ŽURNĀLS Viedoklis

Pirms Eiropas Savienības (turpmāk – ES) paplašināšanas pēckara vēstures izpratni Eiropā, vienkāršoti sakot, raksturoja divi lieli pīlāri – Otrais pasaules karš (uzvarētāji – labie, bet zaudētāji – sliktie) un Vācijas–Francijas izlīguma process (Eiropas kopīgās mājas celtniecība). Savukārt "dzelzs priekškara" vēsturei šajā līdzsvarotajā ainā īsti nebija vietas. Eiropieši ar nesapratni atklāja, ka Austrumeiropas un Baltijas valstis 1945. gadu uzskata par jaunas nebrīves sākumu, kad totalitāro nacistisko režīmu nomainīja totalitārais padomju režīms. Tā īsti kara pēdējās sekas tiek pārvarētas tikai kopš 2004. gada 1. maijā, kad "dzelzs priekškara" sadalītā Eiropa atkal apvienojās.

Vairākumam eiropiešu ir nepatīkami atzīt, ka Eiropas kopīgās mājas celtniecība pēc kara bija iespējama, pateicoties Teherānas (1943) un Jaltas (1945) konferencēm, kurās sabiedrotie ziedoja Baltijas valstu un Austrumeiropas brīvību Padomju Savienībai. Pēckara vēstures autorizētā versija Eiropā tikpat kā nestāsta par to, cik lielas ciešanas un kādu ļaunumu tas nodarīja aiz "dzelzs priekškara" atstātajām valstīm un tautām. Staļins Padomju Savienībā un viņa ielikteņi Austrumeiropā īstenoja grandioza mēroga represijas. Gulaga lielākais uzplaukums un deportēto personu skaits maksimumu sasniedza ap 1950. gadu. Tikmēr Rietumos pēc kara mērķtiecīgi tika strādāts pie denacifikācijas un veidots politisks, tiesisks un sociāls ietvars, lai nepieļautu jaunus totalitāras ideoloģijas recidīvus Eiropā.

Lai arī pēc PSRS sabrukšanas komunisma represiju faktu pētniecība vēl arvien bija "bērna autiņos", tā tomēr notika akadēmiskajā vidē. Savukārt nacisma pētniecībā bija uzkrāts pamatīgs zināšanu daudzums, kas nosaka to, kāpēc vairākums eiropiešu apzinās, cik svarīgi ir apņēmīgi vērsties pret katru rasisma, ksenofobijas, nacionālisma, reliģiskās neiecietības un antisemītisma izpausmi. Taču tieši tāpat eiropiešiem būtu jāpazīst padomju totalitārā režīma noziegumi, jo arī tie ir daļa no kontinenta vēstures. Lai to sasniegtu, nepieciešama politiskā griba, un te nu sākas apburtais loks. Kamēr šī tēma nav sabiedrības jeb vēlētāju uzmanības lokā, tikmēr politiķi nejūt pietiekamu spiedienu dot sabiedrībai skaidru signālu, ka komunisms ir ļaunums. Politisko gribu vājina arī Krievija, kas aktīvi vēršas pret mēģinājumiem "pārrakstīt" vēsturi, uzskatot jautājumu par vēsturisko patiesīgumu un komunisma noziegumu atmaskošanu un nosodīšanu par naidīgu un pret savas valsts interesēm vērstu politiku. Izmantojot gāzes vadu par ekonomiskā spiediena instrumentu, Krievija gaida, ka valstis, kas vēlas attīstīt divpusēju sadarbību, atteiksies no vēsturiskā taisnīguma prasības.

Kā atšķiras Eiropas pēckara vēstures uztvere? Nacisms ir absolūtais ļaunums, turpretī totalitārais komunisms – kaut kas neskaidrs: labas idejas, ko neizdevās pareizi īstenot tāpēc, ka bija atkāpes no utopijas. Atšķirīga ir arī mūsu piemiņas kultūra. Piemēram, holokaustu mēs pieminam nacionālā, Eiropas un pasaules līmenī, kamēr komunisma upurus piemin tikai vietējā un nacionālā līmenī.

