ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

27. Augusts 2019 /Nr.34 (1092)

Valstu nepārtrauktība un starptautiskā atbildība
Latvijas prasījuma tiesības par PSRS veiktajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem
Dr. iur.
Edmunds Broks
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents 
SATURA RĀDĪTĀJS

1. Ievads

2015. gada 15. decembrī Krievijas prezidents parakstīja jaunu federālo likumu, kas dod Krievijas Konstitucionālajai tiesai tiesības apturēt starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju lēmumu piemērošanu Krievijā.1 Šis solis seko nesenajam Krievijas Konstitucionālās tiesas spriedumam, kurā tā pasludināja Krievijas Konstitūcijas pārākumu pār Krievijas slēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.2 Fonā šiem notikumiem ir Krievijas draudi izstāties no Eiropas Padomes, Rietumu sankcijas saistībā ar Krimas aneksiju un bruņoto konfliktu Ukrainas austrumos, Krievijas paziņojums, ka tā vairs negrasās kļūt par Starptautiskās Krimināltiesas statūtu dalībnieci,3 kā arī Krievijas militārās varenības izrādīšana Sīrijā un ap Krievijas plašajām robežām. Šķiet, ka šie notikumi norāda uz plašāku tendenci sarežģītajās attiecībās starp Krieviju un Rietumiem. Kā atzīmējis Lauri Melkso: "Krievijas politiskā dilemma ir milzīga: vai redzēt sevi kā Eiropas daļu, vai arī kā patstāvīgu civilizāciju, pat naidīgu (romiski ģermāniskajai) Eiropai."4 Šķiet, Krievija vēlas atmest savu kopš Padomju Savienības sabrukuma valkāto neveiksmīgā Rietumu mācekļa tēlu. Starptautisko tiesību sfērā tā ir apņēmības pilna realizēt savu redzējumu par to, kādai vajadzētu būt starptautiskajai sistēmai.5

Varētu likties pārsteidzoši, ka tieši šādos apstākļos Latvija un arī pārējās Baltijas valstis sāk justies pārliecinātākas attiecībā uz jau vairākus gadu desmitus neatrisināto jautājumu par padomju okupācijas6 radītā kaitējuma reparāciju.7 Apmēram 25 gadus ilgā kompensāciju prasību vēsture piedzīvoja zināmu kulmināciju 2015. gada 5. novembrī. Šajā dienā visu trīs Baltijas valstu tieslietu ministri pieņēma kopīgu deklarāciju, kurā pauda nostāju, ka Krievijai kā PSRS pienākumu mantiniecei ir jākompensē visi ar okupāciju un tai sekojošo padomju varu Baltijas valstīm nodarītie zaudējumi. Deklarācija arī nosaka, ka Baltijas valstīm ir nepieciešams "sagatavoties starptautiskai tiesvedībai, lai saskaņā ar starptautisko tiesību normām pieprasītu juridiski un ekonomiski pamatotas kompensācijas no Krievijas Federācijas".8

Iemesli Latvijas piesardzībai PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu kompensāciju jautājumā ir meklējami Latvijas–Krievijas savstarpējo attiecību politikas vēsturē.9 Kopumā varētu teikt, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai pastāvīgi ir bijušas citas prioritātes. Vispirms Latvija vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk valsti pamestu Krievijas armija. Tad par prioritāti kļuva iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Tad par galveno ārpolitikas mērķi kļuva Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšana. Visi šie ir patiesi svarīgi un pamatoti iemesli – it īpaši ņemot vērā, ka iespējamība tik tiešām saņemt kompensācijas no Krievijas ir bijusi visai niecīga. Ir skaidrs, ka Krievija (kura pat neatzīst Baltijas valstu okupācijas faktu) labprātīgi nepiekritīs izmaksāt kompensācijas. Nav arī starptautiskas tiesas, kurai būtu jurisdikcija skatīt strīdu, ja vien abas valstis nenoslēgtu līgumu par strīda nodošanu starptautiskai tiesai.10 Ņemot vērā šos apsvērumus, Latvijas politiķi izdarīja šķietami saprātīgu izvēli – uzturēt kompensācijas prasības visai neuzkrītoši, bet tajā pašā laikā nemainīgi.

Tomēr šādai pieejai ir arī nozīmīgs trūkums. Kā norādījis Ivars Ijabs: "Kompensāciju jautājums, šķiet, ir kā viens no tirgošanās objektiem plašākā politiskā spēlē starp Latviju un Krieviju, nevis Latvijas valdības principiāla pozīcija."11 Latvijai esot diplomātiski piesardzīgai un neizvirzot skaidru, principiālu pozīciju, Krievija kompensāciju prasību uztver arvien nenopietnāk. Aizņemoties I. Ijaba iepriekš lietoto analoģiju – tirgošanās objekts pakāpeniski krītas vērtībā.

Apzinoties pašreizējo Latvijas–Krievijas un plašākā kontekstā Rietumu–Krievijas attiecību dinamiku, būtu tuvredzīgi skatīt tiesiskos aspektus atrauti no politiskās realitātes.12 Latvijas iespējamā prasījuma problemātiskākais elements ir nevis prasījuma tiesiskais pamatojums (kuru apskatīsim šajā rakstā), bet gan tas, ka nav tiesas, kurā Latvija varētu vērsties ar prasījumu pret Krieviju, ja vien pati Krievija nepiekrīt šādai tiesvedībai. Ņemot vērā Latvijas ierobežotās iespējas radīt ekonomisku vai politisku spiedienu uz Krieviju, varbūtība, ka Krievija varētu piekrist strīda nodošanai starptautiskai tiesai, ir minimāla. Tomēr neatkarīgi no tā, vai eventuāli šāda starptautiska tiesvedība notiktu, Latvijai ir būtiski apzināt iespējamā prasījuma juridiskās detaļas. Pat ja šāda tiesvedība nekad netiks uzsākta,13 savu tiesību zināšana un saprašana var sniegt svarīgu pienesumu Latvijas sabiedrības centieniem izprast savu traumatisko 20. gadsimta pieredzi. Turklāt arī divpusējās attiecībās ar Krieviju Latvijas pozīcija kļūst vājāka, ja Latvija nav izdarījusi savu "mājas darbu", t.i., nav veikusi padziļinātu juridisko izpēti savām tiesībām prasījumam par PSRS nodarītā kaitējuma reparāciju.

Šajā rakstā apskatīsim dažus no Latvijas iespējamās prasības pamata elementiem. Kādas ir būtiskākās starptautisko tiesību normas, kuras pārkāpa PSRS? Vai mūsdienu Krievijas Federācija nes starptautisku atbildību par PSRS pārkāpumiem? Kāda ietekme uz Latvijas prasījuma tiesībām ir laika tecējumam? It īpaši, vai ilgstoša laika perioda notecēšana var atņemt Latvijai tiesības celt starptautisku prasījumu?

 

2. Valsts atbildības priekšnoteikumi

Valstu starptautiskās atbildības tiesības regulē paražu tiesību normas, kuras Starptautisko tiesību komisija (turpmāk – STK) ir kodificējusi 2001. gada Pantos par valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (turpmāk – Panti par valstu atbildību).14 Šī dokumenta 1. pantā ir nostiprināts fundamentāls starptautisko tiesību princips:

"1. pants. Valsts atbildība par tās starptautiski prettiesisku rīcību

Katra valsts starptautiski prettiesiska rīcība rada šīs valsts starptautisku atbildību."15

Šī tiesību norma atspoguļo valsts atbildības tiesību pamatprincipu, ka valsts veikts starptautisko tiesību pārkāpums rada šīs valsts starptautisko atbildību. Šī paražu norma ir piemērota vairākos starptautisko tiesu nolēmumos, arī ANO Starptautiskajā tiesā, piemēram, Korfū kanāla (Lielbritānija pret Albāniju) lietā,16 Militāro un paramilitāro darbību (Nikaragva pret ASV) lietā17 un Gabčikovo-Nagymaros (Ungārija pret Slovākiju) lietā.18 Šī paražu norma ir piemērota arī daudzos starptautisko šķīrējtiesu nolēmumos19 – tā piemēram, Rainbow Warrior (Jaunzēlande/Francija) lietā šķīrējtiesa atzina, ka "jebkurš saistību pārkāpums, lai kāds arī būtu saistības avots, rada valsts atbildību".20

1. pantā ietvertais pamatprincips tiek plašāk izvērsts Pantu par valsts atbildību 2. pantā:

"2. pants. Valsts starptautiski prettiesiskas rīcības elementi

Valsts rīcība ir starptautiski prettiesiska, ja rīcība, kas izpaužas kā darbība vai bezdarbība:

(a) ir attiecināma uz valsti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; un

(b) rada valsts starptautisko saistību pārkāpumu."21

Kopā abi šie panti nosaka valsts atbildības priekšnoteikumus. Lai valsts būtu starptautiski atbildīga, tai ir jāveic starptautisko tiesību pārkāpums un šim pārkāpumam ir jābūt attiecināmam uz valsti. Pantu par valsts atbildību komentārs norāda, ka šie divi priekšnoteikumi ir izsmeļoši – atbildībai nav nepieciešami it ne kādi citi priekšnoteikumi.22 Tāpat komentārs norāda, ka Panti par valstu atbildību mērķtiecīgi nenosauc kaitējumu kā atbildības priekšnoteikumu. STK uzsver, ka "2. pantā nostiprinātajam principam nav izņēmumu", t.i., pārkāpums un rīcības attiecināmība ir vienīgie priekšnoteikumi, kas nepieciešami, lai iestātos valsts starptautiskā atbildība.23 Komisija atkārto šo ideju 31. panta komentārā, apspriežot reparāciju. Tā norāda, ka "vispārējais pienākums sniegt reparāciju rodas automātiski, tiklīdz ir veikta starptautiski prettiesiskā rīcība, un kā tāds šis pienākums nav atkarīgs no kādas valsts prasības vai protesta, pat ja nepieciešamā reparācijas forma konkrētajā situācijā var būt atkarīga no cietušās valsts vai valstu reakcijas".24 Apskatīsim secīgi abus šos valsts atbildības priekšnoteikumus Latvijas iespējamā prasījuma par PSRS veikto pārkāpumu reparācijas kontekstā.

2.1. PSRS starptautiski prettiesiskā rīcība

1940. gada 16. jūnijā PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, kurā, pamatojoties uz Latvijas it kā veiktiem 1939. gada PSRS–Latvijas Palīdzības pakta pārkāpumiem, PSRS pieprasīja sastādīt Latvijā jaunu valdību, kā arī bez kavēšanās nodrošināt PSRS karaspēka brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā.25

"PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.

Padomju valdība gaidīs Latvijas valdības atbildi līdz 16. jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta par atteikumu izpildīt augšminētas Padomju Savienības prasības."26

Latvija piekrita ultimātam, un 17. jūnijā padomju armija šķērsoja Latvijas robežu.27 21. jūnijā notika PSRS apstiprinātās jaunās valdības sēde,28 un nepilnu mēnesi vēlāk – jaunas Saeimas vēlēšanas, kurās kandidēja tikai viens saraksts – komunistiskais "Darba tautas bloks". Jaunā Saeima 21. jūlijā lūdza PSRS Augstāko padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā,29 kas arī notika divas nedēļas vēlāk – 1940. gada 5. augustā.

PSRS 1940. gadā veiktā Latvijas okupācija30 un tai sekojošā prettiesiskā aneksija31 juridiskajā zinātnē ir daudzkārt kvalificēta kā agresija.32 Fakts, ka Latvijas armija neizrādīja organizētu pretestību, nemaina PSRS rīcības juridisko kvalifikāciju. Kā secinājis Nirnbergas tribunāls attiecībā uz Vācijas veikto Austrijas Anschluss, Vācijas rīcības kvalifikāciju neietekmē tas, ka iebrukums ir noticis bez militāra konflikta: "Fakti skaidri pierāda, ka mērķa sasniegšanai ir tikušas izmantotas agresora metodes. Galīgais faktors bija Vācijas militārā varenība, kas tiktu izmantota, ja notiktu jebkāda pretošanās."33

Arī Latvijas valdības piekrišana ultimāta prasībām nemaina PSRS iebrukuma kvalifikāciju. Starptautiskajās tiesībās piekrišana, kas dota spēka lietošanas draudu rezultātā, nav spēkā esoša. Mūsdienās šī paražu norma ir atspoguļota Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 52. pantā.34 Savukārt 1940. gadā pienākums neizmantot bruņotu spēku kā līdzekli starpvalstu attiecībās izrietēja no 1928. gada Kelloga–Briāna pakta 1. panta35 (gan Latvija, gan PSRS bija pakta dalībvalstis). Šāda ultimāta uzstādīšana jau pati par sevi pārkāpa PSRS saistības saskaņā ar Kelloga–Briāna paktu.

