ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Padomju okupācija (1940–1941, 1945–1990), kas sekoja pēc Hitlera un Staļina vienošanās par ietekmes sfēru sadali (Molotova–Ribentropa pakts), kā arī pēc tam, kad PSRS izdevās saglabāt ietekmi šajā reģionā pēc Otrā pasaules kara, Baltijas valstīs ir atstājusi negatīvas sekas neskaitāmās jomās. Vistraģiskāk totalitārā padomju režīma daba izpaudās sarkanajā terorā un politiskajās represijās (politiskās, militārās, ekonomiskās un intelektuālās elites iznīcināšana, civiliedzīvotāju deportācijas, pretošanās kustības apspiešana, politisko disidentu nogalināšana un vajāšana). Tomēr joprojām neizdzēšamas pēdas padomju okupācija atstāja arī tautsaimniecībā, demogrāfijā, izglītībā, kultūrā, vides aizsardzībā u.c. nozarēs, kas cieta no PSRS centrālās varas struktūru mērķtiecīgi plānotas un īstenotas kolonizācijas, militarizācijas, rusifikācijas un vides noplicināšanas procesiem.

Darbs pie padomju okupācijas seku izpratnes un mērķtiecīgas apzināšanas aizsākās tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas,¹ un aizvadīto desmitgažu laikā vēsturnieki, statistiķi, ekonomisti, demogrāfi, politologi un citu nozaru lietpratēji veikuši lielu skaitu dažāda apjoma pētījumu.² Šajā procesā periodiski bijušas iesaistītas vairākas zinātniskas institūcijas un sabiedriskas organizācijas, bet kopš 2005. gada darbu koordinē Ministru kabineta izveidota komisija³ (tehnisko atbalstu sniedz Tieslietu ministrija), sadarbojoties ar Latvijas Okupācijas izpētes biedrību. Tādējādi šis darbs ir kļuvis sistemātisks un saņem valsts atbalstu. Rezultātā tapuši daudzskaitlīgi pētījumi⁴ un iznākušas arī vairākas grāmatas latviešu valodā un svešvalodās. Vairāki no šiem pētījumiem ir brīvi pieejami tīmeklī.⁵ Latviešu valodā tulkots arī igauņu veikums šajā jomā – "Baltā grāmata. Okupācijas režīmu radītie zaudējumi igauņu tautai. 1940–1991"⁶ – kolektīva monogrāfija, kas aplūko padomju okupācijas laikā Igaunijai un tās iedzīvotājiem nodarīto kaitējumu un kas ir Igaunijas Valsts komisijas represīvās politikas izvērtēšanai darba rezultāts.

Šī "Jurista Vārda" tematiskā laidiena galvenais uzdevums ir aplūkot padomju okupācijas nodarīto zaudējumu iespējamās kompensācijas juridiskos aspektus. Tomēr, lai lasītāji varētu gūt pirmo aptuveno priekšstatu par okupācijas seku apmēriem un neiekristu uz Kremļa propagandu, kas turpina apgalvo, ka okupācijas laikā PSRS Latvijā (un Baltijā) vairāk investējusi nekā no tās guvusi (lai gan situācija bija pretēja un to pierāda arhīvos atrastie padomju laika finanšu dokumenti), piedāvājam īsu ieskatu dažās pētnieku atziņās. Dziļākas intereses gadījumā ieteicams ielūkoties publiski pieejamajos pētījumos un monogrāfijās.

Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas (2015) Rakstu krājums, kurā apkopoti 2013. gada konferences "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas" referentu – zinātnieku, vēsturnieku, padomju laika rūpnīcu vadītāju un ierēdņu – pētījumi. Analītisks pārskats par Latvijas ekonomiku pirms padomju okupācijas, par PSRS laika rūpniecību, notikumiem pēc neatkarības un mūsdienu situāciju. Jānis Riekstiņš. Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija. 1940–1990 (2015) Monogrāfija, kas balstīta uz plašiem arhīvu materiāliem, parāda PSRS īstenotās Latvijas kolonizācijas procesu, kas notika gan ar neierobežotas un stihiskas, gan speciāli organizētas migrācijas un militārpersonu iepludināšanas palīdzību, kā arī mērķtiecīgi aizstājot vietējā pārvaldē un partijas organizācijās "nacionālos" kadrus ar iebraucējiem. Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā (2013) Rakstu krājums par Latvijai, Lietuvai un Igaunijai padomju okupācijas gados nodarītajiem sociālekonomiskajiem zaudējumiem un paliekošajam kaitējumam šo valstu videi. Grāmatā apkopoti 2011. gada starptautiskās konferences materiāli.

Latvijas ekonomika pirms okupācijas un tās laikā

Foto: Edijs Pālens, LETA

Ruta Pazdere
MK komisijas priekšsēdētāja vietniece, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja

Lai attaisnotu 1940. gadā īstenoto okupāciju, tika radīts mīts par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS. Latvijas ekonomiskais stāvoklis esot bijis tik smags, ka darba tauta (proletariāts un zemnieki) ar cerībām lūkojušies uz attīstībā daudz pārāko Padomju Savienību. Šādus skaidrojumus visā postpadomju telpā joprojām plaši izplata Krievija. Taču fakti runā par pretējo: pirms PSRS okupācijas Latvija bija attīstīta Eiropas valsts, kuras labklājības līmenis krietni pārsniedza kaimiņos esošās PSRS skaudro realitāti.

Divdesmit gadu laikā kopš Pirmā pasaules kara beigām, kad tās teritorija, tautsaimniecība un iedzīvotāju sastāvs bija dramatiski izpostīts, Latvija bija spējusi no labību importējošas valsts kļūt par labības, piena un gaļas eksportētāju (piemēram, 1938. gadā Latvija ieņēma 4. vietu Eiropā un 6. vietu pasaulē ar 23,5 miljoniem kilogramu sviesta eksporta gadā). Kamēr PSRS 30. gadu sākumā valdīja pārtikas trūkums un pat bads, Latvija ieņēma 1. vietu pasaulē pēc gaļas patēriņa uz vienu iedzīvotāju, apsteidzot pat ASV un Lielbritāniju.⁷

Starpkaru posmu ilustrē arī izglītības rādītāji: 20 neatkarības gados Latvijā tika uzceltas 373 jaunas un pārbūvētas 587 skolu ēkas, ievērojami pieauga skolotāju un skolēnu skaits. Lasītpratēju procents Latvijā bija tolaik augstāks nekā, piemēram, Itālijā, Spānijā, Polijā, Grieķijā, Portugālē, nemaz nerunājot par PSRS, kur analfabētisms sasniedza gandrīz 50 %.⁸ Iespiesto grāmatu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija atradās otrajā vietā Eiropā (aiz Dānijas), bet studentu īpatsvara ziņā ieņēma 1. vietu Eiropā!

Arī rūpniecībā, kaut gan tā pēc kara bija pilnībā jāuzceļ gandrīz no nulles, bija vērā ņemami sasniegumi. Protams, 1914. gada līmeni, kad rūpnīcu iekārtas vēl nebija evakuētas uz Krieviju, tik īsā laika posmā nevarēja sasniegt.

20.–30. gadu mijā Latvija bija 12. vietā Eiropā, rēķinot pēc iekšējā produkta (IP) uz vienu iedzīvotāju⁹ (atšķirībā no IKP, IP ietver ne tikai materiālās ražošanas, bet arī izglītības, zinātnes u.c. nozaru jaunradīto vērtību). Rādītājs, kas koncentrētā veidā raksturo valsts ekonomisko stāvokli, ir iekšzemes kopprodukts, ko pirmskara Latvijā sauca par "tautas ienākumu". Jau 30. gados, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Somijā un Latvijā tas bija faktiski līdzvērtīgs (zināmas izmaiņas gan notika pēc lata devalvācijas 1936. gadā).¹⁰

Pēc okupācijas, neskatoties uz ekstensīvo ražošanas apjomu kāpināšanu, Latvija salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, kuras turpināja attīstīties brīvā tirgus apstākļos, strauji atpalika. Tādējādi padomju okupācijas perioda beigu fāzē šie rādītāji Latvijai, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, jau bija krietni zemāki.

