ŽURNĀLS Viedoklis

Nosvērti un drosmīgi jārisina jautājums par okupējušās valsts atbildību

Foto: Boriss Koļesņikovs

Jānis Bordāns
Latvijas Republikas Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs

2015. gada 5. novembrī Baltijas valstu tieslietu ministri kopīgi parakstīja deklarāciju par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atgūšanas nepieciešamību, tādējādi paužot apņemšanos sakārtot attiecības ar pagātni un veikt zinātniski pamatotus zaudējumu aprēķinus, ko radījis PSRS totalitārais komunistiskais okupācijas režīms.

Kopš tā laika ir notikusi zaudējumu aprēķina metodoloģiju saskaņošana un veikti vairāki pētījumi gan par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu apzināšanu un starptautisko tiesību normu izmantošanu, gan par tautsaimniecībai un videi nodarītajiem postījumiem un okupācijas režīma nodarītajiem zaudējumiem demogrāfijas un sociālekonomikas jomā.

Mūsu kopīgais darbs ir izpētīt PSRS okupācijas režīma ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. Kāpēc tas ir nepieciešams?

Pirmkārt, ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš Baltijas valstis atguvušas neatkarību de iure, taču joprojām jautājums par okupācijas zaudējumiem sabiedrībā un īpaši politiķu vidū ir neērts. Sabiedrība līdz pat mūsdienām vēl arvien ir pārāk maz informēta par PSRS totalitārā okupācijas režīma negatīvo ietekmi.

Otrkārt, daļa sabiedrības gan Latvijā, gan arī visā Eiropā joprojām līdz galam neapzinās komunisma režīma noziedzīgo dabu. Interesanti, ka jauniešu vidū dzirdama pat paaugstināta interese par komunisma idejām, it īpaši ASV. Mēs, kas esam piedzīvojuši šīs ideoloģijas īstenošanos, zinām, ka tas ir maldīgs un ļoti dārgs ceļš.

Treškārt, kaut arī pagājuši jau 28 gadi, Krievija turpina izplatīt dezinformāciju un klajus melus par lielajām investīcijām Baltijas republikās, par "labumiem", kādus saņēmušas Baltijas valstis. Tās esot saņēmušas vairāk nekā devušas. Tiek ieguldīti lieli līdzekļi, veidotas institūcijas, izmantoti masu saziņas līdzekļi, lai radītu mītu maldus.

Taču mēs zinām, ka tā nav taisnība – un varam to faktoloģiski pierādīt. Piemēram, Dr. hist. Gatis Krūmiņš savos pētījumos ir atklājis, ka:

1) gandrīz puse (30–48 %) no visu trīs PSRS sastāvā iekļauto Baltijas valstu budžetiem visā okupācijas periodā tika novirzīti PSRS budžeta dotēšanai (Latvijas gadījumā tie bija 48 % no budžeta ieņēmumiem), no kuriem daļu atgrieza investīciju veidā;

2) vairāk nekā puse no Latvijas PSR budžeta līdzekļiem tika izlietoti PSRS armijas, represīvo institūciju un militāri rūpnieciskā kompleksa finansēšanai;

3) notika Baltijas valstu tautsaimniecības un sabiedrības totāla militarizācija. Latvijas nelielajā teritorijā vien bija izvietotas vairāk nekā 300 PSRS karaspēka daļu dislokācijas vietas;

4) visu okupācijas laiku notika okupēto Baltijas valstu kolonizācija un nežēlīgas represijas pret to iedzīvotājiem. Ja salīdzina latviešu skaitu 1940. gadā ar 1990. gadu, tad okupācijas rezultātā bijām zaudējuši 8 % no latviešu tautas.