Vērtējot, vai Latvijas valdība piekrita ultimāta prasībām brīvprātīgi vai draudu rezultātā, ir jāņem vērā konteksts, kurā piekrišana tika sniegta. PSRS pie Latvijas robežas bija koncentrējusi ievērojamu militāro spēku,36 kā arī nesen bija iebrukusi Polijā un Somijā, un tikai divas dienas iepriekš Lietuvā. Šādos faktiskajos apstākļos, kā arī ņemot vērā, ka ultimātā PSRS pieprasīja nomainīt Latvijas valdību (tā pārkāpjot pienākumu neiejaukties citas valsts iekšējās lietās), Latvijas valdības piekrišanu var uzskatīt vienīgi par tādu, kas sniegta spēka lietošanas draudu rezultātā un tādēļ spēkā neesošu. Šādu 1940. gada jūnija notikumu vērtējumu apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura spriedumā "Ždanoka pret Latviju" atzina, ka "pēc ultimāta par neierobežota skaita padomju karavīru izvietošanu Baltijas valstīs 1940. gadā 16.–17. jūnijā padomju armija iebruka Latvijā un divās citās neatkarīgajās valstīs"37 (autora izcēlums). Līdzīgi šos notikumus ir vērtējuši arī ievērojamākie starptautisko tiesību juristi. Tā, piemēram, Džeimss Kraufords ir norādījis, ka "Padomju Savienība 1940. gadā okupēja un anektēja Baltijas valstis spēka lietošanas un spēka draudu apstākļos".38

Neatkarīgi no tā, vai agresijas aizliegums 1940. gadā bija nostiprinājies kā paražu tiesību norma, neapšaubāmi ir tas, ka agresijas aizliegums bija iekļauts vairākos Latvijai un PSRS saistošos starptautiskos līgumos. Agresijas aizliegums bija ietverts 1928. gada Kelloga–Briāna paktā, 1932. gada PSRS–Latvijas Neuzbrukšanas līgumā un 1933. gada Londonas konvencijā par agresijas definīciju.39 Tāpat PSRS iebrukums Latvijā pārkāpa arī vairākas citas PSRS līgumiskās saistības pret Latviju. Tā, piemēram, iebrūkot Latvijā, PSRS pārkāpa 1920. gada Krievijas–Latvijas Miera līgumā40 iekļauto pienākumu atzīt Latvijas neatkarību un 1939. gada PSRS–Latvijas Palīdzības paktā noteikto pienākumu neiejaukties Latvijas iekšējās lietās.

Turklāt, gan 1940. gadā, gan turpmākajos gados PSRS kā Latviju okupējusī vara pārkāpa 1907. gada Hāgas VI konvencijas noteikumus. Kā norādījis L. Melkso: "Pat pašā minimālākajā skatījumā PSRS bija saistoši 1907. gada Hāgas noteikumi, kad tā prettiesiski anektēja Baltijas valstis. PSRS valdības organizētās masveida deportācijas un "likvidācijas" Baltijas valstīs rupji pārkāpa šo starptautisko tiesību primārajās normās noteikto minimālo standartu. Bez pienācīga procesa tūkstošiem baltiešu tika piespriesti gari ieslodzījumi Gulaga nometnēs apstākļos, kurus var nodēvēt vienīgi par "vergu darbu" PSRS labā."41

Bez Otrā pasaules kara laikā veiktajiem kara noziegumiem pēckara gados PSRS veiktās represijas, it īpaši 1941. gada un 1949. gada deportācijas,42 ir kvalificējamas kā noziegumi pret cilvēci.43

Tāpat arī PSRS nodarītais kaitējums Latvijas videi pārkāpj starptautisko vides tiesību paražu normu, kura jau 1941. gadā tika atzīta Trail Smelter lietā.44 Visbeidzot, arī visā okupācijas laikā Latvijas tautsaimniecībai nodarītie zaudējumi izriet no PSRS iepriekš aprakstītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem – agresijas, iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās un prettiesiskās aneksijas.

2.2. Rīcības attiecināmība

Otrs valsts atbildības priekšnoteikums saskaņā ar 2001. gada Pantiem par valstu atbildību ir prettiesiskās rīcības attiecināmība uz valsti. Lai valsts būtu starptautiski atbildīga, prettiesiskajai rīcībai ir jābūt atzīstamai par valsts rīcību. Valsts ir juridiska fikcija, kura nespēj veikt darbības bez citu personu iesaistes45 – faktiski prettiesisko rīcību var paveikt tikai cilvēki vai cilvēku grupas. Attiecināmības principi nosaka, kuru personu rīcība un kādos gadījumos ir uzskatāma par valsts rīcību, tādējādi radot valsts atbildību.

Attiecībā uz iepriekš apskatītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem varam visai nešaubīgi secināt, ka tie ir attiecināmi uz PSRS.46 Agresija, prettiesiska spēka lietošana, iejaukšanās valsts iekšējās lietās un prettiesiskā okupācija, visi šie pārkāpumi ir PSRS valsts institūciju veikti un tādēļ attiecināmi uz PSRS saskaņā ar Pantu par valstu atbildību 4. pantā atspoguļoto paražu tiesību normu.47

Šķietamas šaubas par attiecināmību varētu radīt arguments, ka daļu no starptautisko tiesību pārkāpumiem veica vietējie, t.i., Latvijas PSR amatpersonas bez Maskavas pavēlēm vai pārraudzības. Tomēr šāds arguments ir aplams no starptautisko tiesību viedokļa, jo maldīgi pieņem, ka Latvijas PSR amatpersonas starptautisko tiesību izpratnē ir nošķiramas no PSRS amatpersonām. Līdz pat neatkarības atjaunošanai 1991. gadā Latvija atradās PSRS okupācijā un de facto bija iekļauta PSRS sastāvā. Visā okupācijas laikā Latvijas PSR nebija atsevišķa valsts, bet gan daļa no PSRS. Tādēļ arī Latvijas PSR amatpersonas šajā periodā (neskatoties uz LPSR formālo republikas statusu) saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atzīstamas par PSRS valsts institūciju amatpersonām.48

Turklāt visi nozīmīgākie starptautisko tiesību pārkāpumi Latvijas teritorijā (arī gadījumos, kad tos izpildīja Latvijas PSR amatpersonas) faktiski tika veikti saskaņā ar Maskavas pavēlēm. Tā piemēram, viens no smagākajiem visa okupācijas laika noziegumiem – 1949. gada marta deportācijas, kurās no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku49 – notika saskaņā ar 1949. gada 29. janvāra PSRS Ministru padomes pilnīgi slepeno rīkojumu Nr. 390-138.50 Šis rīkojums Latvijā tika ieviests ar Latvijas PSR Ministru padomes 17. marta pilnīgi slepeno lēmumu Nr. 282 "Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR", kurš deportāciju veikšanu uzdeva īstenot Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijai (turpmāk – LPSR VDM", vēlāk pārdēvēta par LPSR Valsts Drošības komiteju).51

Arī citu personu rīcība, kuras bija iesaistītas deportāciju veikšanā, bet nebija PSRS amatpersonas, piemēram, LPSR VDM nozīmētie pagastu pilnvarotie, kuri pavadīja VDM operatīvās grupas, arī ir attiecināma uz PSRS. Šīs personas, kaut arī tās nepiederēja PSRS valsts institūcijām, rīkojās saskaņā ar PSRS amatpersonu rīkojumiem. Starptautisko tiesību paražu norma, kura ir daudzkārt piemērota starptautisko tiesu praksē52 un atspoguļota arī Pantu par valsts atbildību 8. pantā, nosaka, ka rīcība ir attiecināma uz valsti, ja tā tiek veikta saskaņā ar šīs valsts rīkojumiem vai tās vadībā vai kontrolē.53 Atbilstoši šai normai arī jebkuras ar PSRS valsts institūcijām formāli nesaistītas personas rīcība ir attiecināma uz PSRS, jo tā tika veikta saskaņā ar PSRS amatpersonas rīkojumiem un to vadībā.

2.3 Valsts atbildības objektīvā daba

Starptautiski prettiesiskās rīcības kontekstā pievērsīsimies kādam valsts atbildības tiesību teorijas aspektam, kurš (vismaz teorijā) spēlē lomu arī Latvijas tiesībās prasīt atbildību par PSRS pārkāpumiem. Pantu par valstu atbildību 1. un 2. pantā aprakstītā pieeja (t.i., valsts ir atbildīga, ja ir veikts starptautisko tiesību pārkāpums un pārkāpums ir attiecināms šo uz valsti) doktrīnā nereti tiek dēvēta par objektīvo atbildību.54 Atbildība ir objektīva tādā ziņā, ka pārkāpumu veikusī valsts ir atbildīga neatkarīgi no tā, vai kāda cita valsts ir cietusi pārkāpuma rezultātā, un neatkarīgi no tā, vai citas valstis pieprasa atbildību. Šīs doktrīnas loģika ir tāda, ka jebkurš pārkāpums pats par sevi kaitē starptautiskās sabiedrības interesēm, kura ir ieinteresēta starptautisko normu ievērošanā. Tieši šajā ziņā atbildība ir objektīva vai automātiska, pat ja neviena valsts to nepieprasa vai nav cietusi.

Kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma atmešana fundamentāli ietekmē valsts atbildības tiesības. Lai gan tas var likties nebūtisks doktrināls sīkums, atteikšanās no kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma pārorientē valsts atbildības tiesības no privāttiesību paradigmas (t.i., tiesiskās attiecības veidojas tikai starp pārkāpēju un cietušo) uz visas starptautiskās kopienas interešu aizsardzību.55 Šīs pārorientācijas rezultātā valsts atbildības tiesības vairs necentrējas tikai un vienīgi uz cietušās valsts individuālo interešu aizsardzību. Atzīstot valstu atbildību neatkarīgi no kaitējuma rašanās vai atbildības pieprasīšanas, valsts atbildības tiesības uzsver visas starptautiskās kopienas ieinteresētību starptautiskās publiskās kārtības ievērošanā. Kā norādījis STK īpašais ziņotājs: "Starptautiskās atbildības jēdziena "rekonceptualizācija", atsakoties no kaitējuma kā priekšnoteikuma atbildības pastāvēšanai, objektivizē šo jēdzienu tādā ziņā, ka no starpvalstu perspektīvas esam nonākuši "kopienas" vai "sabiedrības" perspektīvā: atbildība pastāv pati par sevi, neatkarīgi no tās iedarbības."56

Papildus konceptuālajai nozīmei atteikšanās no kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma rada arī pavisam konkrētas sekas. Ja atbildība rodas automātiski, tiklīdz ir noticis pārkāpums (kā to paredz 1. un 2. pants), tas nozīmē, ka pārkāpuma veikšana automātiski rada arī atbildības sekas: pienākumu pildīt pārkāpto saistību, pienākumu pārtraukt pārkāpumu, to neatkārtot un sniegt reparāciju – pat tādā gadījumā, ja cietusī valsts nav pieprasījusi atbildību. Šis ir vēl viens būtisks pavērsiens pretim starptautiskās kopienas interešu aizsardzībai, kas ietverts Pantos par valstu atbildību. Ja pārkāptais pienākums ir pret visu starptautisko kopienu, tad no pārkāpuma automātiski izrietošo pienākumu pildīšanu (t.i., pildīt saistību, pārtraukt pārkāpumu un sniegt reparāciju) var pieprasīt ne tikai cietusī valsts, bet jebkura valsts. Tā pārkāpuma rezultātā atbildīgā valsts papildus iepriekš pastāvējušajam primārajam pienākumam iegūst jaunus sekundāros pienākumus, kuru pildīšanu var pieprasīt ne tikai cietusī, bet jebkura valsts.

Tā piemēram, prettiesiski iebrūkot Baltijas valstīs un okupējot tās, PSRS ieguva jaunus pienākumus pārtraukt okupāciju un sniegt reparācijas. Atbildības objektīvā daba izpaužas tādējādi, ka PSRS ieguva šos sekundāros pienākumus neatkarīgi no tā, vai cietušās valstis pieprasīja atbildību vai nē. Šo sekundāro pienākumu pastāvēšana iegūst praktisku pielietojumu caur citu valstu (t.i., valstu, kuras nav cietušās) tiesībām pieprasīt atbildību no pārkāpējas valsts neatkarīgi no tā, vai šādu prasījumu ceļ cietušās valstis. Trešajām valstīm ir prasījuma tiesības ne tādēļ, ka tās būtu cietušas, bet tādēļ, ka tās aizstāv visas starptautiskās kopienas interesi saglabāt starptautisko mieru, drošību un tiesiskumu. Tādējādi atbildības objektīvā daba ir konceptuālais pamatojums trešo valstu, kuras pašas nav tieši cietušas pārkāpuma rezultātā, tiesībām pieprasīt atbildību no pārkāpēja.

PSRS veikto pārkāpumu gadījumā atbildības "objektivitāte" vismaz šobrīd paliek bez praktiskās sekām. Pašreizējā starptautisko attiecību dinamika neliecina, ka kāda trešā valsts varētu pieprasīt Krievijas atbildību par Baltijas valstīm okupācijas laikā nodarīto kaitējumu. Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu gadījumā varbūtība, ka kāda cita valsts cels prasību pret Krieviju, lai piedzītu kompensācijas baltiešu labā, šķiet visai maza. No visām valstīm, kas varētu kaut vai apcerēt šādu rīcību, tikai Ukraina un Gruzija varētu būt vismaz attāli ieinteresētas vēl vairāk pasliktināt savas jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju. Abām šīm valstīm šobrīd ir savas daudz jaunākas, aktuālākas un procesuāli vienkāršākas prasības pret Krieviju.57 Jebkurā gadījumā arī šīs valstis saskartos ar to pašu problēmu, ar kuru saskaras Latvija – nav starptautiskas tiesas, kurai būtu saistoša jurisdikcija pār šo starpvalstu strīdu. Tomēr atbildības "objektivitāte" un no tās izrietošās trešo valstu tiesības ir nozīmīgs aspekts, kas Latvijai ir jāzina un jāsaprot, apzinot starptautisko tiesību normas, kas regulē valstu atbildību.

 

3. Vai Krievijas Federācija ir atbildīga par PSRS pārkāpumiem?

Šajā nodaļā pievērsīsimies jautājumiem, kas saistīti ar atbildīgās valsts noteikšanu. Lai Latvija kā cietusī valsts58 varētu prasīt atbildību no Krievijas Federācijas par PSRS veiktajiem pārkāpumiem, ir jākonstatē, ka Latvija ir tas pats starptautisko tiesību subjekts, kura tiesības 1940. gadā un turpmākajos okupācijas gados pārkāpa PSRS. Tāpat, lai Latvija būtu tiesīga prasīt atbildību tieši no mūsdienu Krievijas Federācijas, būtu jāpierāda, ka Krievijas Federācija ir tas pats starptautisko tiesību subjekts, kurš veica pārkāpumus (t.i., Krievijas Federācija ir PSRS turpinātāja), vai arī ka Krievija nes atbildību par PSRS pārkāpumiem kā PSRS pēctece.

Attiecībā uz Latviju nepārtrauktību kā analīzes sākuma punktu pieņemsim secinājumus par Latvijas nepārtrauktību starptautiskajās tiesībās. Lai gan prettiesiskās okupācijas periods Baltijas valstu gadījumā ir ievērojami ilgāks nekā citos atzītos nepārtrauktības gadījumos, pateicoties plašajai starptautiskajai atzīšanai, Baltijas valstu pozīcija tomēr šķiet visai pārliecinoša. Attiecīgi mūsdienu Baltijas valstis ir uzskatāmas par PSRS pārkāpumos cietušajām valstīm, kuras ir tiesīgas pieprasīt atbildību no PSRS turpinātājas. Tāpat šajā nodaļā neatgriezīsimies pie teorijas jautājuma – vai statuss izriet no subjekta tiesību un pienākumu summas, vai tieši pretēji – tiesības un pienākumi izriet no subjekta statusa? Tā vietā noskaidrosim: cik lielā mērā Krievija faktiski turpina PSRS tiesībsubjektību; vai tā nes atbildību tikai tad, ja tā ir PSRS turpinātāja; vai atbildība iestātos arī gadījumā, ja Krievijas Federācija būtu jauna valsts?

3.1. Vai Krievijas Federācija ir PSRS tiesībsubjektības turpinātāja?

Neilgi pēc PSRS sabrukuma 1991. gada decembrī gan valstu prakse, gan tiesību doktrīna piedāvāja visai atšķirīgus vērtējumus "jaunās" Krievijas tiesiskajam statusam.59 1991. gada 8. decembra Minskas lēmumos Krievija, Ukraina un Baltkrievija viennozīmīgi apliecināja, ka bijušās PSRS republikas ir kļuvušas par neatkarīgām valstīm.60 Tāpat Minskas lēmumi noteica, ka "PSRS beidz pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un ģeopolitiska realitāte".61 Šis nozīmīgais paziņojums šķietami norāda uz PSRS kā valsts izbeigšanos un attiecīgi arī varētu liecināt, ka Krievijas Federācija nevēlējās turpināt PSRS tiesībsubjektību.

Tomēr Minskas deklarācija par PSRS kā starptautisko tiesību subjekta izbeigšanos ir jāvērtē vēsturiskajā kontekstā un arī kontekstā ar vēlāko Krievijas rīcību. Ļoti iespējams, ka šī formulējuma mērķis nebija izteikt Krievijas pozīciju attiecībā uz valsts nepārtrauktību, t.i., ka tā nav PSRS turpinātajā, bet gan skaidri norādīt no PSRS neatkarību ieguvušajām valstīm, ka Krievija nemēģinās saglabāt PSRS ar spēka palīdzību. Citiem vārdiem sakot, Minskas Deklarācijas mērķis nebija lauzt tiesisko nepārtrauktību starp PSRS un jauno Krievijas Federāciju, bet mazināt spriedzi bijušajās PSRS Republikās, kuras 1991. gada decembrī nebūt nebija pārliecinātas, ka Krievija pieļaus PSRS sadalīšanos.

Savukārt Krievijas vēlākā rīcība visai skaidri liecina par vēlmi būt par PSRS kā starptautisko tiesību subjekta turpinātāju. Nepilnas divas nedēļas pēc Minskas deklarācijas 1991. gada 21. decembrī Alma-Atā Neatkarīgo Valstu Savienības (turpmāk – NVS) dalībvalstu lēmumi paredzēja, ka Krievija tiks uzskatīta par PSRS turpinātāju starptautiskajās organizācijās – pārņems PSRS vietu ANO un nozīmīgajā ANO Drošības padomē, kā arī citās starptautiskajās organizācijās.62 Vairums citu valstu, cenšoties panākt kodolieroču neizplatīšanos postpadomju valstīs, atbalstīja šādu pieeju.63 Tāpat Alma-Atas Deklarācijā jaunizveidotās NVS valstis piekrita pārņemt PSRS līgumsaistības – gan divpusējos, gan daudzpusējos līgumus attiecībā uz savu teritoriju.64 Jāatzīmē, ka PSRS slēgto līgumu pārņemšana praksē nebūt nebija automātiska. Vairumā gadījumu gan Krievijas Federācija, gan tās līgumpartneri vēlējās izvērtēt katra atsevišķa līguma atbilstību pašreizējām valsts interesēm.65 Vēl trīs dienas vēlāk, 24. decembrī, Krievijas Federācijas prezidents Jeļ­cins nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram, kurā norādīja, ka Krievijai ir saistoši visi ANO līgumi, kurus bija slēgusi, vai kuriem bija pievienojusies PSRS no brīža, kad tie bija saistoši PSRS.66 Tāpat Krievija informēja arī citus starptautisko līgumu depozitārijus par PSRS saistību pārņemšanu.67 Cits būtisks Alma-Atas lēmumu elements bija kodolieroču lietošanas nosacījumi. Vienošanās paredzēja, ka lēmumu par Baltkrievijā un Ukrainā esošo kodolieroču lietošanu var pieņemt tikai Krievijas Federācijas prezidents.68

Arī turpmākajos gados Krievija veica vairākus tiesiski nozīmīgus soļus, kuri liecina, ka tā turpināja PSRS tiesības un pienākumus. Tā 1993. gada 2. aprīlī Parīzē Krievija parakstīja deklarāciju, ar kuru tā uzņemas atmaksāt PSRS ārējo parādu. 1996. gadā Krievijas premjerministrs paziņoja, ka Krievija atmaksās arī cara laika Krievijas impērijas parādus.69 Savukārt 1997. gadā Krievija parakstīja līgumu ar Franciju par visa Francijas aizdevuma kopš 1917. gada atmaksu.70 1992. gadā Krievija noslēdza līgumu ar Vāciju, kurā tā apņēmās nodrošināt Krievijas teritorijā prettiesiski ievesto Otrā pasaules kara beigās nolaupīto mākslas darbu restitūciju.71 Šī līguma 15. pants faktiski satur Krievijas kā PSRS, turpinošās valsts pienākumu veikt restitūciju sakarā ar PSRS starptautiski prettiesisku rīcību.72

Daudzas pasaules valstis atsevišķi nelēma par Krievijas valstiskuma atzīšanu.73 Visas valstis, kurām bija diplomātiskās attiecības ar PSRS, turpināja šīs attiecības arī ar Krievijas Federāciju.74 Viens būtisks izņēmums ir ASV, kuras formāli atzina Krievijas Federāciju kā jaunu valsti un arī formāli nodibināja diplomātiskās attiecības ar jaunatzīto Krievijas Federāciju. Tajā pašā laikā arī ASV atbalstīja PSRS vietas ANO un ANO Drošības padomē nodošanu Krievijas Federācijai.75 Tāpat Krievija pārņēma arī visas PSRS vēstniecības citās valstīs.76

No iepriekš minētā redzam, ka Krievija pārņēma PSRS vietu starptautiskajās organizācijās, pārņēma PSRS ārvalstīs esošos īpašumus, PSRS saistošos līgumus un parādus. Savukārt valstu prakse liecina, ka vairums valstu (un arī pati Krievija) uzskatīja Krievijas Federāciju par PSRS tiesībsubjektību turpinošu valsti. Visi šie apstākļi liek domāt, ka Krievijas Federācija tik tiešām turpināja PSRS starptautisko tiesībsubjektību.77 Kā ir norādījis L. Melkso: "Krievija vēlējās nepārtrauktību, un starptautiskā kopiena to atbalstīja. Rezultātā PSRS neizzuda kā starptautisko tiesību subjekts – tās starptautisko tiesībsubjektību turpināja Krievija."78

Krievijas tiesību zinātnieki pat argumentē, ka mūsdienu Krievijai ir tiesības uz cariskās Krievijas impērijas īpašumiem.79 Šādu argumentu ir iespējams uzturēt tikai tad, ja uzskatām, ka cariskās Krievijas valstiskumu turpināja PSRS, kuru savukārt turpina mūsdienu Krievijas Federācija.

Tā kā Krievijas Federācija ir PSRS tiesībsubjektības turpinātāja, tā ir uzskatāma par valsti, kas veikusi iepriekš aprakstītos starptautisko tiesību pārkāpumus. Attiecīgi Krievija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām arī nes atbildību par PSRS veiktajiem pārkāpumiem,80 un tai ir pienākums sniegt cietušajām valstīm pilnu reparāciju par nodarīto kaitējumu,81 kas var izpausties kā restitūcija, kompensācija un satisfakcija.82 Valsts turpinātāja nevar izvēlēties tikai atsevišķas sev vēlamas tiesības – tā turpina iepriekšējās valsts tiesībsubjektību, un tādēļ tai ir jāturpina arī visi attiecīgās valsts uzņemtie pienākumi. Kā norāda L. Melkso: "Jauns režīms, kas turpina pārvaldīt to pašu valsti un atsaucas uz iepriekšējā režīma tiesībām, nevar vienkārši atteikties no tiesiskiem pienākumiem un atbildības."83 Tomēr sev vēlamo tiesību uzturēšana un atteikšanās no atsevišķiem pienākumiem, ieskaitot atbildību par PSRS veiktajiem pārkāpumiem, ir tieši tas modelis, kuru ir izvēlējusies Krievijas Federācija.

3.2. Valsts atbildība tiesību pēctecības gadījumos

Neskatoties uz iepriekš minētajiem argumentiem par labu PSRS tiesībsubjektības turpinātībai, tiesību zinātnē ir pārstāvēts arī viedoklis, ka PSRS kā valsts ir beigusi pastāvēt un attiecīgi arī Krievijas Federācija ir jauna valsts, nevis PSRS turpinātāja.84 Ņemot vērā šos viedokļus, kā arī Krievijas principiālo nevēlēšanos uzņemties atbildību kā valstij, kas turpina PSRS tiesībsubjektību, apskatīsim, kā valsts atbildības normas darbojas valstu pēctecības gadījumos, t.i., situācijās, kurās kāda valsts ir beigusi pastāvēt un tās vietā ir radusies jauna valsts.

Vīnes konvencijas par valstu pēctecību attiecībā uz līgumiem 2. pants paredz, ka "valstu pēctecība ir vienas valsts nomaiņa ar citu valsti atbildībā par starptautiskām attiecībām attiecīgajā teritorijā".85 Konvencijā iekļautā definīcija ir visai šaura, jo kā norādījusi STK, konvencija ir attiecināma tikai uz tām situācijām, kurās valsts nomaiņa notiek saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.86 Plašāk atzīta valsts pēctecības definīcija neizvirza specifisku izmaiņu tiesiskuma priekšnoteikumu un jēdzienā "valsts pēctecība" iekļauj jebkuru situāciju, kad vienas valsts vietā rodas cita – jauna valsts – valsts pēctece. Terminu izpratni apgrūtina arī vārda "pēctecība" parastā – sarunvalodas – nozīme. Mēs varētu sagaidīt, ka "valsts pēctece" būs savas priekšteces "mantiniece" un pārņems tās atstātās saistības. Tomēr starptautiskajās tiesībās terminam ir specifiska, no sarunvalodas atšķirīga nozīme. Valsts pēctece starptautisko tiesību izpratnē ir jauns starptautisko tiesību subjekts, kurš nebūt automātiski nepārņem vairs nepastāvošas valsts tiesības un pienākumus.

Valstu pēctecība var notikt visdažādāko politisko notikumu kontekstā. Valsts var pilnībā sadalīties atsevišķās daļās (piemēram, Čehoslovākijas vietā, rodoties Čehijai un Slovākijai). Jauna valsts pēctece var rasties, kādai teritorijai atdaloties no pastāvošas valsts (piemēram, Somija 1917. gadā atdalījās no pēcrevolūcijas Padomju Krievijas). Jauna valsts var rasties, arī apvienojoties vairākām valstīm vai bijušajām kolonijām iegūstot neatkarību. Tomēr, lai kādi būtu izmaiņu faktiskie apstākļi, visiem valsts pēctecības gadījumiem kopīgā iezīme ir suverēnās varas pastāvīga pārēja uz jaunu starptautisko tiesību subjektu.87

Visos šajos gadījumos rodas problēmjautājumi attiecībās uz vecā subjekta slēgtajiem līgumiem, parādiem, vēstniecībām citās valstīs, vecā subjekta nacionālo tiesību piemērošanu jaunā subjekta nacionālajās tiesībās, privāttiesisku saistību turpināšanos, pilsonību un citiem jautājumiem.88 Lai gan ilgu laika posmu valsts pēctecības tiesībās pastāvēja princips, ka jaunais starptautisko tiesību subjekts nepārņem vecā subjekta tiesības un pienākumus, šis princips nebūt vairs nav universāli piemērojams. Valsts pēctecības normas ir piemērojamas ciešā saistībā ar citām starptautisko tiesību normām, piemēram, starptautisko līgumu tiesībām vai normām, kas regulē pilsonību.89 Tādēļ, neskatoties uz principiālo nostāju, ka jaunais subjekts savu pastāvēšanu sāk ar tabula rasa, jaunajam subjektam var nākties pārņemt atsevišķus vecā subjekta starptautiskus pienākumus attiecībā uz savu teritoriju.

3.2.1. Vai tabula rasa princips ir spēkā?

Kontekstā ar valstu starptautisko atbildību būtisks ir jautājums: vai valsts pēctece pārņem savas priekšteces pienākumu sniegt reparāciju par priekšteces veiktu starptautisko tiesību pārkāpumu?90 Vēsturiski tradicionālā atbilde uz šo jautājumu ir negatīva, t.i., valsts pēctece (jaunā valsts) nenes atbildību par priekšteces pārkāpumiem.91 Kā pamatojums šim principam visbiežāk tiek norādīti divi 20. gadsimta sākuma šķīrējtiesu spriedumi: Robert E. Brown v. Great Britain92 un F.H. Redward v. US.93 Abi šie spriedumi atbalstīja nostāju, ka pēctecības gadījumos atbildība netiek pārņemta, un 20. gadsimta gaitā šī norma arvien biežāk tika uzskatīta par vispārēji piemērojamu principu pēctecības gadījumos.94

Tomēr šķiet, ka tabula rasa principa prominence pēctecības tiesībās primāri bija pamatota ar vēsturisko kontekstu, kurā princips izveidojās un kurš mūsdienās ir zaudējis aktualitāti. Princips veidojās koloniālisma laikā, kad eiropieši kolonizēja vienu vai otru "necivilizēto" sabiedrību. Eiropieši nebija ieinteresēti, lai viņu izveidotās kolonijas būtu atbildīgas par iepriekš pastāvējušo valstisko veidojumu rīcību. Savukārt 20. gadsimtā dekolonizācijas laikā jaunizveidotās valstis – bijušās kolonijas – atkal nebija ieinteresētas nest atbildību par bijušo koloniālo saimnieku veiktajiem pārkāpumiem. Šie varētu būt daži no iemesliem, kuru dēļ valstis vēlējās, lai tabula rasa nostiprinātos kā vadošais princips atbildības pēctecības jautājumos.

Tomēr pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados vairāki ievērojami starptautisko tiesību juristi minēto principu sāka uzlūkot ļoti kritiski.95 Šīs kritikas pamatā ir arguments, ka tabula rasa princips attiecībā uz atbildību minētajos spriedumos tika atzīts, pateicoties ļoti specifiskam pēctecības veidam abās lietās. Brown lietā atbildība tika prasīta no Lielbritānijas par pārkāpumu, ko bija veikusi Lielbritānijas 1902. gadā anektētā Būru Republika. Prasītājs uzskatīja, ka Lielbritānija kā anektētās valsts pēctece ir atbildīga par Būru Republikas veiktajiem pārkāpumiem. Savukārt Redward lietā prasītājs argumentēja, ka ASV ir atbildīga par Havaju Republikas veiktu pārkāpumu, kuru ASV bija anektējusi 1898. gadā. Abos spriedumos tabula rasa princips tiek piemērots ļoti specifiskam pēctecības gadījumam – teritorijas aneksijai. Ir visai apšaubāmi, vai šāda pieeja ir pamatota, piemēram, pēctecībai gadījumā, kad valstis brīvprātīgi apvienojas vai brīvprātīgi sadala valsti vairākās valstīs pēctecēs. Tabula rasa piemērošana atbildībai šādos gadījumos ļautu valstīm mērķtiecīgi izvairīties no atbildības.

Šī iemesla dēļ gan valstu, gan starptautisko tiesu prakse ir virzījusies pretim nostājai, ka starptautiskās tiesības vairs neatzīst vispārēju un nediferencētu tabula rasa principa piemērošanu valstu starptautiskajai atbildībai.96 Tā piemēram, Lighthouses lietā Francijas-Grieķijas Šķīrējtiesas tribunāls 1957. gadā atzina, ka, nosakot, vai valsts pēctece ir atbildīga par priekšteces pārkāpumiem, jāņem vērā pēctecības forma, t.i., šķīrējtiesa atzina, ka atbildības pēctecība netiek automātiski izslēgta.97 Līdzīgi arī Gabčikovo lietā ANO Starptautiskā tiesa atzina, ka Slovākija manto Čehoslovākijas atbildību attiecībā uz projektu, pamatojoties uz pušu starpā noslēgto īpašo vienošanos.98 Tādējādi tiesa atzina atbildības pēctecību saskaņā ar līgumu gadījumā, kad jaunā valsts labprātīgi pieņem priekšteces atbildību kā savu.

Tiesību zinātnē viedokļi par atbildības pāreju uz valsti pēcteci ir visai atšķirīgi, tomēr liela daļa autoru norāda, ka mūsdienās vairs nav konstatējama paražu tiesību norma, kura nepieļautu atbildības pāreju uz valsti pēcteci.99 Gan Damberijs, gan Čapliņskis100 secina, ka nav izveidojusies arī paražu norma, kas obligāti paredzētu atbildības pāreju uz valsti pēcteci, izņemot gadījumus, kuros valsts pēctece ir piekritusi uzņemties atbildību. No iepriekš minētā varam secināt, ka gan valstu un starptautisko tiesu praksē, gan zinātnē ir identificējams atbalsts nostājai, ka starptautiskā atbildība pāriet no valsts priekšteces uz valsti pēcteci. Tomēr prakses nevienveidības dēļ diez vai šobrīd ir iespējams konstatēt vispārēju paražu normu, kas paredz atbildības pāreju uz valsti pēcteci.

 

4. Vai Latvija var zaudēt prasījuma tiesības pret Krieviju?

STK 2001. gada Panti par valstu atbildību nosaka divus gadījumus, kuros valsts zaudē tiesības prasīt citas valsts atbildību. Pirmkārt, valsts zaudē prasījuma tiesības, ja tā atsakās no šīm tiesībām. Otrkārt, ja cietusī valsts ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam. Šajā apakšnodaļā apskatīsim abus šos pamatus un izvērtēsim, vai kāds no tiem ir piemērojams Latvijas iespējamajam prasījumam pret Krieviju par PSRS okupācijas nodarītā kaitējuma reparāciju.

4.1. Atteikšanās no prasījuma tiesībām

Gadījumi, kuros valsts (vai nu cietusī valsts vai arī valsts, kura vēlas reaģēt uz erga omnes pienākuma pārkāpumu) zaudē tiesības pieprasīt citas valsts atbildību, ir noteikti STK Pantu par valsts atbildību 45. pantā:

"45. pants. Prasījuma tiesību zaudēšana

No valsts nevar prasīt atbildību, ja:

(a) cietusī valsts ir tiesiski atteikusies no prasījuma tiesībām;

(b) ir uzskatāms, ka cietusī valsts ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam."101

Tātad 45. pants paredz divus gadījumus, kuros valsts, kura citādi būtu tiesīga pieprasīt atbildību, zaudē šīs tiesības. Pirmais no šiem gadījumiem ir saistīts ar atteikšanos no prasījuma tiesībām. Atteikšanās no prasījuma tiesībām ir "brīvprātīga atsacīšanās no tiesībām pieprasīt atbildību".102 Atteikšanos var veikt dažādos veidos. Tā var tikt iekļauta līgumā kā atsevišķs nosacījums, piemēram, Krievija šādu nosacījumu piedāvāja 1992. gadā pie Latvijas–Krievijas līguma par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.103 Krievija piedāvāja līgumā iekļaut pantu, kurā Latvija atteiktos no visām iespējamajām kompensācijas prasībām pret Krieviju sakarā ar padomju varu Latvijā.104 Atteikšanās arī var būt cietušās valsts vienpusējs paziņojums vai tikt izteikta sarunu procesā. Atteikšanās no prasījuma tiesībām var būt tieša vai arī izrietēt no valsts rīcības.105

Tapāt atteikšanās ir jāizdara "skaidrā un viennozīmīgā veidā",106 neatstājot šaubas par to, ka cietusī valsts neapšaubāmi ir vēlējusies atsacīties no savām prasījuma tiesībām. Nauru fosfāta zemju (Nauru pret Austrāliju) lietā Austrālija argumentēja, ka Nauru ir atteikusies no tiesībām prasīt Austrālijas atbildību par zaudējumiem, kas Nauru radušies saistībā ar fosfāta atradnēm Nauru teritorijā laikā pirms Nauru neatkarības, kad to kopīgi pārvaldīja Austrālija, Apvienotā Karaliste un Jaunzēlande.107 Austrālija argumentēja, ka Nauru pārstāvji ir atteikušies no prasījuma tiesībām, noslēdzot līgumu par fosfāta atradņu turpmāko izmantošanu, kā arī ar dažādiem izteikumiem, kuri esot izdarīti sarunu laikā par Nauru neatkarības atzīšanu. Tomēr minētā līguma teksts nesaturēja it nekādas norādes uz atteikšanos no prasījuma tiesībām. Tāpat arī lietā esošie pierādījumi norādīja uz to, ka Nauru pārstāvji sarunu laikā nav atsacījušies no prasījuma tiesībām. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka Nauru pārstāvji nav atteikušies no nākotnē iespējamām zaudējumu atlīdzības prasībām, jo Nauru pārstāvju rīcība "nevienu brīdi nebija uzskatāma par skaidru un viennozīmīgu atteikšanos no viņu prasījuma tiesībām".108

Tāpat tiesa norādīja, ka Nauru pārstāvju paziņojumi, uz kuriem atsaucās Austrālija, "neskatoties uz zināmu neskaidrību tajos, [..] neliecināja par jebkādu atkāpi no pozīcijas, kuru skaidri un atkārtoti nauritāņu pārstāvji pauda dažādās ANO institūcijās".109 Tādējādi Nauru fosfāta zemju lieta norāda, ka atteikšanās no prasījuma tiesībām nevar tikt prezumēta – tai ir jābūt viennozīmīgai. Līdzīgi arī Norvēģu aizdevumu lietā ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka atsacīšanās no prasījuma tiesībām nav prezumējama.110 Tādēļ pamatots šķiet Dž. Krauforda paustais viedoklis, ka standarts, kas jāizpilda, lai konstatētu atsacīšanos, ir visai augsts.111

Cits svarīgs nosacījums, kas jāizpilda, lai valsts atteiktos no prasījuma tiesībām, ir atsacīšanās spēkā esamība. Atsacīšanās institūta doktrinālo pamatu veido piekrišanas princips. Tādēļ tiesiskas atsacīšanās noteikumi ir tādi paši kā noteikumi spēkā esošai piekrišanai Vīnes Līgumtiesību konvencijā.112 Tā, piemēram, atsacīšanās no prasījuma tiesībām nebūs spēkā esoša, ja tā tiks izteikta valsts pārstāvja piespiešanas vai pašas valsts piespiešanas rezultātā. Bet, ja atsacīšanās ir spēkā esoša – valsts zaudē savas tiesības pieprasīt atbildību. Kā norāda sena 1912. gada lieta starp Krieviju un Turciju, t.s. Krievijas atlīdzības lieta, atteikšanos var veikt attiecībā uz visu prasījumu vai arī tikai attiecībā uz atsevišķu prasījuma daļu, piemēram, procentiem.113

4.1.1. Vai Latvija ir atteikusies no tiesībām prasīt Krievijas atbildību?

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām ir bijušas vairākas situācijas, kurās Krievija uzstāja, lai Latvija atteiktos no jebkādām prasījuma tiesībām pret Krieviju saistībā ar padomju periodu.114 1992. gadā sarunu laikā par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas, Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs uzstādīja vairākus nosacījumus, pie kuriem Krievijas armija tiktu izvesta.115 Viens no šiem nosacījumiem bija tāds, ka Latvijai ir jāatsakās no jebkādām zaudējumu atlīdzības prasībām pret Krieviju. Latvija šo nosacījumu noraidīja,116 un līgums, kas eventuāli tika noslēgts 1994. gadā, nesatur nosacījumu par Latvijas atteikšanos no tiesībām pieprasīt kompensāciju.117

1996. gadā, kad Krievija iestājās Eiropas Padomē, tā apņēmās pildīt Padomes Parlamentārās asamblejas viedokli 193 (1996). Šī dokumenta 7.12. punkts nosaka: "Krievijas Federācija palīdzēs personām, kuras ir tikušas deportētas no okupētajām Baltijas valstīm, vai viņu pēcnācējiem atgriezties mājās saskaņā ar īpašām reparāciju un kompensāciju programmām, kuras ir jāizstrādā."118

Šis dokuments ir ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis formulējums skaidri atzīst Baltijas valstu okupācijas faktu. Otrkārt, kļūstot par Eiropas Padomes locekli, Krievija uzņēmās pienākumu sniegt kompensācijas padomju varas deportētajām personām vai to pēcnācējiem. Lai gan 7.12. pants neuzliek tiesiski saistošu pienākumu, Krievijas veiktā politiskā apņemšanās ir ļoti būtiska šī darba analīzes ietvaros. Ir visai grūti argumentēt, ka Latvija vai citas Baltijas valstis būtu veikušas kaut ko līdzīgu netieši izteiktam atteikumam no kompensāciju prasījuma tiesībām, ja pati Krievija ievērojamas starptautiskas organizācijas priekšā ir apņēmusies sniegt kompensācijas padomju deportāciju cietušajiem.

Arī turpmākajos gados ir bijuši vairāki nozīmīgi notikumi Latvijas un Krievijas attiecībās, piemēram, robežlīguma noslēgšana 2007. gadā.119 Tomēr arī abu valstu abpusējo attiecību analīze līdz pat 2017. gadam liecina, ka Latvija nav veikusi darbības, kuras pat attāli varētu līdzināties tieši vai netieši izteiktam atteikumam no prasījuma tiesībām pret Krieviju par okupācijas laikā nodarīto kaitējumu.120 Vienīgās šaubas par šo secinājumu varētu radīt 2007. gada Latvijas–Krievijas robežlīgums, ar kuru Latvija atzina Latvijai piederošās Abrenes iekļaušanu Krievijas teritorijā.121 Tomēr šis specifiskais izņēmums – pat ja to būtu iespējams interpretēt kā attiekšanos no prasījuma – attiecas vienīgi uz prasījumiem par Abrenes apvidu. Latvija skaidri apliecināja šādu interpretāciju vēl pirms robežlīguma noslēgšanas, pievienojot līgumam vienpusēju deklarāciju, kurā tā norādīja, ka "Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu".122 Tādēļ arī Robežlīguma noslēgšana nekādā veidā neietekmē kopējo secinājumu, ka Latvija nav atteikusies no prasījuma tiesībām par PSRS nodarītā kaitējuma reparāciju.123

4.1.2. Vai atteikšanās no prasījuma ir piemērojama arī imperatīvo normu pārkāpumiem?

Jautājums, kas rodas attiecībā uz Latvijas prasījuma tiesībām, ir: vai principā atteikšanās no prasījuma ir piemērojama arī imperatīvo normu pārkāpumiem? Imperatīvās normas pēc savas būtības skar visas starptautiskās kopienas intereses.124 Tādēļ būtisks kļūst jautājums: vai cietusī valsts ir tiesīga atteikties no prasības, kurā ieinteresēta ir visa starptautiskā kopiena? STK Pantu par valsts atbildību komentārā norādīts: "Šajā ziņā īpaši nozīmīgs ir jautājums par cietušās valsts piekrišanu, kas dota pēc tāda pienākuma pārkāpuma, kas izriet no vispārējo starptautisko tiesību imperatīvas normas, it īpaši tāda, uz kuru attiecas 40. pants. Tā kā šāds pārkāpums skar visas starptautiskās kopienas intereses, pat cietušās valsts skaidri pausta vai no rīcības izrietoša piekrišana neliedz šīs kopīgās intereses izpaušanu ar mērķi nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu."125

Tādējādi STK aizstāv viedokli, ka cietušās valsts veikta atteikšanās no prasījuma imperatīvo normu pārkāpumu gadījumos neliedz citām valstīm pieprasīt pārkāpējas valsts atbildību. Šādu pieeju apstiprina arī Pantu par valsts atbildību 26. pants, kas nosaka, ka prettiesiskumu izslēdzošie apstākļi neattiecas uz imperatīvo normu pārkāpumiem. Tajā pašā laikā 48. pantā ir noteikts, ka valstis, kuras nav tieši cietušas pārkāpuma rezultātā, var prasīt reparāciju no atbildīgās valsts, bet tikai cietušās valsts vai pārkāptās normas beneficiāru labā. Šīs normas piemērošana varētu būt problemātiska situācijā, kurā valsts, kas pati nav tieši cietusi, pieprasa reparāciju cietušās valsts interesēs, bet pati cietusī valsts ir atteikusies no prasījuma tiesībām. Tāpat cietušo valstu atteikšanās tiesību nepieļaušana attiecībā uz imperatīvajām normām, šķiet, neatbilst valstu praksei savstarpēji atteikties no prasījumiem, noslēdzot miera līgumus, bruņotu konfliktu noslēgumā. STK tomēr visai skaidri atbalsta tieši šādu pozīciju, t.i., ka cietušās valsts atteikšanās no prasījuma tiesībām, neliedz citām valstīm tiesības pieprasīt atbildību imperatīvo normu pārkāpumu (it īpaši nopietnu pārkāpumu) gadījumos. Atbilstoši šai nostājai starptautiskās kopienas locekļi var pieprasīt pārkāpējas valsts atbildību, pat ja cietusī valsts ir atteikusies no prasījuma.

Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu gadījumā iespējamība, ka kāda cita valsts cels prasību pret Krieviju, lai piedzītu kompensācijas baltiešu labā, šķiet visai maza. No visām valstīm, kas varētu kaut vai apcerēt šādu rīcību, tikai Ukraina un Gruzija varētu būt vismaz attāli ieinteresētas vēl vairāk pasliktināt savas jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju. Tomēr abām šīm valstīm šobrīd ir savas daudz jaunākas, aktuālākas un procesuāli tiešākas prasības pret Krieviju.126 Jebkurā gadījumā arī šīs valstis saskartos ar to pašu problēmu, ar kuru saskaras Latvija, – nav starptautiskas tiesas, kurai būtu saistoša jurisdikcija pār šo starpvalstu strīdu.

Pat ja apceram šādas tiesvedības teorētisko iespējamību, Latvijas intereses aizstāvošajam prasītājam būtu jāpierāda, ka 1940. gadā PSRS pārkāpa pienākumus pret visu starptautisko kopienu kopumā.127 Apgalvojums, ka, lietojot bruņotu spēku un veicot citus pārkāpumus, PSRS jau 1940. gadā pārkāpa savas saistības pret visu starptautisko kopienu (t.i., periodā, kad imperatīvo normu jēdziens vēl nebija pilnībā izveidojies), ir visai apšaubāms. Cits veids, kādā Baltijas valstu aizsardzībā ieinteresēta trešā valsts varētu pieprasīt Krievijas atbildību, būtu argumentēt, ka Baltijas valstu okupācija bija ilgstošs pārkāpums. Ja pārkāpums bija ilgstošs – līdz pat Baltijas neatkarībai 1991. gadā, tad PSRS būtu pārkāpusi saistības pret starptautisko kopienu vismaz ar brīdi, kad starptautiskajās tiesībās tika atzītas erga omnes pienākumus radošas imperatīvās normas, t.i., kādā grūti identificējamā brīdī 20. gadsimta otrajā pusē.

4.2. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam

Otrs gadījums, kurā valsts zaudē tiesības celt prasību ir t.s. piekrišana prasījuma tiesību zudumam. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam attiecas uz situācijām, kurās valsts ilgstošā laika posmā neizsaka savu prasību apstākļos, kuros kāda rīcība no cietušās valsts puses būtu sagaidāma.128 Citiem vārdiem sakot, esot pasīva, cietusī valsts netieši pieņem sava prasījuma tiesību izbeigšanos. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam ir cieši saistīta un praksē visai grūti nodalāma no tādiem jēdzieniem kā netieša atteikšanās no prasījuma, prasījuma noilgums un estoppel jēdziena. Šo jēdzienu nodalīšanas grūtību dēļ STK izvēlējās tos atsevišķi nenošķirt un iekļaut vienotā jēdzienā – piekrišana prasījuma tiesību zudumam.129

Problemātiskais jautājums šī tiesību institūta piemērošanā ir, cik ilgam laika periodam ir jāpaiet, lai valsts zaudētu tiesības celt prasījumu?130 Starptautiskās tiesas ir bijušas visai negribīgas sniegt noteiktu skaitli. Tā, piemēram, ANO Starptautiskā tiesa ir atzinusi, ka "starptautiskās tiesības nenosaka konkrētu laika ierobežojumu. Tādēļ pašai tiesai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, ir jānosaka, vai noteikta laika notecēšana padara pieteikumu par nepieļaujamu".131

Daudzi citi starptautiski spriedumi seko šādai pašai pieejai. Spriedumu kopsaucējs ir tāds, ka nepastāv noteikts laika ierobežojums, kurā prasība ir jāceļ. Tā vietā uzsvars tiek likts uz katras lietas specifiskajiem apstākļiem. Tā piemēram, Tagliaferro132 and Giacopini133 lietās Itālijas–Venecuēlas Prasījumu komisija ir secinājusi, ka pat 30 gadu kavēšanās nepadara prasījumu par nepieļaujamu. Tādēļ šķiet, ka laika tecējums, pat ja pagājušas vairākas desmitgades, pats par sevi nav šķērslis prasības celšanai tiesā.134 No judikatūras redzam, ka patiesi būtiskais apstāklis, lai konstatētu, vai prasījuma tiesības nav zaudētas, ir šāds – vai kavēšanās ar prasības celšanu nostāda atbildētāju neizdevīgākā situācijā.135 Neizdevīgums var izpausties dažādos atbildētāju negatīvi ietekmējošos ap­stākļos, piemēram, ja pagājušā laika dēļ atbildētājs vairs nav spējīgs iegūt nepieciešamos pierādījumus. STK īsi apkopo starptautisko tiesu judikatūru šajā jautājumā: "Prasījums nebūs nepieļaujams, pamatojoties uz kavēšanos, ja vien apstākļi nenorādīs, ka cietusī valsts ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam vai arī valsts atbildētāja ir nostādīta ievērojami neizdevīgākā situācijā. [..] Izšķirošais faktors ir, vai atbildētājs prasītāja kavēšanās rezultātā tiek nostādīts netaisnīgos apstākļos tādā ziņā, ka atbildētājs varēja saprātīgi paļauties, ka prasība vairs netiks celta."136

Lai izvairītos no atbildētāja nostādīšanas netaisnīgos vai neizdevīgos apstākļos, ir svarīgi, lai cietusī valsts pienācīgā kārtā būtu paziņojusi potenciālajam atbildētājam par prasījuma esamību. Ja atbildētājs zina par prasījumu un cietusī valsts uztur savu tiesisko nostāju, pat ja tā neuzsāk tiesvedības procesu, diez vai kavēšanās šādā gadījumā radīs kādu netaisnību pret atbildētāju. Tādēļ tiesību institūts, kam ir būtiska loma prasījuma tiesību zaudēšanā, ir paziņojums par prasījumu.

Paziņojums par prasījumu ir tehnisks priekšnosacījums prasības celšanā. STK šo paražu normu ir ietvērusi Pantu par valsts atbildību 43. pantā: "Cietušajai valstij, kura prasa citas valsts atbildību, par savu prasījumu ir jāpaziņo šai valstij." STK komentārā tiek paskaidrots, ka, lai gan valsts atbildība rodas no prettiesiskās rīcības veikšanas kā tādas (t.i., atbildība ir objektīva tādā ziņā, ka pienākums sniegt reparāciju pastāv neatkarīgi no cietušās valsts paziņojuma), tik un tā pastāv nosacījums, ka cietušajai valstij ir jāreaģē uz pārkāpumu, paziņojot par to atbildīgajai valstij. Praktiskā līmenī šis nosacījums nodrošina, ka atbildīgā valsts zina par pārkāpumu un cietušās valsts pieprasīto reparācijas formu. Pateicoties paziņojumam par prasījumu, atbildīgā valsts netiek nostādīta neizdevīgākā pozīcijā attiecībā uz pierādījumu iegūšanu un citiem procesuālā taisnīguma jautājumiem.

Panti par valstu atbildību nenosaka, kādā formā paziņojums ir jāveic. STK komentārā tiek skaidrots, ka paziņojumam par prasījumu nav obligāti jābūt rakstiskā formā.137 Nauru fosfāta zemju lietā ANO Starptautiskā tiesa atzina, ka Austrālija zināja par Nauru prasību, kaut arī Nauru 14 gadu laikā nebija formāli informējusi Austrāliju par savu prasību caur oficiāliem diplomātiskajiem kanāliem. Tiesa ņēma vērā faktu, ka Nauru prezidents runāja par prasījumu, uzstājoties neatkarības dienas svinībās, kā arī to, ka prasījums vēlāk tika apspriests Nauru un Austrālijas ierēdņu starpā. Tādēļ, pamatojoties uz Nauru lietu, pārliecinošs šķiet secinājums, ka tiesas neizvirza stingras prasības attiecībā uz paziņojuma formu. ANO Starptautiskās tiesas argumentācija norāda, ka galvenais faktors, kas liecina par tiesiski veiktu paziņojumu, ir tāds, ka prasītāja valsts, izmantojot jebkurus saziņas līdzekļus, ir parūpējusies par to, lai atbildētāja valsts skaidri zinātu par prasījuma esamību un tādējādi, paejot ilgam laika periodam pirms tiesvedības uzsākšanas, netiktu nostādīta neizdevīgākos apstākļos.

Apskatot kopā 43. panta un 45. panta regulējumu, varam redzēt, ka prasījuma nepaziņošana atbildētājam un sekojoša ilgstoša prasītāja pasivitāte var tikt uzskatīta par piekrišanu prasījuma tiesību zudumam, kura savukārt atņem prasītājam tiesības celt prasību. Tomēr ir būtiski nodalīt paziņojumu par prasījumu un tiesvedības uzsākšanu starptautiskā tiesā.138 43. pants pieprasa, lai cietusī valsts paziņotu atbildīgajai valstij par tās tiesisko nostāju. Tas neprasa starptautiskas tiesvedības uzsākšanu. Ar brīdi, kad potenciālais atbildētājs ir informēts par prasījumu, ilgstoša laika paiešana, neuzsākot tiesvedību tiesā, nenovedīs pie prasījuma tiesību zuduma. SKT savā komentārā īpaši uzsver, ka "laika paiešana bez prasījuma atrisināšanas pati pa sevi nav uzskatāma par piekrišanu prasījuma tiesību zudumam, it īpaši, ja cietusī valsts dara visu, kas ir tās spēkos, lai uzturētu prasījumu".139

Tādējādi normu un prakses analīze liecina, ka ilg­stoša prasības neizvirzīšana var novest pie prasījuma tiesību zaudēšanas, bet tikai, ja ilgā tiesvedības neuzsākšana nostāda atbildētāju procesuāli neizdevīgā pozīcijā. Savukārt prasījuma tiesības netiks zaudētas, ja cietusī valsts ir nodrošinājusi, ka atbildīgā valsts zina par prasījuma esamību. Ja cietusī valsts ir paziņojusi par prasījumu un laika gaitā to uztur, pat vairākas desmitgades bez tiesvedības uzsākšanas var neizraisīt prasījuma tiesību zaudēšanu.

4.2.1. Vai Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam?

Jautājums, vai Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam, ir ar ievērojamu praktisko nozīmi, jo gadījumā, ja Latvija kādreiz centīsies uzsākt tiesvedību pret Krieviju sakarā ar PSRS nodarītajiem zaudējumiem, ir visai iespējams, ka Krievija argumentēs prasījuma nepieļaujamību, pamatojoties tieši uz piekrišanu prasījuma tiesību zudumam. Šobrīd ir pagājuši 25 gadi, kopš Latvija ir atjaunojusi neatkarību un starptautiskā kopiena ir atzinusi Latviju par 1940. gadā okupētās valsts turpinātāju. Šajā laikā Latvija nav uzsākusi tiesvedību pret Krieviju, prasot PSRS nodarītos zaudējumus, nevienā starptautiskā tiesā. Turklāt Latvijas rīcība attiecībā uz kompensāciju prasību brīžiem ir bijusi nenoteikta. Ņemot vērā šos ap­stākļus, ir būtiski īsumā apskatīt Latvijas rīcību šo 25 gadu laikā kontekstā ar iespējamo piekrišanu prasījuma tiesību zudumam.

Jau 1990. gadā, vēl pirms pilnīga PSRS sabrukuma, LPSR uzdeva Ekonomisko reformu komisijai īpašu uzdevumu aprēķināt savstarpējās bilances LPSR un PSRS starpā ar mērķi noskaidrot padomju okupācijas laikā Latvijai un Latvijas valsts piederīgajiem nodarītos zaudējumus.140 Rezultātā tapa t.s. Šmuldera ziņojums, kurā tika aplēsts, ka Latvijai nodarīti zaudējumi 39,5 miljardu rubļu apmērā.141 Šie aprēķini netika formāli piestādīti Maskavai. Taču pats ziņojums tika vairākkārt izmantots Latvijas un Krievijas savstarpējās sarunās 20. gadsimta 90. gadu gaitā.

Laika posmā no 1991 līdz 1994. gadam kompensāciju jautājums tika vairākkārt skarts sarunās par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas.142 Jānorāda, ka šajā laikā ne tikai Latvija vēlējās saņemt kompensāciju (saskaņā ar valdības komisijas aplēsēm padomju armija bija radījusi kaitējumu apkārtējai videi 13,5 miljardu rubļu apmērā). Arī Krievija pieprasīja atlīdzību par ēkām un infrastruktūru, kuras pēc armijas izvešanas paliktu Latvijā. Eventuāli abas valstis 1994. gadā noslēdza Līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.143 Līgumā netika iekļauti jebkādi nosacījumi par Krievijas pienākumu maksāt kompensācijas. Tomēr līgumā tika minētas Krievijas tiesības uz taisnīgu kompensāciju par Krievijas armijas (nevis PSRS armijas) uzcelto vai iegūto infrastruktūru, t.i., par infrastruktūru pēc PSRS sabrukuma. Vēlāk Latvija un Krievija vienojās par starpvaldību komisijas veidošanu, kura turpinātu risināt ar abu valstu kompensācijām saistītos jautājumus. Latvijas Ārlietu ministrija pat iekļāva kompensāciju jautājumu abu valstu vicepremjeru tikšanās darba kārtībā. Tomēr minētā starpvaldību komisija neuzsāka savu darbību un arī ieplānotā vicepremjeru tikšanās tika atcelta.144

1996. gadā, Krievijai iestājoties Eiropas Padomē, tā piekrita Padomes Parlamentārās asamblejas viedoklī 193 (1996) paredzētajiem noteikumiem. Kā jau iepriekš minēts, ar šo dokumentu Eiropas Padome un arī pati Krievija atzina Baltijas valstu okupācijas faktu un izdarīja politisku apņemšanos izstrādāt īpašu reparāciju un kompensāciju programmu no Baltijas valstīm deportētajām personām.145 Diemžēl Krievija šo apņemšanos neizpildīja. Tomēr tajā pašā 1996. gadā Latvijas Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, aicinot visas valstis un organizācijas atzīt Latvijas okupāciju un sniegt Latvijai palīdzību okupācijas seku novēršanā.146

Arī pārējās Baltijas valstis atkārtoti ir norādījušas uz kompensāciju jautājumu – gan atsevišķi, gan kopīgi. 2000. gadā Lietuva pieņēma Likumu par PSRS okupācijas rezultātā radītajiem zaudējumiem.147 Šis likums paredzēja pavisam konkrētu Lietuvas valdības pienākumu aprēķināt nodarītos zaudējumus un piestādīt tos Krievijai. Tajā pašā gadā Baltijas Ministru padomes ietvaros visu trīs Baltijas valstu valdību vadītāji paziņoja, ka Baltijas valstu kompensāciju prasības ir pamatotas.148 Savukārt 2004. gada 19. decembrī visu trīs Baltijas valstu parlamentāriešus apvienojošā institūcija – Baltijas asambleja – pieņēma rezolūciju, kurā tā aicināja uzsākt "sarunas ar Krieviju un Vāciju par okupāciju nodarīto zaudējumu kompensāciju".149

2005. gada 26. aprīlī Latvija pievienoja jau iepriekš minēto vienpusējo deklarāciju Latvijas un Krievijas robežlīgumam, kas nebija parakstīts kopš 1997. gada. Deklarācija paredzēja, ka "Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu",150 tā norādot uz savām tiesībām pieprasīt kompensāciju. Krievijas reakcija bija viennozīmīgs atteikums parakstīt līgumu ar šādu deklarāciju. Vēl divas nedēļas vēlāk pēc deklarācijas pievienošanas Saeima pieņēma deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu,151 kura paredzēja Latvijas valdības pienākumu "uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu".152 Tāpat 12. maija deklarācija arī aicināja Krieviju "atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu – saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus".153

Arī nesenāk visu trīs Baltijas valstu ārlietu ministri 2015. gada 5. novembrī pieņēma kopīgu deklarāciju, kura norāda uz nepieciešamību "uzsvērt okupācijas faktu savstarpējās attiecībās ar Krievijas Federāciju un nodrošināt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesību un pienākumu mantiniece atzīst šo okupāciju, uzņemas pilnu atbildību un atlīdzina nodarītos zaudējumus. [..] Nodrošināt, ka visas trīs Baltijas valstis var sagatavoties starptautiskai tiesvedībai, lai saskaņā ar starptautisko tiesību normām pieprasītu no Krievijas Federācijas tiesiski un faktiski pamatotas kompensācijas".154

Šis Latvijas rīcības apskats liecina par vairākiem svarīgiem aspektiem. Pirmkārt, ir grūti iedomāties, kā, pamatojoties uz iepriekš minētajiem faktiem, būtu iespējams veiksmīgi argumentēt, ka Latvija ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam. Šāda piekrišana, kā iepriekš noskaidrojām, ir konstatējama gadījumā, ja cietusī valsts ir ilgstoši bijusi pasīva attiecībā uz savu prasījumu. Nenoliedzams ir fakts, ka Latvijas ārlietu ministrs, Ministru prezidents vai Valsts prezidents nav Latvijas vārdā uzsākuši starptautisku tiesvedību vai arī nosūtījuši formālu, rakstisku prasības pieteikumu Krievijai. Tomēr starptautiskās tiesības, kā apskatījām iepriekš, neizvirza šādas stingras prasības, lai konstatētu, ka valsts nav atteikusies no prasījuma tiesībām. Tas, ko starptautisko tiesību paražu normas pieprasa saskaņā ar Pantiem par valstu atbildību un starptautisko tiesu judikatūru, ir nodrošināt, lai atbildīgā valsts skaidri zina par cietušās valsts prasījumu, nenosakot kādu konkrētu paziņošanas formu. Nauru lietā ANO Starptautiskā tiesā piekrita Nauru argumentam, ka atbildētājs ir bijis informēts par prasību, pateicoties Nauru prezidenta publiskai runai un saziņai starp abu valstu vidēja līmeņa amatpersonām. Ja šo pašu standartu piemērojam Latvijas kompensāciju prasībai, nešaubīgs šķiet secinājums, ka Latvija ir parūpējusies par to, lai Krievija zinātu par Latvijas prasību, kā arī Latvija savu pozīciju attiecībā uz kompensācijām ir uzturējusi 25 gadu gaitā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Otrkārt, neliekas pārliecinošs arī arguments (kuru Krievija varētu izmantot tiesvedības uzsākšanas gadījumā), ka Latvijas kavēšanās rezultātā Krievija tiesvedībā ir nostādīta procesuāli neizdevīgākā pozīcijā. Starptautisko tiesu prakse norāda, ka kavēšanās ar tiesvedības uzsākšanu kā pamats prasījuma tiesību zaudēšanai ir nozīmīgs tikai tajā gadījumā, ja laika paiešana rada kādu procesuālu neizdevīgumu atbildētājam. Bet, ja atbildētājs ir bijis informēts par prasības pastāvēšanu, tas pilnībā ir spējīgs iegūt pierādījumus, aizsargāt savas tiesības vai veikt jebkuras citas darbības, kas nodrošinātu procesuālo taisnīgumu. Tādēļ gadījumos, kad atbildētājs ir informēts par prasības pastāvēšanu, pat ilgstoša laika perioda paiešana bez tiesvedības uzsākšanas pati par sevi neizraisīs prasījuma tiesību zudumu. Latvijas kompensāciju prasījumu gadījumā Latvija ir daudzkārtīgi paziņojusi gan divpusējās sarunās ar Krieviju, gan vienpusējās deklarācijās, ka Krievijai ir jākompensē padomju okupācijas nodarītie zaudējumi. Ņemot vērā šos apstākļus, ir visai grūti pamatoti argumentēt, ka Krievija nav zinājusi par Latvijas prasījumu un tādēļ piedzīvo kādu procesuālu neizdevīgumu vai netaisnību. Ņemot vērā, ka Krievija labi zina par Latvijas izvirzīto kompensāciju prasību, kuru Latvija ir daudzkārt izteikusi pēdējo 25 gadu laikā, arguments, ka Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam šķiet visai nepārliecinošs.

 

5. Secinājumi

No veiktā Latvijas prasījuma tiesību apskata redzam, ka PSRS laika posmā no 1940.–1991. gadam veica vairākus starptautisko tiesību pārkāpumus – agresiju, kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un citus pārkāpumus, nodarot kaitējumu Latvijas valstij un Latvijas valsts piederīgajiem. Šī prettiesiskā rīcība bija attiecināma uz PSRS un tādēļ radīja PSRS starptautiski tiesisko atbildību. Sarežģītāks jautājums ir, vai mūsdienu Krievijas Federācija ir pārņēmusi PSRS atbildību.

Atbilde būtu visai skaidra, ja Krievija pati būtu uzņēmusies atbildību, kā to daudzos gadījumos izdarīja Vācija attiecībā uz nacistiskā režīma veiktajiem noziegumiem. Bet situācijā, kurā Krievija savu atbildību noliedz, nereti arī noliedzot pašu pārkāpumu faktu, būtisks kļūst jautājums, vai Krievija turpina PSRS tiesībsubjektību un tādēļ nes atbildību arī par PSRS rīcību. Šīs nodaļas ietvaros veiktā analīze liecina, ka Krievija turpina PSRS tiesībsubjektību un tādēļ ir arī atbildīga par PSRS veiktajiem pārkāpumiem. Savukārt, ja Krievija būtu PSRS pēctece, t.i., jauns starptautisko tiesību subjekts, secinājums par Krievijas atbildību vairs nebūtu viennozīmīgs – tomēr pat šādā gadījumā pastāv pamatoti argumenti, ka arī valsts pēctece nes atbildību par priekšteces pārkāpumiem.

Attiecībā uz prasījuma tiesību zudumu paražu normas un to piemērošana starptautiskajās tiesās liecina, ka valsts var zaudēt prasījuma tiesības, ja tā ir skaidri un viennozīmīgi atteikusies no šīm tiesībām. Latvijas un Krievijas attiecību apskats rāda, ka Latvija nav veikusi darbības, kuras varētu uzskatīt par tieši vai netieši izteiktu atteikumu no prasījuma tiesībām pret Krieviju. Attiecībā uz piekrišanu prasījuma tiesību zudumam ilgstošas kavēšanās rezultātā starptautisko tiesu prakse liecina, ka nav noteikta termiņa, kurā tiesvedība būtu jāuzsāk.

Cietušās valsts ilgstoša pasivitāte var novest pie prasījuma tiesību zušanas, bet tikai gadījumā, ja kavēšanās nostāda atbildētāju procesuāli neizdevīgākā situācijā. Varbūtība zaudēt prasījuma tiesības ir ļoti zema, ja cietusī valsts ir informējusi atbildētāju par savu prasījumu un laika gaitā uztur šo prasījumu. Ņemot vērā, ka Krievija zina par pēdējo 25 gadu laikā daudzkārt izteikto Latvijas kompensāciju prasību, arguments, ka Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam, šķiet visai nepārliecinošs.

Noslēgumā jāatzīst, ka šie secinājumi vienīgi skaidro Latvijas tiesisko pozīciju, bet nesniedz tiešu atbildi uz praktisko jautājumu – kā Latvijai turpmāk rīkoties attiecībā uz reparāciju prasību? Šim jautājumam ir nepieciešama plaša, atklāta un argumentēta diskusija Latvijas sabiedrībā, kura, neskatoties uz 25 neatkarības gadiem, līdz šim tā īsti vēl nav notikusi. Neatkarīgi no tā, vai Latvija kādreiz saņems jebkādas reparācijas, Latvijas sabiedrība iegūtu, ja, saprotot savu vēsturi, tiesības, stratēģiju un arī emocijas, skaidri definētu savu nostāju vai vismaz to dziļāk apdomātu.

Raksta pirmpublikācija kolektīvajā monogrāfijā: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: LZA, 2017.


RAKSTA ATSAUCES /

1. Федеральный конституционный закон от 14.12.2015., № 7-ФКЗ "О внесении изменений в Федеральный конституционный закон "О Конституционном Суде Российской Федерации"". Pieejams: http://publication.pravo.gov.ru/ [skatīts 05.07.2016.].

2. Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesas 2015. gada 14. jūlija spriedums Nr. 21-П/2015. Pieejams: www.ksrf.ru/en/Decision/Judgments/Pages/2015.aspx [skatīts 07.07.2016.].

3. Pаспоряжение Президента Российской Федерации "O намерении Российской Федерации не стать участником Римского статута Mеждународного уголовного суда что тут", 16 ноября 2016 года. Pieejams: http://publication.pravo.gov.ru/Document/View/0001201611160018 [skatīts 18.11.2016.].

4. MŠlksoo L. Russian Approaches to International Law. Oxford: OUP, 2015, p. 71.

5. Концепция внешней политики Российской Федерации (утверждена Президентом Российской Федерации В.В. Путиным 30 ноября 2016 г.). Pieejams: www.mid.ru [skatīts 02.12.2016.].

6. Par to, vai visu padomju periodu (t.i., 1940–1941 un 1944–1991) ir pamatoti saukt par okupāciju – vai arī pēc militārās pretestības apspiešanas Baltijas valstīs tās ir uzskatāmas par prettiesiski anektētām – viedokļi dalās. Skat.: Ziemele I. State Continuity and Nationality: The Baltic States and Russia. Leiden: Nijhoff, 2005; MŠlksoo L. Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR: a Study of the Tension Between Normativity and Power in International Law. Nijhoff, 2003.
1907. gada Hāgas konvencijas (IV) par sauszemes kara likumiem un paražām noteikumu 42. pants nosaka: "Teritorija ir uzskatāma par okupētu, kad tā faktiski ir ienaidnieka armijas varā." Tā kā PSRS pret Latviju veica agresiju, tās armija viennozīmīgi ir atzīstama par "ienaidnieka armiju", kura pārņēma Latviju savā varā, t.i., Latvija tika okupēta. Strīdīgāks varētu būt jautājums, vai okupācijas termins ir piemērojams arī vairākus gadu desmitus pēc militārās pretestības apspiešanas un teritorijas ankeksijas, t.i., situācijā, kurā aneksija ir tikusi "pieņemta" kā realitātes fakts un "ienaidnieka armija" (vismaz daļēji un subjektīvi) ir zaudējusi ienaidnieka pazīmi. Turklāt okupācija kā humanitāro tiesību jēdziens prezumē zināmu īslaicīgumu – okupējošā vara ir tikai pagaidu administrators okupētajā teritorijā. Tā piemēram, L. Melkso norāda, ka "faktiski tādā mērā, cik padomju vara līdz 50. gadu vidum bija iznīcinājusi militāro pretestību Baltijas valstīs un tādējādi aneksija ieguva zināmu stabilitāti nākamajās desmitgadēs, ir zināms juridiskas fikcijas elements Baltijas apgalvojumā par padomju "okupāciju" visā pusgadsimtu ilgstošajā padomju realitātes periodā". Skat.: MŠlksoo L. Soviet Genocide? Communist Mass Deportations in the Baltic States and International Law. Leiden Journal of International Law, 2001, 14 (04), p. 762.
Tajā pašā laikā neapšaubāmi ir arī tas, ka agresiju veikusī padomju armija juridiski vēl arvien bija ienaidnieka armija, kas kontrolēja Latvijas teritoriju, pat ja pieņemam, ka daļa okupētās valsts iedzīvotāju vairākus gadu desmitus pēc okupācijas sākuma bija ar to samierinājušies. Arī 90. gadu sākumā starptautiskā kopiena atzina, ka Krievijas bruņotie spēki Baltijas valstīs atrodas bez pašu Baltijas valstu piekrišanas, skat., U.N.G.A. Res. 48/18, 15 November 1993. Vispārīgi par okupācijas jēdzienu skat.: Dinstein Y. The International Law of Belligerent Occupation. Cambridge: CUP, 2009.

7. Reparācija var ietvert restitūciju (iepriekšejā stāvokļa atjaunošanu), kompensāciju, satisfakciju (kas var izpausties, piemēram, kā atvainošanās vai nodarījuma atzīšana) un procentus. Šajā nodaļā visbiežāk tiks pieminēta zaudējumu kompensācija, kaut gan prasījums var ietvert arī satisfakciju un, ja iespējams, arī restitūciju; skat. Starptautisko tiesību komisijas Pantu par valstu atbildību 34.–38. pantu. Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, 2001 (A/56/10). Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, part II, p. 26.

8. Skat. Baltijas valstu ārlietu ministru 2015. gada 5. novembra kopīgo deklarāciju. Pieejama: www.tm.gov.lv/lv [skatīta 07.02.2016.].

9. Lielisku Latvijas un Krievijas attiecību analīzi kompensāciju jautājumā sniedz: Ijabs I. The Issue of Compensations in Latvian–Russian Relations. In: Muižnieks N. (ed.) The Geopolitics of History in Latvian-Russian Relations. Riga: Academic Press of the University of Latvia, 2011, p. 175.

10. Analīzi par iespējām iztiesāt jautājumu starptautiskās tiesās skat.: Ziemele I. State Continuity, Succession and Responsibility: Reparations to the Baltic States and their Peoples? In: Baltic Yearbook of International Law, 2003, vol. 3. Nijhoff, 2003, p. 187.

11. Ijabs I., supra 9, p. 175.

12. Apliecinājumu tam, ka tiesības ir tikai daļa no starpvalstu attiecībām demonstrē konrasts starp to, cik daudz Latvijā diskutē par PSRS nodarītajiem zaudējumiem, salīdzinājumā ar pavisam reti pieminētajiem nacistiskās Vācijas (lai gan daudz īsākas) okupācijas nodarītajiem zaudējumiem.

13. Kristians Tomušats, vērtējot valsts atbildības tiesību faktisko efektivitāti, ir visai ironiski norādījis, ka "pilnas reparācijas princips attiecas tikai uz nelieliem starptautisko tiesību pārkāpumiem". Skat.: Tomuschat C. International Crimes by States – an Endangered Species? In: International Law: Theory and Practice. Essays in Honour of Eric Suy. Hague: Nijhof, 1998, p. 267.

14. Starptautisko tiesību komisija. Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, 2001 (A/56/10). Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, Part Two, p. 26.

15. Ibid.

16. ANO Starptautiskā tiesa: Corfu Chanel (UK v. Albanania), Merits. ICJ Reports, 1949, p. 4, at p. 23.

17. ANO Starptautiskā tiesa: Military and Paramilitary Activities in and Against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America). ICJ Reports. 1986, p. 100.

18. ANO Starptautiskā tiesa: Gabčikovo-Nagymaros Project (Hungary v Slovakia), Judgment. ICJ Reports 1997, p. 7.

19. Piemēram, British Claims in the Spanish Zone of Morocco. UNRIAA, vol. II, p. 616 (1925), at p. 641; Itālijas–ASV Samierināšanas komisijas lietā Armstrong Cork Company. UNRIAA, vol. XIV, p. 159 (1953), at p. 163.

20. Rainbow Warrior (New Zealand/France). UNRIAA, vol. XX, p. 217 (1990).

21. Supra 14.

22. International Law Commission, Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, with commentaries, p. 36. para. 9. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf [skatīts 12.08.2016.].

23. Ibid.

24. Ibid., p. 91, para. 4.

25. Skat.: Grava-Kreituse I., Feldmanis I., Goldmanis J., Stranga A. (eds.) Latvijas okupācija un aneksija 1939–1940: Dokumenti un materiāli. Rīga, 1995.

26. Lēbers D.A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie apstākļi. Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. Rīga, 1998, 10. lpp.

27. Skat.: Strods H., Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. gadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007.

28. Skat. A. Višinska telegrammu. Grava-Kreituse I., Feldmanis I., Goldmanis J., Stranga A. (eds.) Latvijas okupācija un aneksija 1939–1940: Dokumenti un materiāli. Rīga, 1995, 233. lpp.

29. Ibid., 330–331. lpp.

30. 1907. gada Hāgas konvencijas (IV) par sauszemes kara likumiem un paražām noteikumu 42. pants nosaka: "Territory is considered occupied when it is actually placed under the authority of the hostile army. The occupation extends only to the territory where such authority has been established and can be exercised." Pieejama: http://avalon.law.yale.edu/20th_century/hague04.asp [skatīta 07.02.2016.].
Lai gan 1940. gadā Hāgas konvencijas nebija saistošas Latvijas un PSRS savstarpējās attiecībās, konvenciju normas līdz 1940. gadam, kā to ir apliecinājis Nirnbergas tribunāls, bija kļuvušas par paražu tiesību normām. Skat.: International Military Tribunal for the Trial of German Major War Criminals, judgment of 1 October 1946. American Journal of International Law, 1947, vol. 41, p. 172; Roberts A. What is a Military Occupation? British Yearbook of International Law, 1984, 55 (1), pp. 249–305.