Salīdzinot okupētās Latvijas IKP ar PSRS vidējo rādītāju, redzams, ka Latvijā tas bija augstāks. Tomēr salīdzinoši ar pārējām PSRS republikām Latvijas attīstības tempi bija lēnāki, jo PSRS investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazas investīcijas bija pirmajos pēckara gados – Latvijas rūpniecībā vismaz divas reizes mazākas nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS. Laika posmā no 1946. līdz 1950. gadam kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā veidoja tikai 0,49 % no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gadā Latvijā dzīvoja nedaudz vairāk nekā 1 % no visiem PSRS iedzīvotājiem.¹¹ Salīdzinot ar Krieviju, kapitālieguldījumi okupētajā Latvijā bija 2,4 reizes mazāki, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.¹²

Arī turpmāk situācija būtiski nemainījās un investīcijas okupētās Latvijas ekonomikā turpināja saglabāties mazākas nekā vidēji PSRS. Dr. hist. G. Krūmiņš, izpētot Latvijas PSR un PSRS budžetu attiecības, secinājis, ka kopējie ieņēmumi no Latvijas teritorijas 1946.–1990. gadā bija 84,9 miljardi rubļu, no kuriem 44,3 miljardi tika novirzīti uz Latvijas PSR budžetu, bet 40,6 miljardi (48 %) uz PSRS budžetu, no kuriem mazāk nekā puse atgriezās atpakaļ uz Latvijas PSR. Kopējie izdevumi Latvijas teritorijā šai laikā bija 70,4 miljardi rubļu. Tātad kopumā Latvijas PSR tika atņemti 14,5 miljardi rubļu jeb 18,4 % no Latvijas PSR budžeta.¹³

Turklāt, papētot dziļāk bieži pieminētās PSRS "investīcijas" Latvijā, atklājas, ka 13,3 miljardi (15,7 %) no Latvijas PSR budžeta tika izlietoti pašas PSRS militārajām vajadzībām. Tādējādi kopumā trešā daļa no Latvijas PSR ienākumiem tika izlietota PSRS vajadzībām. Tā PSRS ekspluatēja savu koloniju Latviju, kas, tāpat kā Lietuva un Igaunija, bija PSRS budžeta donore.

Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas republikas, bija dziļi integrēta PSRS ekonomiskajā sistēmā. Tāpēc PSRS sabrukums atstāja uz tām visdramatiskāko ietekmi. Saskaņā ar The World Bank datiem ražošanas sašaurināšanās bija novērojama visās pārejas ekonomikās līdz ar reformu uzsākšanu. Tomēr Latvijā šī lejupslīde bija visizteiktākā.

Kāpēc? Tāpēc, ka tieši Latvija bija visdziļāk pakļauta PSRS integrācijai. Latvija atradās Baltijas centrā, šeit bija Baltijas Kara apgabala centrs, stratēģiski nozīmīgie satiksmes, transporta un sakaru centri, PSRS vajadzībām tika celtas lielas ražotnes un mērķtiecīgi pastiprināti iepludināts darbaspēks no citām republikām.¹⁴ Vairums "vissavienības nozīmes" rūpniecības uzņēmumu, kurus izvietoja Latvijas PSR teritorijā, apkalpoja PSRS militāri rūpniecisko kompleksu. Pēc neatkarības atgūšanas šī produkcija vairs nebija vajadzīga, savukārt atlikusī cita produkcija nebija realizējama ne austrumos (ņemot vērā lielo inflāciju un politiskos ierobežojumus pret Baltijas precēm), ne rietumos, kur tirgus ar kvalitātes ziņā labāku produkciju jau bija piesātināts.