Krievijā joprojām ir slēgti atsevišķi arhīvi, kuri varētu atklāt papildu faktus par PSRS laikā nodarītajiem noziegumiem. Vienlaikus tiek noliegta okupācija un komunisma režīma noziegumi pret cilvēci. Tas rada visatļautības un nesodāmības apziņu sabiedrībā, tas sarežģī starpvalstu attiecības un rada sliktu attieksmi pret mūsu tautām.

Atrodoties PSRS sastāvā, Latvijas tautsaimniecība kopumā attīstījās apmēram divas reizes lēnāk, nekā tas būtu varējis notikt, ja valsts būtu saglabājusi neatkarību. Laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvija spēja no izpostītākās zemes Eiropā 1920. gadā pacelties līdz 12. vietai Eiropā pēc iekšzemes produkta rādītājiem 1939. gadā. Savukārt 1990. gadā, atgūstot neatkarību pēc 50 gadu padomju okupācijas, mēs savā attīstībā atpalikām, piemēram, no Somijas divas reizes, kaut gan pirms Otrā pasaules kara Latvija ekonomiskā ziņā bija līdzīgā situācijā.

Mūsu uzdevums šobrīd ir nevis kautrīgi vai bailīgi izvairīties no sarunām par nodarītajiem zaudējumiem, bet gan nosvērti un drosmīgi risināt jautājumus par to, kāda atbildība saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām ir jānes valstij, kas šos zaudējumus ir nodarījusi. Ļoti svarīgs ir tieši tiesiskais aspekts – juridiski pamatoti un argumentēti uzsvērt okupācijas faktu, ka esam 1918. gadā proklamētās valstis (nevis Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR valstiskie turpinājumi) un ka šis ir starptautisko tiesību principa jautājums. No starptautisko tiesību viedokļa tas ir okupēto valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – objektīvs pienākums. Ne tikai tiesības, bet pienākums!

Vienlaikus jāuzsver – Baltijas valstīm ir svarīga ne tikai kompensācijas materiālā puse. Daudz svarīgāka ir morāli ētiskā puse. Jo tieši šī morāli ētiskā puse mums ļauj runāt ar Eiropas sabiedrību un dod iespēju Eiropas sabiedrību pārliecināt par to, ka šī ir arī Eiropas vēstures lapaspuse.

Pateicoties mūsu parlamentāriešu neatlaidībai, 2005. gada 10. maijā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pirmo reizi tika nosodīti vienlaicīgi gan nacistiskie, gan staļinisma noziegumi. Pēc tam tika pieņemti vairāki līdzīgi dokumenti.

Šogad paiet tieši 70 gadi, kopš 1949. gada martā PSRS visā Baltijā veica operāciju "Krasta bangas". Tās rezultātā no visas Baltijas uz Sibīrijas nometnēm deportēja apmēram 100 000 civiliedzīvotāju, tai skaitā no Latvijas vien vairāk nekā 42 000, ieskaitot sirmgalvjus, sievietes un bērnus. Mūsdienu jaunie cilvēki, nu jau pat četrdesmitgadnieki, nevar iedomāties, ko nozīmē nevainīgu cilvēku apcietināšana, nošaušana vai izsūtīšana bez tiesas sprieduma. Grūti iztēloties, kādos bezcerīgos apstākļos bija jādzīvo deportētajiem, ko izjuta badā un aukstumā mirstoši bērni un sirmgalvji, kādus pazemojumus un ciešanas pārdzīvoja cilvēki, kuru vaina bija tikai piederība konkrētai tautībai vai noteikts sociālais vai mantiskais stāvoklis.

Tā bija PSRS okupācijas režīma apzināti īstenota politika – iebiedēt vietējos iedzīvotājus, padarīt nekaitīgus iespējamos režīma pretiniekus un rusificēt okupētās teritorijas.

Bet pienāca 1989. gada 23. augusts, kad trīs Baltijas tautas vienojās kopīgā protestā. Pasaulei tika parādīta nepieredzēta apņēmība un triju tautu vienotība, izveidojot dzīvo Baltijas Ceļu 670 km garumā ar divu miljonu cilvēku piedalīšanos. Šogad atzīmējam šī notikuma 30. gadadienu.

