Lai gan teātrī tiek meklētas arvien jaunas formas, interpretācijas un izteiksmes līdzekļi, teātris ir viena no tradīcijām bagātākajām un tradīcijās visvairāk balstītajām mākslas nozarēm. Teātra tradīcija Latvijā prasa, lai līdz vasaras saulgriežiem sezona būtu slēgta un skatītājiem tiktu dots vasaras atvaļinājums, kurā atpūtināt izrāžu sakairinātos jutekļus, izvēdināt iespaidus un sailgoties. Sailgoties pēc drēgniem vakariem, lēta vīna teātra kafejnīcā, krēslu apdilušā samta, skatuves putekļiem prožektoru gaismā... Nē, protams. Teātris grib, lai skatītājs sailgojas pēc vardarbības pret sevi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes