu jaunrades procesam, jo ir skaidri noteikts funkciju un kompetenču sadalījums starp valsts varas orgāniem un ministrijām, ieviestas procedūras normatīvo aktu projektu nepieciešamības izvērtēšanai un saskaņošanai, kā arī tiesību aktu projektu ietekmes sākotnējai izvērtēšanai.
Tieslietu ministrijas ieskatā, normatīvisma problēmas cēlonis drīzāk meklējams tiesību normu piemērošanā, nevis tiesiskā regulējuma nepilnībās vai metodoloģiskās palīdzības trūkumā.
Informatīvajā ziņojumā ietverti ieteikumi normatīvisma turpmākai samazināšanai: ieteicams izvairīties no regulējuma sadrumstalošanas; pārliekas detalizācijas regulējumā; pārāk biežiem grozījumiem (viena un tā paša normatīvā akta grozīšanas vairākas reizes gadā).
Vienlaikus ir rūpīgi jāvērtē normatīvā akta (tai skaitā grozījumu) nepieciešamība: vai ar normatīvo aktu pastāvošo problēmu ir iespējams atrisināt; vai problēmu ir iespējams atrisināt citādi (neizstrādājot normatīvo aktu); vai normatīvā akta izstrāde ir efektīvākais risinājums; vai prasības un izmaksas ir samērīgas ar ieguvumiem?
Pirms jaunu tiesību normu virzīšanas ir jāpārliecinās, ka atrastais risinājums ir visefektīvākais. Šāda izvērtējuma veikšana aizņem noteiktu laiku. Tādējādi kvalitatīvs normatīvo aktu jaunrades process pēc būtības nevar būt ātrs, tāpēc viens no ieteikumiem ir samazināt steidzamības kārtā virzāmo normatīvo aktu projektu skaitu.
Informatīvajā ziņojumā tiek secināts, ka normatīvo aktu plūdu cēlonis slēpjas izstrādes paražās, turklāt jābūt politiskai gribai nesasteigt normatīvo aktu izdošanas procesu un ievērot tās procedūras, kuras jau ir noteiktas, piemēram, par ietekmes izvērtēšanu, saskaņošanu un sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu.
Vai informatīvajā ziņojumā iekļautie ieteikumi būs pietiekams aizsargvalnis normatīvo aktu plūdiem? Vairāki valdības iepriekš virzītie priekšlikumi nav guvuši atbalstu.3
Ja normatīvo aktu plūsma turpmāk netiks ierobežota, varbūt Tieslietu ministrijai, kas sniedz atzinumus par iesniegtajiem normatīvajiem aktiem un likumprojektiem, jāpiešķir veto tiesības?