Vēl arī jāuzsver, ka prasība pēc okupācijas laikā nodarīto zaudējumu kompensācijas ir likumīga un obligāta gan tādēļ, lai atlīdzinātu nodarītās nelikumības, gan tādēļ, lai turpmāk garantētu valstu stabilitāti un drošību, lai nerastos nesodāmības apziņa, ka var izdarīt jaunus noziegumus un starptautisko tiesību pārkāpumus.

Mūsu centieniem pēc taisnīguma ir nozīme Eiropas un globālā mērogā

Foto no personīgā arhīva

Elvins Jankēvičs (Elvinas Jankevičius)
Lietuvas Republikas tieslietu ministrs

Jautājums par padomju okupācijas radītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs diemžēl nav tikai vēsturisks. Neraugoties uz nepārtrauktajiem centieniem apzināt, reģistrēt un aprēķināt šos zaudējumus ekspertu līmenī un par spīti tam, ka šis jautājums ir iekļauts politiskajā darba kārtībā, vēl ir daudz darāmā, lai panāktu taisnīgumu šajā jomā.

Baltijas valstu tieslietu ministru sadarbības ietvaros 2015. gada 5. novembrī Rīgā parakstītā deklarācija vērtīgi iezīmēja pasākumus, kas veicami, lai sakārtotu attiecības ar šo mūsu pagātnes daļu un panāktu tās izvērtēšanu starptautiskā līmenī. Turpinot šajā virzienā, mūsu uzdevums tagad ir ne tikai sekmēt darbu, lai aprēķinātu nodarītos zaudējumus, bet arī noteikt gan starptautisko tiesību, gan politikas iespējas, lai padarītu mūsu situāciju labāk atpazīstamu starptautiskā mērogā un paustu tai atbalstu.

Viens jautājums ir nepieciešamība pēc pilnīgas un objektīvas izpratnes veidošanas par PSRS okupāciju ne tikai pašreizējai, bet arī nākamajai paaudzei. Cits jautājums, kurš jāatrisina, ir plašas izpētes rezultātu izmantošana par Baltijas valstīm nodarīto kaitējumu un ciestajiem zaudējumiem, lai vērstos pret PSRS tiesību un saistību pārņēmēju.

Turklāt ir svarīgi saprast un skaidri atzīmēt, ka mūsu vēsture, mūsu ciešanas, mūsu atmiņa un tiekšanās pēc taisnīguma nav tikai mūsu vēstures un taisnīguma jautājumi. Tie ir Eiropas un pasaules mēroga jautājumi. Eiropas Parlaments vairākkārt ir paudis nosodījumu totalitāro režīmu noziegumiem un 1939. gadā nelikumīgi noslēgtajam Molotova–Ribentropa paktam. Tas nodrošina pamatu un atbalstu mūsu politiskajai nostājai ne tikai Eiropas, bet arī pasaules līmenī.

Saistībā ar minēto esmu gandarīts atzīmēt pašreizējo dialogu starp Eiropas Cilvēktiesību tiesu un nacionālajām tiesām. Pavisam nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa Drėlingas lietā pret Lietuvu saistībā ar prasītāja notiesāšanu par genocīdu par piedalīšanos 1956. gada operācijā, lai arestētu divus partizānus, kas pretojās padomju varai, piekrita Lietuvas tiesas nostājai par genocīda jēdzienu. Proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrita, ka Lietuvas partizāni, kas bija pretojušies padomju varai, var tikt uzskatīti par nozīmīgu nacionālās un etniskās grupas daļu, un līdz ar to uz viņu rīcību var tikt attiecinātas starptautiskās tiesības. Tādējādi padomju represijas pret Lietuvas partizāniem tiek atzītas par genocīdu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Tas parāda, ka ir reāla iespēja aizstāvēt mūsu pozīcijas, gan balstoties uz vispārējām vērtībām, bet jo īpaši uz starptautiskajām tiesībām.