Pirmos soļus sadalītās vēstures izpratnes tuvināšanā ES institūcijas un dalībvalstis spēra 2005. gada pavasarī, gatavojoties atzīmēt 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Pēc Austrumeiropas valstu deputātu uzstājīgas prasības Eiropas Parlamenta (turpmāk – EP) rezolūcijā, kas bija veltīta 60. gadadienai kopš Otrā pasaules kara beigām, tika iekļauta arī atsauce uz staļinismu: "Dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība."¹ Īpaši jāuzsver fakts, ka tās pieņemšanai nepietika 2/3 balsu vairākuma, jo komunisti, lielākā daļa sociālistu deputātu un arī daži labējo partiju pārstāvji to neatbalstīja. Viņus nepārliecināja EP Politiskās komitejas ziņojumā apkopotie fakti, ka kopš 1917. gada līdz mūsdienām pēc vispiesardzīgākajiem vērtējumiem padomju un pārējo komunistisko režīmu represiju un terora dēļ bojā gājuši 94,5 miljoni cilvēku.²

Šī vārdu un darbu nesakritība caurvija aukstā kara gadus, kad uz skaļu politisku paziņojumu fona par brīvības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību pārkāpumiem tomēr tika slēgti darījumi ar PSRS, Ķīnu un citām komunistiskajām diktatūrām, tā faktiski stiprinot tur valdošos režīmus un paildzinot to pastāvēšanu. Pēdējos septiņos Padomju Savienības pastāvēšanas gados Rietumval­stis dažādos kredītos vien tai piešķīra 45 miljardus dolāru! Konflikts starp pragmatismu un vērtībām labējo politikā īpaši iezīmējās Gorbačova varas gados. Rietumu līderus Mārgaritu Tečeri, Helmūtu Kolu, Fransuā Miterānu un Džordžu Bušu senioru galvenokārt satrauca draudošais pasaules divpolārās drošības sistēmas sabrukums, viņus biedēja Austrumeiropas un Baltijas tautu brīvības centieni. Atceros, kā Atmodas laikā vairums Rietumu politiķu vai diplomātu, kas apmeklēja Latviju, mēģināja pārliecināt Latvijas Tautas frontes vadītājus būt mērenākiem savās prasībās un nesteigties ar neatkarību.

Jautājums par politiķu attieksmi pret komunistisko totalitārismu īpaši saasinājās diskusijās pirms 2007. gada 19. aprīļa Eiropas Tieslietu padomes sēdes Luksemburgā, kur pieņēma ES pamatlēmumu pret rasismu un ksenofobiju. Polija un Baltijas valstis prasīja, lai Staļina režīma pastrādātie noziegumi tiktu iekļauti likuma normās, paredzot, ka visā ES tiktu aizliegts tos "attaisnot, noliegt vai banalizēt"³ tieši tāpat kā nacisma noziegumus. Pēc ilgām un asām diskusijām, kuru gaitā nācās dzirdēt arī apvainojumus antieiropeiskumā, šī prasība tika noraidīta. Vēlāk Padome tomēr uzdeva Eiropas Komisijai (turpmāk – EK) divu gadu laikā pēc lēmuma stāšanās spēkā sagatavot ziņojumu, vai ir nepieciešami papildu juridiskie instrumenti, lai likumu attiecinātu arī uz tiem noziegumiem, kas pastrādāti, pamatojoties uz sociālo statusu un politisko pārliecību – jomām, kuras pamatlēmumā nav ietvertas. Pildot šo uzdevumu, ekspertu diskusijas tikai palielināja komisijas ierēdņu apjukumu. Kad EK ierēdņi iepazinās ar trīs manis no Latvijas atvestajiem biezajiem sējumiem "Aizvestie", viņi galīgi apjuka: ja jau no Latvijas ir izvesti 65 tūkstoši cilvēku, tad cik komunistiskajās represijās cietušo un bojāgājušo ir visā Austrumeiropā? Pēc daudzajām diskusijām komisijas dalībnieki un atašeji no Latvijas un Lietuvas⁴ nepadevās. Mēs izstrādājām savu dokumentu ar ieteikumiem Eiropas Komisijai – Contribution of the European hearing on "Crimes Committed by totalitarian regimes". Šī dokumenta ievada daļā ir izklāstīti principi, uz kuriem balstoties būtu jāveido ES vēstures politika. Īpaši ir uzsvērts: "Atbilstoša vēsturiskās piemiņas saglabāšana, totalitāro režīmu ideoloģiju un to noziegumu izvērtējums, kā arī cieņa pret to upuriem un brīvības cīnītājiem ir ļoti būtiski vēsturiskajam taisnīgumam un Eiropas nākotnei – lai novērstu noziegumus pret cilvēci."⁵