50 okupācijas gados izveidotā tautsaimniecības struktūra Latvijā nebija konkurētspējīga tirgus ekonomikas apstākļos. Tā nebija veidojusies dabīgi, balstoties uz ekonomisko lietderību, bet tika noteikta voluntāri, atbilstoši PSRS politiskajām un ekonomiskajām interesēm. Tādēļ nav jābrīnās, ka 1990. gada kopējais ražošanas apjoms Latvijā tika atgūts tikai 2005.–2006. gadā. Turklāt vairākās nozarēs tas vēl arvien nav atgūts, jo atbilstoši tirgum ir mainījusies arī tautsaimniecības struktūra.

Kopējos PSRS okupācijas radītos zaudējumus pēc starptautiskā praksē pielietotas metodoloģijas aprēķinājis ievērojamais statistiķis Jānis Kalniņš, par pamatu ņemot potenciālo Latvijas attīstību salīdzinājumā ar Somiju. 1950.–1990. gadā Latvijas tautsaimniecībai nodarītie zaudējumi pēc J. Kalniņa slēdziena sastāda 123 miljardus latus (175 miljardus eiro).¹⁵ Bez tam ir jāņem vērā vēl arī citi zaudējumi – demogrāfiskie, vides piesārņojuma, sociālie u.c.

Svarīgākie Latvijas ražošanas apjomi 1940. gadā salīdzinājumā ar PSRS (apjoms, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, – cik reižu mazāk vai vairāk). Avots: Latvijas un PSRS ekonomiskās attiecības un to rezultāti 1920.–1990. gadam. LSI (M. Šmulders), Rīga, 1991.

IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās ASV dolāros. Avots: Kalniņš J. Latvijas pagātnes iespējamie attīstības scenāriji. Rīga, 2006.

ES jauno dalībvalstu ekonomiskās lejupslīdes dziļums (reālais IKP samazinājums, %). Avots: The World Bank, Transition: The First Ten Years, 2002, Washington, D.C.

Latvijas faktiskais IKP un neiegūtais IKP salīdzinājumā ar Somiju (1990. gada cenās, milj. rbļ.). Avots: Kalniņš J. Latvijas pagātnes iespējamie attīstības scenāriji. Rīga, 2006.

Latvijas teritorijā gūto ieņēmumu izlietojums (1946–1990). Dati apkopoti pēc LVA 202. f., 1-a apr., 1. l. un 327. f., 4. apr. lietu materiāliem.

Izvilkums no autores publikācijas krājumā "Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atjaunošana". Rīga, 2015, 5.–11. lpp.

Graujot mītus par PSRS "investīcijām" okupētajā Baltijā

Foto no personīgā arhīva

Dr. hist. Gatis Krūmiņš
Vidzemes Augstskolas rektors, asociētais profesors, Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta (HESPI) vadošais pētnieks

Daudzas valstis, kas Otrā pasaules kara laikā zaudēja savu neatkarību, to atguva diezgan drīz, jau 1944.–1945. gadā. Daļai no Centrāleiropas valstīm tika uzspiests padomju ekonomikas modelis, taču vismaz šķietamu valsts suverenitāti tās saglabāja. Turpretī trīs Baltijas valstis nonāca īpašā situācijā – gandrīz pusgadsimtu tās bija daļa no PSRS.