Ja es varētu piedāvāt vienu ideju turpmākām pārdomām un apsvērumiem, es pievērstu uzmanību sadarbības nepieciešamībai juridiskās pētniecības jomā. Mūsu zinātnieki ir uzsākuši un pabeiguši vairākus izcilus starptautisko tiesību izpētes projektus, kas saistīti ar valstiskumu, Baltijas valstu nepārtrauktību un to okupācijas rezultātā ciestajiem zaudējumiem un iespējām iesniegt prasības par zaudējumu atlīdzināšanu, vienlaikus vairāki pētījumi vēl tiek veikti. Papildus pētnieku sadarbībai okupācijas radīto zaudējumu reģistrēšanā un aprēķināšanā var būt vērtīgi pastiprināt starptautisko tiesību pētnieku sadarbību, lai sniegtu konsultācijas valsts iestādēm par to, kādā veidā mums jārīkojas, lai starptautiskā līmenī pieprasītu padomju okupācijas radīto zaudējumu atlīdzību.

Uzruna PSRS okupācijas seku izpētes komisijas un Tieslietu ministrijas kopīgi rīkotajā starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā. Plašāk par 2019. gada 22. marta konferenci skat.: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.

Noliedzot tiesības pieprasīt kompensāciju, tiek noliegta pati okupācija un tās radītie zaudējumi

Foto: Ieva Lūka, LETA

Urmass Reinsalu (Urmas Reinsalu)
Igaunijas Republikas tieslietu (šobrīd – ārlietu) ministrs

1991. gada 20. augustā tika atjaunota Igaunijas neatkarība, un tā bija valsts, kas bija dibināta 1918. gada 24. februārī. Mūsu šodienas kontekstā ir ļoti būtiski veikt pētījumus par Padomju Savienības radītajiem zaudējumiem. Igauniju gan okupēja, gan anektēja, Igaunija nav valsts, kas radās PSRS sabrukuma rezultātā, tādēļ saskaņā ar starptautiskajām tiesībām okupācijas varas radītie zaudējumi ir jākompensē vienā vai otrā veidā.

1992. gadā Igaunijā tika izveidota valsts komisija, kas bija paredzēta okupācijas noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai. Komisijas priekšsēdētājs Jans Kreiss tika uzaicināts vadīt šo komisiju, kurā bija iekļauti dažādi eksperti un zinātnieki. 1996. gadā priekšsēdētāja posteni pārņēma katoļu priesteris Vello Salo. 2004. gadā komisija publicēja savu ziņojumu par zaudējumiem – tā saukto ÒBalto grāmatuÓ. Šis ziņojums attiecībā uz Igaunijai nodarītajiem zaudējumiem tomēr nebija pilnīgs. Mēs gan saņēmām visaptverošu pārskatu par zaudējumiem, kas nodarīti Igaunijas veselības aprūpei, kultūrai, videi un tautsaimniecībai. Pēc ziņojuma saņemšanas Igaunijas parlaments uzdeva valdībai izstrādāt nostāju jautājumā par okupācijas radītajiem zaudējumiem kopumā. 2005. gada janvārī valdība informēja parlamentu, ka centieni par iespēju saņemt zaudējumu kompensāciju saistībā ar cilvēkzaudējumiem ir jāturpina.

Pēc triju Baltiju valstu tieslietu ministru sanāk­smes pirms četriem gadiem mēs parakstījām kopējo deklarāciju, kurā ir teikts, ka ir pienācis laiks aprēķināt zaudējumus, ko ir radījis totalitārais komunistiskais režīms trim Baltijas valstīm.