Neatlaidīgais Austrumeiropas un Baltijas valstu deputātu darbs deva rezultātu: 2008. gada septembrī EP pieņēma deklarāciju "Par 23. augusta pasludināšanu par staļinisma un nacisma terora upuru piemiņas dienu".⁶ Vēl pusgadu vēlāk, 2009. gada 2. aprīlī, EP ar 553 balsīm par, tikai 44 deputātiem balsojot pret, pieņēma rezolūciju "Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms".⁷ Pārliecinošais atbalsts šim dokumentam ir apliecinājums tām pārmaiņām, kādas bija notikušas kopš 2005. gada, kad sociālistu grupa atturējās no atbalsta rezolūcijai par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Visnozīmīgākais rezolūcijā "Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms" ir 10. punkts: "EP uzskata, ka, lai pienācīgi saglabātu atmiņas par vēstures notikumiem, jāveic visaptverošs atkārtots Eiropas vēstures izvērtējums un Eiropas mērogā jāatzīst visi jauno laiku Eiropas vēsturiskie aspekti, tādējādi sekmējot Eiropas integrāciju."⁸ Pārējie 16 punkti – samierināšanās, dokumentēšana, pētniecība, piemiņa, pieeja arhīviem, nosodījums, vēstures mācīšana, starptautiskie tribunāli, finanšu atbalsts – tā vai citādi ir saistīti ar vajadzību atkārtoti izvērtēt mūsu kontinenta vēsturi, "jo samierināšanos nevar panākt bez patiesības un pagātnes notikumu atceres".⁹

Kopumā ir pieņemti šādi Eiropas politikas dokumenti:

• EP 2005. gada 12. maija rezolūcija par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā;

• Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2006. gada 25. janvāra rezolūcija Nr. 1481 par nepieciešamību izteikt starptautisku nosodījumu totalitāro komunistisko režīmu noziegumiem;

• EP 2008. gada 23. septembra deklarācija par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu;

• EP 2008. gada 23. oktobra rezolūcija par Ukrainā 1932.–1933. gadā mākslīgi izraisītā bada – golodomora – pieminēšanu;

• ES Padomes pamatlēmums 2008/913/TI (2008. gada 28. novembris) par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm;

• EP 2009. gada 15. janvāra rezolūcija par Srebreņicu;

• EP 2009. gada 2. aprīļa rezolūcija Nr. P6_TA(2009)0213 par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu;

• EK ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei "Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā" COM/2010/0783 (22.12.2010.);

• ES Padomes secinājumi par atmiņām par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā (08.06.2011.)

Starp daudzajām sanāksmēm, apspriedēm, diskusijām, filmu demonstrējumiem, izstādēm, kas regulāri notika EP, īpaši jāizceļ grāmata par tikko pievienojušos valstu jaunāko vēsturi Reunification of Europe,¹⁰ kura tapa pēc igauņu deputāta Tunnes Kelama ierosinājuma. Tās elektroniskā versija ir pieejama internetā lejuplādēšanai ikvienam interesentam. Plašu starptautisko skanējumu ieguva arī Edvīna Šnores dokumentālā filma Soviet Story.¹¹

2010. gada pavasarī ar 40 kolēģiem mēs apvienojāmies Eiropas vēstures izlīguma grupā, kas kļuva par EP balsi vēstures politikas jautājumos. Šīs grupas dalībnieku augstā motivācija drīz vien padarīja grupu plaši pazīstamu ne tikai EP, bet arī ar šo tematiku saistīto speciālistu un organizāciju lokā ārpus tā.¹² Mēs uzņēmāmies tādu kā vēsturiskās patiesības "sargu" lomu, asi vēršoties pret mēģinājumiem noliegt komunisma noziegumus un cildināt komunistiskā režīma vadoņu un "varoņu" piemiņu. Diemžēl joprojām pat pašā EP mēdz parādīties pasākumi, kuros tiek sagrozīti vēstures fakti. Piemēram, Tatjana Ždanoka centās sarīkot izstādi, kurā Baltijas valstu valdības un iedzīvotāji raksturoti kā nacistiskās ideoloģijas atbalstītāji. Pēc konsultācijām ar Vēstures grupu parlamenta kvestori novērtēja izstādi kā naidu kurinošu un neatļāva rīkot.

Divus gadus karstās diskusijās gatavotais un tik gaidītais EK ziņojums, kura izstrādē iesaistījās Eiropas vēstures izlīguma grupa, "Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā"¹³ nāca klajā 2010. gada beigās. Tas sagādāja lielu vilšanos, jo, salīdzinot dalībvalstu likumdošanu, EK bija secinājusi, ka tā ir pārāk dažāda, lai Savienības līmenī to harmonizētu un ieviestu kriminālatbildību par komunistiskā režīmu noziegumu "attaisnošanu, noliegšanu vai banalizēšanu" (tomēr par šīm pašām darbībām attiecībā uz nacisma noziegumiem ES pilsoņus saskaņā ar ietvarlēmumu var saukt pie kriminālatbildības). Tā vietā ziņojums koncentrējās uz totalitāro noziegumu piemiņas saglabāšanas, pētniecības un izglītības aspektiem, kā arī informēja par EK finansējuma programmām, kuras ir paredzētas, "lai palīdzētu ieinteresētajām personām sniegt atbalstu un darīt visiem zināmas atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem".¹⁴