Izvērtējot, kādas bija sekas PSRS politikai okupētajā Baltijā no tautsaimniecības perspektīvas, kā pirmais faktors jāakcentē dziļā integrācija PSRS finanšu un ekonomikas sistēmās. Ne fiziskas, ne ekonomiskas robežas starp okupētajām Baltijas valstīm un PSRS nepastāvēja, un tas ļoti smagi iespaidoja gan ekonomiku un tautsaimniecības struktūru, gan arī citas jomas.¹⁶ Dziļa integrācija skāra arī finanšu sektoru. Padomju finanšu politika bija izteikti centralizēta, savienoto republiku vadībai nebija nekādas reālas teikšanas par to, cik un kādi nodokļi tiks ieviesti, cik daudz no ieņemtās naudas tiks tērēts konkrētās padomju republikas teritorijā un cik aiz tās robežām. Lai arī formāli katrai PSRS republikai skaitījās savs budžets, par kuru lēma konkrētās republikas Augstākā padome, realitātē fikcija bija gan budžets, gan pats šis "parlaments". De facto Latvijas PSR budžets bija ļoti cieši saistīts ar PSRS budžetu, tāpat kā PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris ar pašu PSRS centrālo (valsts) banku. No grāmatvedības uzskaites viedokļa PSRS okupācijas periodā Latvijas PSR finanšu plūsmas tika organizētas un kontrolētas ar divu budžetu starpniecību – Latvijas PSR budžetu un PSRS centrālo budžetu, taču mūsdienās priekšstatu par reālo situāciju var iegūt, vienīgi analizējot abas šo budžetu plūsmas kompleksi. Var visai droši apgalvot, ka par tiem PSRS budžeta izdevumiem Latvijā, kas bija attiecināmi uz PSRS armiju un Valsts drošības komiteju (VDK), vietējā valdība netika pat informēta. Šī informācija bija klasificēta slepenības augstākajā pakāpē.

Analizējot finanšu plūsmas Latvijas teritorijā, ir jāizdara divi galvenie secinājumi: ieņēmumi no Latvijas teritorijas bija ievērojami lielāki nekā izdevumi tajā, un "slepenās" naudas plūsmas, kas gāja caur PSRS budžetu, bija ļoti lielas.

Tas, cik liela naudas plūsma tika novirzīta uz PSRS un cik liela uz republikānisko budžetu, dažādos laika posmos būtiski atšķīrās. Neapšaubāmi, visdziļākā integrācija un centrālās varas kontrole bija Staļina valdīšanas laikā, kad pat līdz 75 % no visām naudas plūsmām tika novirzīta caur PSRS budžetu. Pēc viņa nāves 1953. gadā un Hruščova īstenotajām decentralizācijas reformām naudas plūsmas starp centrālo un republikānisko budžetu dalījās aptuveni uz pusēm, bet, sākot ar 60. gadu otro pusi (Brežņeva laikā), centralizācijas tendences atkal pieauga. Kārtējie soļi decentralizācijas virzienā tika sperti 80. gados.

Kopumā Latvijas pēckara okupācijas periodā no 1946. līdz 1990. gadam apmēram puse no ieņemtās naudas tika novirzīta uz Latvijas PSR budžetu, kamēr otra puse – uz PSRS budžetu.

Līdz ar to Latvijas teritorijā īstenoto finanšu politiku var uzskatīt par koloniālu¹⁷ – teritorija tika ekspluatēta un ievērojama daļa no tajā gūtajiem ieņēmumiem tika aizpludināti uz koloniālās lielvalsts centru, kur arī daļēji tika iztērēti. Kādiem mērķiem tika izlietota šī nauda? Lai arī PSRS laika finanšu dokumenti Maskavā joprojām tiek turēti stingrā slepenībā, varam visai droši teikt, ka tās bija milzīgās militārās ambīcijas, PSRS atbalsts dažādām valstīm, lai "nopirktu" to balsis ANO, karš Afganistānā 80. gados un vēl daudzas citas lietas.