Igaunijā komisijas locekļiem ir uzdots uzdevums izanalizēt nodarītos zaudējumus. Komisijas locekļi ir vēsturnieki, tieslietu darbinieki, eksperti dažādās jomās. Pagājušajā gadā mēs no komisijas saņēmām divus starpziņojumus. Pirmais ir vēsturiskais zaudējumu apskats, bet otrais ir par tiesisko analīzi attiecībā uz iesniedzamo prasību pret Krievijas Federāciju par padomju režīma nodarīto zaudējumu atlīdzību. Abi dokumenti ir publicēti Igaunijas Tieslietu ministrijas mājaslapā. Mēs runājam par to, ka okupācijas zaudējumu noliegumu var uzskatīt arī par pašas okupācijas noliegumu un par kaitējuma nodarīšanas noliegumu.

Otrkārt, valstīm ir tiesības tiesiskā ceļā pieprasīt zaudējumu atlīdzību. Tas nozīmē, ka visiem iedzīvotājiem ir tiesības pieprasīt okupācijas zaudējumu atlīdzību. Igaunija ir sastādījusi aprēķinu par okupācijas radītajiem cilvēkzaudējumiem. Tāpat ir aprēķināti nodarītie zaudējumi videi, kultūrai un citām jomām. Vides, tautsaimniecības un darbaspēka zaudējumu aprēķināšana, ja netiek aprēķināti tikai cilvēku zaudējumi, ir milzīgs darbs, kas ir jāveic visiem iesaistītajiem zinātniekiem un ekspertiem.

Ja mēs noliedzam tiesības pieprasīt kompensāciju par zaudējumiem, tad to var uzskatīt par pašas okupācijas un okupācijas radīto zaudējumu noliegšanu. Līdz ar to ir dots skaidrs signāls, ka mēs nevaram atteikties no savas darbības šajā jomā.

Igaunijas parlaments ir atvēlējis budžetā līdzekļus, lai mēs turpmāk aprēķinātu okupācijas radītos zaudējumus. Es vēlētos teikt, ka šis jautājums ir tikai daļa no mūsu politiskās ikdienas debates, bet skaidrs ir uzstādījums, ka mēs nevaram atteikties no prasības aprēķināt okupācijas nodarītos zaudējumus, ja mēs ievērojam cilvēka cieņu, ja ievērojam Igaunijas iedzīvotāju izciestos zaudējumus vai arī ja mēs apzināmies tās ciešanas, ko cilvēki piedzīvoja ilgus gadus, atrodoties Gulagā.

Mums ir jāsaprot, cik lielus zaudējumus padomju okupācija ir radījusi. Šis darbs ir jāveic gan starptautisko tiesību ekspertiem, gan diplomātiskā korpusa ekspertiem, sadarbojoties ar visiem kolēģiem no Baltijas valstīm.

Mēs skaidri redzam, ka starp mūsu mērķiem ir arī jābūt prasībai par zaudējumu atzīšanu un ir skaidri jāuzsver, ka Krievija ir Padomju Savienības tiesību un pienākumu turpinātāja. Līdz ar to Krievijas Federācijai ir pienākums kompensēt mums radītos zaudējumus. Mēs runājam par to, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par naudu, un mēs šeit nerunājam tikai par materiālo kompensāciju.

Mēs vienmēr uzsveram nepieciešamību sadarboties starp trīs Baltijas valstīm, un es vēlētos teikt tikai labus vārdus par komisijas veikto darbu Latvijā. Jūs esat paveikuši ļoti lielu darbu, un tas ir labs piemērs, kuram mēs gribētu sekot.

Šī "Jurista Vārda" iznākšanas brīdī Urmass Reinsalu ir Igaunijas ārlietu ministrs. Viedokļa pamatā – U. Reinsalu uzruna starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā", kas notika Rīgā 2019. gada 22. martā un ko rīkoja okupācijas seku apzināšanas komisija sadarbībā ar Tieslietu ministriju. Plašāk par konferenci: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.