Jaunās Saeimas pirmsvēlēšanu skurbulī un arī pēcvēlēšanu sarunās dažādā kontekstā ne reizi vien ir piesaukta nodokļu reforma, kas ieviesta līdz ar šo gadu un skar teju katru nodokļu maksātāju. Citi to slavē, citi kritizē, bet tiesībsargs ir apņēmies viest skaidrību, kā tur patiesībā ir, vismaz attiecībā uz darba samaksu, un tādēļ tagad, oktobrī, rīkoja sabiedrības aptauju par nodokļu reformu. Tajā bija aicināts piedalīties ikviens, aizpildot anketu par savu informētību, zināšanām un attieksmi par diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanu. Aptaujas rezultāti atspoguļosies tiesībsarga ierosinātajā pārbaudes lietā par nodokļu reformas neapliekamā minimuma, atvieglojumu un attaisnoto izdevumu piemērošanas problēmu, efektivitātes un risinājumu izvērtējumu.
Arī es šo aptaujas anketu aizpildīju, un biju spiesta formulēt precīzu viedokli par uzdotajiem jautājumiem. Neesmu eksperte, tādēļ par šo tēmu spriežu kā vērotāja no malas, analizējot pieejamo informāciju un lemjot, kuri argumenti pārliecina. Un tieši kā vērotāja no malas, aizpildot anketu, nevarēju ignorēt kāzusu no dzīves, ar kuru nesen saskāros. Ja pēc šā gada pavasara 12. klases valsts eksāmena matemātikā pat teicamnieki esot raudājuši, risinot šo kāzusu, arī grāmatveži teju nobirdināja pa asarai, jo neviens no manis aptaujātajiem šo "cieto riekstu" nepārkoda.
Tātad trīs draugi – skolēni 15 un 16 gadu vecumā, kuri šobrīd turpina mācības ģimnāzijā – šovasar izmantoja vietējās pašvaldības sarūpēto iespēju vienu mēnesi strādāt algotu darbu. Visi trīs kārtoja formalitātes, tostarp Valsts ieņēmumu dienestā, darīja viena veida darbu un arī attiecīgi bija noslēguši vienādus darba līgumus, tai skaitā ar identisku stundas tarifa likmi un darba stundu – 80 – skaitu mēnesī. Vasaras darbs garām, un pienāca jauniešu algas diena, diemžēl līdz ar atziņu, ka, pastāvot vienādiem saskaitāmajiem, summas var atšķirties. Proti, lai gan darba alga pirms nodokļu nomaksas visiem bija identiska (236 eiro + atvaļinājuma kompensācija diviem – 16,80 eiro, bet trešajam nez kādēļ – 18,75 eiro), summa, kas katram reāli tika izmaksāta, atšķīrās krietnā amplitūdā: viens saņēma 214,66, otrs – 200,09, bet trešais – 172,41 eiro.
Pusaudžu vecākiem meklējot "cietā rieksta" cēloņus, pēc grāmatvežu un Valsts ieņēmumu dienesta konsultantu aptaujas un darba līgumu un algas lapiņu izpētes atklājās, ka šādu atšķirību pamatā, visdrīzāk, ir radikāli atšķirīgais neapliekamais minimums, kas katra bērna atalgojumam ticis piemērots: vismazākās algas saņēmējam tas bija 0, vidējam algas apmēram – 93,55 eiro, bet trešajā gadījumā – 173,33.
Tā kā konkrētie bērni nav vienas ģimenes locekļi, skaidrību par absurdo situāciju kopumā gūt neizdevās, jo personas datu apstrādes tiesiskie aspekti arī salīdzinošā kontekstā viena bērna vecākiem nedod tiesības interesēties par svešu nodokļu maksātāju datiem. Tāpēc pārfrāzējot atbilde ir lakoniska – kādu neapliekamo minimumu sistēma rāda, tāds nu tas ir! Bet kādam tam jābūt? Tas nosakāms katram individuāli.
Lai nu ko, bet individuālu pieeju konkrētajā kāzusā noliegt nevar – nodokļos aprēķinātā un algā izmaksātā summa katram bērnam patiesi ir sava, taču vienlaikus mulsina, ka faktiski šie nodokļu maksātāji atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, tādēļ rezultātam nevajadzētu būt tik ļoti dažādam. Ja te nav kļūdas, tad jābrīnās, sazin kāda gudrība un formulas ir tik komplicētas pieejas pamatā. Turpretim, ja kļūda ir, tad jājautā – kurš un kā to konstatēs un labos? Ja ir iespējams šādi maldīties trijās mazās priedītēs, bail pat iedomāties, kāda maldīšanās notiek diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanas sistēmas biezoknī kopumā.
Zinātāji jau sen biedē, ka nākamgad, veicot pārrēķinus un katram atkal nosakot individuālo neapliekamo minimumu, būšot nodokļu parādnieki, kuri par tādiem automātiski kļūst, sekojot pastāvošajai kārtībai. Vārdu sakot, tiesībsargam patiesi ir ko pētīt, kas notiek Latvijas nodokļu sistēmas biezoknī.