Maldīgu priekšstatu par PSRS finanšu politiku rada PSRS laika literatūra vai tobrīd oficiāli pieejamie dokumenti, piemēram, Latvijas PSR budžeta atspoguļojums, ko formāli apstiprināja Latvijas PSR Augstākā padome. Šajā budžetā viena no pozīcijām ir "dotācija no PSRS budžeta", un to kā argumentu joprojām izmanto Krievijas politiķi un valsts kontrolētie mediji. Jā, šāda dotācijas pozīcija budžetā patiešām eksistēja, taču šī viedokļa paudēji aizmirst par tiem 40,6 miljardiem rubļu jeb 48 % (!) no Latvijas PSR gūtajiem ieņēmumiem, kuri vispirms no LPSR tika paņemti un novirzīti PSRS kopējā budžetā. No tik daudz paņemtās naudas kaut kāda daļa bija jāatgriež atpakaļ. Tā rezultātā 14,5 miljardi rbļ. jeb 18 % no visiem ieņēmumiem, kas tika gūti Latvijas teritorijā, palika tērēšanai PSRS, bet otra daļa – 12,8 miljardi – tika atgriezta atpakaļ uz LPSR dažādu dotāciju un investīciju veidā.

Dokumenti apliecina, ka ievērojama daļa no finanšu līdzekļiem, kas no PSRS budžeta atgriezās Latvijā, nekādā veidā nebija saistīta ar tautsaimniecības vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Lai arī PSRS budžetā liela daļa naudas bija klasificēta kā "izdevumi sociāliem mērķiem", vislielākā daļa no atgrieztās naudas tika novirzīta militārajām vajadzībām un VDK. Protams, daļa dotācijas tika izlietota arī būvniecībā un citur. To visu ir iespējams atrast un ļoti precīzi sistematizēt Latvijas PSR un PSRS valsts bankas finanšu dokumentos.

Kas tad ir šie dokumenti? Jāatzīst, ka tā ir milzīga veiksme, ka brīdī, kad bruka PSRS un uz Maskavu izveda daudzus dokumentus, nevienam nebija ienācis prātā, ka par visām budžeta izpildes atskaitēm atbildīga bija PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā filiāle. Šiem dokumentiem es uzdūros samērā nejauši, cita pētījuma ietvaros (par banku sektoru PSRS okupācijas periodā). Uz to brīdi cerības atrast dokumentus, kas atspoguļotu reālo PSRS finanšu politiku Latvijā, biju jau atmetis, pieņemot, ka visi dokumenti ir Maskavā. Taču izrādījās citādi. Identificētie dokumenti ļoti precīzi parāda, kā PSRS okupācijas laikā tika tērētas un dalītas finanses Latvijas PSR. Lai varētu savilkt precīzu bilanci, izdevās atrast visus materiālus arī par slepenajiem izdevumiem, jo šī pati PSRS Valsts bankas filiāle Latvijā bija atbildīga par visām naudas plūsmām. Tādējādi iespējams apkopot informāciju pat par to, cik no LPSR budžeta tika tērēts padomju militārpersonu pensijām un atvaļināto specdienesta virsnieku pensijām katra gada griezumā katrā rajonā un cik konkrētā gadā tērēja VDK.

Arī aplūkojot situāciju pārējās okupētajās Baltijas valstīs, var teikt, ka naudu no tām PSRS paņēma tik, cik vien bija iespējams, turklāt darbojās vienots princips – paņemt vairāk un tad daļu no tā atgriezt atpakaļ kā "dotāciju".

Ne mazāk interesanti ir tas, kur PSRS tērēja no Baltijas republikām iekasēto un pēc tam atpakaļ atgriezto naudu laika posmā, kad notika aktīvs teritoriju sovjetizācijas process, un šeit konstatējamas ļoti būtiskas atšķirības. Lietuvā divas PSRS centrālās represīvās – Valsts drošības un Iekšlietu – ministrijas iztērēja vairāk nekā Latvijā un Igaunijā kopā. Kāpēc? Tāpēc, ka nacionālā pretošanās kustība Lietuvā bija daudz asāka un aktīvāka. Tādējādi lielākā PSRS "investīcija" Lietuvas PSR budžetā īsi pēc Otrā pasaules kara bija iedalīta cīņai pret nacionālo pretošanās kustību. Savukārt Latvijā lielākie izdevumi tika novirzīti militāri rūpnieciskajam kompleksam.