Kaut arī šis ziņojums bija rakstīts ne tikai Eiropas Padomei, bet arī EP, tomēr EP Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja nevēlējās šo dokumentu apspriest un izteikt deputātu viedokli rezolūcijā. Tāpēc Eiropas vēstures izlīguma grupa sarīkoja uzklausīšanu "Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā" ar dažādu valstu augsta līmeņa ekspertu piedalīšanos.¹⁵ Šajā pasākumā eksperti koncentrējās uz trim jautājumiem: esošā likumdošana par totalitārisma noziegumu noliegšanu un kas tajā pietrūkst; ES pasākumi piemiņas saglabāšanai un veicināšanai; ES finanšu programmu pilnīga izmantošana. Eksperti sliecās piekrist EK ziņojumā secinātajam, ka dalībvalstu esošās likumdošanas normas par totalitārisma noziegumu sodāmību ir pārāk atšķirīgas un atspoguļo katras valsts specifiskās vajadzības un izpratni, tādēļ universālus ES tiesiskos instrumentus izveidot un ieviest būtu pārāk grūti. ECT tiesnese Ineta Ziemele uzsvēra, ka, svarīgāk par kriminālvajāšanu un sodīšanu ir nodrošināt cilvēka tiesības zināt patiesību, jo bez patiesības nav iespējams izlīgums.

Rietumeiropas valstīs patiesības atklāšana galvenokārt ir izglītības un pētniecības jautājums, bet Austrumeiropas valstīs tas ir arī jautājums par arhīvu pieejamību, lustrācijas procedūrām, upuru reabilitāciju un kompensācijām, kā arī konfiscēto īpašumu restitūciju to bijušajiem īpašniekiem. Un te nu valstu likumdošanā ir lielas atšķirības. Atkal notika diskusijas par to, ka nacionālo arhīvu krājumi ir visas Eiropas mantojums un nevienam nedrīkst būt tiesības tos revidēt vai iznīcināt. Pareizākais būtu vienoties par kopīgu arhīvu likumdošanu Eiropas līmenī. Tam pagaidām vēl nav un, visticamāk, tik drīz arī nebūs politiska atbalsta. Diskusijās atkal un atkal nācās pārliecināties, cik atšķirīgi abu agrāk sadalīto Eiropas daļu pārstāvji uztver totalitārisma noziegumus. Šo EK ziņojumu Eiropas Padome izskatīja 2011. gada 8. jūnijā un pieņēma "Secinājumus par atmiņām par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā".¹⁶ Pašlaik tas ir nozīmīgākais ES politiskais dokuments, pēc kura savā darbībā ir ieteikts vadīties EK un dalībvalstīm.

2014. gadā mēs atjaunojām Eiropas vēstures izlīguma grupas darbību. Tajā laikā es jau biju ievēlēta par Eiropas Tautas partijas frakcijas vicepriekšsēdētāju, kuras "portfelī" ietilpst arī vēstures politika. Tas pavēra pilnīgi citas iespējas runāt par lieliem vēstures jautājumiem. Esam noorganizējuši nozīmīgas konferences ar daudz apmeklētājiem, kuru mērķis ir tuvināt izpratni par Eiropas 20. gadsimta vēsturi: "Karš un miers, 1945–2015", "Eiropas nolaupīšana: toreiz un tagad" (2016), "Boļševiku revolūcija: 100 gadus ilgstošs mantojums" (2017), "35 gadi kopš EP rezolūcijas par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu" (2018), "Populisma perversais šarms" (2019).

2017. gada 4. maijā tika atklāta Eiropas Vēstures māja, kurā "visu paaudžu eiropieši var uzzināt vairāk par viņu pašu vēsturi un, to darot, dot savu ieguldījumu Eiropas attīstībā tagad un nākotnē".¹⁷ Jau kopš pirmajiem soļiem muzeja 10 gadus ilgušo tapšanu pavadīja asa mediju un dažādu krāsu politiķu (sociālistu, komunistu, liberāļu, zaļo) kritika. Tāpēc jo lielāks ir gandarījums, kad ekspozīcijā virtuālos stendos var ieraudzīt, kā viens otram līdzās atrodas Hitlers un Staļins, kāškrusts un sirpis un āmurs. Katrs muzeja apmeklētājs savām acīm var salīdzināt un pārliecināties, cik līdzīgi savā uzbūvē, ideoloģijā un noziedzīgajā darbībā bija abi 20. gadsimta lielākie totalitārie režīmi – nacisms un komunisms.

Raksta pamatā uzruna PSRS okupācijas seku izpētes komisijas un Tieslietu ministrijas kopīgi rīkotajā starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā. Plašāk par konferenci skat.: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.