Nākamais fakts, ko precīzi var identificēt, – cik lielas bija naudas plūsmas katra gada griezumā. Šeit redzam, kāda bija PSRS ekonomikas plānošana: rūpīgi plānotie militāro un represīvo ministriju izdevumi stabili, un vienmērīgi pieaug, bet pārējie izdevumi citām republikas vajadzībām katru gadu ir ļoti mainīgi. Tas ir saistīts ar PSRS budžeta dotācijas apjomu, kādu PSRS Valsts plāna komiteja iedalīja atpakaļ Latvijas PSR no tai atņemtajiem 40,6 miljardiem rbļ.

To pašu var teikt par VDK. Redzams, kā šo izdevumu īpatsvars pakāpeniski pieaug, tai skaitā, cik tiek tērēts arī no VDK atvaļinātajiem darbiniekiem kā specdienesta pensionāriem.

Apkopojot datus no trim autora veiktajiem pētījumiem, ir iespējams izveidot kopsavilkumu par Latvijas un PSRS budžetu reālajiem norēķiniem visā PSRS okupācijas periodā pēc Otrā pasaules kara. Šajā kopsavilkumā ir apkopoti uz PSRS budžetu novirzītie ieņēmumi no Latvijas teritorijas, kā arī visi PSRS budžeta izdevumi Latvijas teritorijā, ieskaitot ikgadējo dotāciju un citas iemaksas Latvijas PSR budžetā no PSRS budžeta, kā arī PSRS militāros izdevumus Latvijas teritorijā. Kopsavilkumā PSRS rubļi pirms 1961. gada ir pārrēķināti PSRS rubļa ekvivalentā pēc 1961. gada naudas reformas (10 rubļi pirms 1961. g. = 1 rublis pēc 1961. gada).

Kopsavilkums apliecina, ka PSRS okupācijas režīms kopumā no Latvijas teritorijas ir ieguvis līdzekļus gandrīz 16 miljardu rubļu apmērā, kurus ir tērējis ārpus Latvijas teritorijas. Tie ir 18,8 procenti no kopējiem ieņēmumiem (85 miljardi rubļu), kas šajā periodā tika gūti Latvijas PSR teritorijā.

Arī kopējā Latvijas teritorijas bilance, salīdzinot visus reālos ieņēmumus un izdevumus no Latvijas teritorijas, ir pozitīva un laika posmā kopumā sastāda 14,5 miljardus rubļu. Tas liek izdarīt secinājumus, ka PSRS okupācijas režīms ārpus Latvijas teritorijas izmantoja ne tikai visus ieņēmumus, kas pārsniedza izdevumus, bet realitātē Latvijā šajā laika posmā kopumā radīja rūpīgi slēptu budžeta līdzekļu iztrūkumu 1,4 miljardu rubļu apmērā.

Paralēli tam PSRS okupācijas režīms no Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem ir nofinansējis visus savus militāros izdevumus Latvijas teritorijā (13,3 miljardi rubļu, rēķinot pēc 1961. gada rubļa ekvivalenta).

Līdz ar to militārie izdevumi 1946.–1990. gados veidoja 18,9 procentus no kopējiem izdevumiem Latvijas teritorijā. Visaugstākais militāro izdevumu īpatsvars bija 40. un 50. gados, 1950. gadā pat pārsniedzot pusi no kopējiem izdevumiem Latvijas teritorijā.

Dati apkopoti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālajiem arhīviem.

Avots: PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā filiāles dokumenti

Fragmenti no G. Krūmiņa referāta konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā, kā arī pētījuma "Militāro izdevumu īpatsvars Latvijas PSR un PSRS budžetu izdevumu struktūrā Latvijas teritorijā 1976.–1990. gados un kopsavilkums par Latvijas PSR un PSRS budžetu savstarpējiem norēķiniem 1946.–1990. gados". Pieejams TM mājaslapas sadaļā "Nozaru politika / Pētījumi".