31. Džeims Kraufords, tieši norādot uz Baltijas valtīm, ir secinājis, ka "valsts marionešu valdības izteikts aneksijas vai iejaukšanās uzaicinājums ir starptautiski spēkā neesošs, kā tas notika ar 1940. gadā PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju". Crawford J. Creation of States in International Law. 2nd ed. Oxford: OUP, 2006, p. 80.

32. Marek K. Identity and Continuity of States in International Law, 1954; Meissner B. Die Sowjetunion, die Baltischen Staaten und das Všlkerrecht, Kšln, 1956; MŠlksoo L. Illegal Annexation and State Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by the USSR. Nijhoff, 2003; MŠlksoo L. Soviet genocide? Communist Mass Deportations in the Baltic States and International Law. Leiden Journal of International Law, 2001, vol. 14 (04), pp. 757–787; Sajadova V. PSRS un Latvija: starptautisko tiesību pārkāpumi. Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2016, 191.–198. lpp.

33. International Military Tribunal for the Trial of German Major War Criminals, judgment of 1 October 1946, American Journal of International Law, 1947, vol. 41, p. 172, at pp. 192–194.

34. Vienna Convention on the Law of Treaties, May 23, 1969, UN Doc. A/Conf.39/27; 1155 UNTS 331.

35. 1928. gada Vispārējais līgums par atsacīšanos no kara kā nacionālās politikas instrumenta. Latvija, Igaunija un PSRS pievienojās līgumam 1929. gada 9. februārī, League of Nations Treaty Series, 1929, No. 2028.

36. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums, Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. gadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 64. lpp.

37. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta: Ždanoka pret Latviju, No. 58278/00, ¤ 13, ECHR 2006.

38. Crawford J. Creation of States in International Law. 2nd ed. Oxford: OUP, 2006, p. 393. Arī Krievijas doktrīnā 90. gados tika pausts viedoklis, ka PSRS karaspēks ienāca Baltijas valstīs spēka lietošanas draudu rezultātā. Tomēr pēc Krievu autoru domām, 1940. gadā spēka lietošanas un spēka draudu aizliegums vēl starptautiskajās tiesībās nepastāvēja. Skat.: черниченко C.B. Kонтинуитет идентичность и правопреемство государств. Pоссийский ежегодник международного права 1996–1997. Cанкт-петербург, 1998, c. 21–22.

39. London Convention for the Definition of Aggression (4 July 1933). 147 LNTS 69.

40. Treaty of Peace between the Russian Socialist Federative Soviet Republic and Latvia. 2 LNTS 195.

41. MŠlksoo L. State Responsibility and the Challenge of the Realist Paradigm: The Demand of Baltic Victims of Soviet Mass Repressions for Compensation from Russia. Baltic Yearbook of International Law, 2003, vol. 3, p. 62.

42. Inkusa K. Mass deportations of 1949 in Latvia as a crime against humanity – a fair legal reality for social and political groups in the context of the Genocide Convention. Baltic Yearbook of International Law, 2009, vol. 9, p. 69.

43. Sajadova V. PSRS un Latvija: starptautisko tiesību pārkāpumi. Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2016, 256. lpp.

44. Trail smelter case (United States, Canada), arbitral awards of 16 April 1938 and 11 March 1941, Reports of International Arbitral Awards. vol. III, pp. 1905–1982. Pieejams: http://legal.un.org/riaa/cases/vol_III/1905-1982.pdf [skatīts 01.08.2016.].

45. Kelzens ir norādījis, ka valsts ir juridiska persona un kā tāda tā nespēj veikt darbības bez citu personu iesaistes. Skat.: Kelsen H. The Pure Theory of Law. 2nd ed.1960, Knight transl. 1967, p. 290; German Settlers in Poland, 1923. P.C.I.J., Ser. B., No. 6, p. 22.

46. Skat.: Lēbers D.A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie apstākļi. Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. Rīga, 1998.

47. Pantu par valstu atbildību 4. pants nosaka: "1. Jebkuras valsts institūcijas rīcība ir uzskatāma par šīs valsts rīcību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, neatkarīgi no tā, vai šī institūcija īsteno likumdošanas, izpildvaras, tiesu vai jebkuras citas funkcijas, lai kādu stāvokli tā ieņem valsts struktūrā un lai kāds arī būtu tās kā valsts centrālās pārvaldes institūcijas vai teritoriālās vienības raksturs. 2. Institūcija ietver jebkuru personu vai struktūrvienību, kurai ir šāds statuss saskaņā ar valsts iekšējām tiesībām."
Skat., Starptautisko tiesību komisija. Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, 2001 (A/56/10). Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, part II, p. 26.

48. Starptautiskajās iesībās valsts atbildības kontekstā darbojas t.s. valsts vienotības prezumcija: valsts nes atbildību par savu institūciju rīcību neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts vai pašvaldības institūcijas (skat.: ELSI. ICJ Reports 1989, p. 15), vai arī federālās vai atsevišķa štata institūcijas (skat.: Avena and Other Mexican Nationals (Mexico v. United Slates of America) Judgment. ICJ Reports 2004, p. 12).

49. Riekstiņš J. 1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā, padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: Politika un tās sekas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 9. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 166. lpp.

50. Spridzāns B. Latvijas melnākā diena. Latvijas Arhīvi, 1995, n 1, 2. lpp.; Riekstiņš J. 1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā, padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: Politika un tās sekas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 9. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 164. lpp.

51. Inkusa K. Mass deportations of 1949 in Latvia as a crime against humanity – a fair legal reality for social and political groups in the context of the Genocide Convention. Baltic YB Int’l L., vol. 9 (2009), p. 71.

52. ANO Starptautiskā tiesa: Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v US) (Merits) [1986] ICJ Rep 14; Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro), Judgment. ICJ Reports 2007, p. 43; Bijušās Dienvidslāvijas tribunāls: Prosecutor v. Tadic, ICTY, Case No. IT-94A-A, Appeals Chamber, 15 July 1999, 38 ILM 1581 (1999).

53. Supra 14.

54. Crawford J. State Responsibility, The General Part. Cambridge: CUP, 2013, p. 60; Nollkaemper A. Constitutionalization and the Unity of the Law of International Responsibility. Indiana Journal of Global Legal Studies 2009, vol. 16 (2), p. 546.

55. Skat.: Stern B. The Elements of an Internationally Wrongful Act. In: The Law of International Responsibility. Crawford J., Pellet A., Olleson S. (eds.), Oxford: OUP, 2010, p. 193.

56. Pellet A. Remarques sur une rŽvolution inachevŽe – Le projet de la C.D.I. sur la responsabilitŽ des ƒtats. Annuaire franais de droit international 1996, p. 4.

57. Pārskatu par Ukrainas prasījumiem pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā skat: hudoc.echr.coe.int/eng-press?i=003-5187816-6420666 [skatīts 07.02.2016.].

58. Valsts ir tiesīga pieprasīt citas valsts atbildību kā cietusī valsts, ja pārkāptais pienākums ir pret šo valsti individuāli, skat. supra 14, 42. pants.

59. Schweisfurth T. Vom Einheitsstaat (UdSSR) zum Staaten-und (GUS) Juristiche Stationen eines Staatszerfalls und einer Staatenbundsentstehung, 52 ZašRV, 1992, p. 541; Stern B. La seccession d’Ėtats, 262 Recrueil des cours, 1996, p. 216; черниченко C.B. Kонтинуитет идентичность и правопреемство государств. Pоссийский ежегодник международного права 1996–1997. Cанкт-петербург, 1998, c. 9–41.

60. Declaration by the Heads of State of the Republic of Belarus, RSFSR and Ukraine, December 8, 1991 International Legal Materials, 1992, vol. 31, p. 143. The Agreement Establishing the Commonwealth of Independent States, U.N. Doc. A/46/771, International Legal Materials, vol. 31 (1992), p. 138.

61. Ibid. Krievijas doktrīnā tiek pamatoti pausts viedoklis, ka minētais apgalvojums nav jāuztver burtiski un tā mērķis nebija norādīt uz starptautisko tiesību subjekta izzušanu, skat.: черниченко C.B. Kонтинуитет идентичность и правопреемство государств. Pоссийский ежегодник международного права 1996–1997. Cанкт-петербург, 1998, c. 16.

62. Declaration of Alm Ata, 21 December 1991 U.N. Doc. A/46/60 International Law Materials, 1992, Vo. 31, p. 147; skat.: BŸhler K. State Succession and Membership in International Organizations. Legal Aspects of International Organization Series, vol. 38, Nijhoff, 2001, p. 161.

63. Piemēram, Eiropas Savienības attieksmes analīzi skat.: Kuyuper P. The Community and State Sucession in Respect of Treaties. In: Curtin D., Heukels T. (eds.) Institutional Dynamics of European Inegration, Essays in Honour of Hennry G. Schermers, vol. 2, Dordrecht, Nijhoff, 1994, pp. 633–635.

64. International Law Materials, 1992, vol. 31, p. 149.

65. Resaland R. Norway: Practice Regarding Application of Treaties Subsequent to State Succession. Nordic Journal of International Law, 1997, vol. 66, p. 351.

66. Multilateral Treaties Deposited with the Secretary-General on December 31, 1995, UN Doc. ST/LEG/SER.E/14.

67. Skat.: Williams P. The Treaty Obligations of the Successor States of the Former Soviet Union, Yugoslavia and Czechoslovakia: Do they Continue in Force? Denver Journal of International Law and Policy, 1994, vol. 23, p. 24.

68. The Agreement on Joint Measures with respect to Nuclear Weapons, December 21, 1991. I.L.M., 1992, vol. 31, p. 152.

69. Moscow Pledges to Honor Czar’s Debt. International Herald Tribute, November 26, 1996.

70. Skat.: Dumberry P. State Succession to International Responsibility. Leiden: Nijhoff, 2007, p. 155.

71. Abkommen Zwischen der Regierung der Bundesrepublik Deutschland und der Regierung der Russichen Fšderation űber kulturelle Zusammenarbeit, 16 December 1992. BGBl, 1993, vol. II, p. 1256.

72. Minētais līgums paredzēja Vācijas un Krievijas abpusēju pienākumu atgriezt pašlaik to teritorijās esošās kara laikā nolaupītās mākslas vērtības. Skat.: Gattini A. Restitution by Russia of Works of Art Removed from German Territory at the end of the secod World War. E.J.I.L., vol. 7 (1), pp. 66–88.

73. Bühler K. State Succession and Membership in International Organizations: Legal Theories Versus Political Pragmatism. Nijhoff, 2001, p. 161.

74. Ibid., p. 162.

75. Williamson E.D., Osborn J.E. A US Perspective on Treaty Succession and Related Issues in the Wake of the Break-up of the U.S.S.R. and Yugoslavia. Va.J.Int.L., 1992, vol. 33, pp. 264–271.

76. Šo vēstniecību starpā ir arī bijušās Baltijas valstu vēstnieciebas ārvalstīs, kuras pēc 1940. gada okupācijas PSRS piesavinājās un turpina lietot arī šobrīd. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir vairākkārt aicinājusi Krieviju atrisināt ar Baltijas valstu īpašuma tiesībām saistītos jautājumus, piemēram, ar Parlamentārās asamblejas rekomendāciju 1392 (1998).

77. черниченко C.B. Kонтинуитет, идентичность и правопреемство государств. Pоссийский ежегодник международного права 1996–1997. Cанкт-петербург, 1998, c. 15; Ziemele I. State Continuity, Succession and Responsibility: Reparations to the Baltic States and their Peoples? In: Baltic Yearbook of International Law, 2003, vol. 3, Nijhoff, 2003, p. 180; Ziemele I. Is the Distinction between State Continuity and State Succession Reality of Fiction? The Russian Federation, the Federal Republic of Yugoslavia and Germany. In: Baltic Yearbook of International Law, 2001, vol. 1, Nijhoff, 2001, p. 191.

78. Mälksoo L., supra 41, p. 63.

79. Мартыненко Ю. правопреемство России в отношении собственности Российской Империи на Ближнем Востоке. правоведение, 2000, 1, c. 246.

80. Pantu par valstu atbildību 1. pants, supra 14; Dumberry, cita starpā apskatījis arī PSRS tiesībsubjektības nepārtrauktību, secina: "Whenever a state does not cease to exist as a result of territorial transformations, it should remain responsible for internationally wrongful acts it committed in the past." Dumberry P. State Succession to International Responsibility. Leiden: Nijhoff, 2007, p. 153.

81. Ibid., 31. pants.

82. Ibid., 34. pants.

83. Mälksoo, supra 41, p. 66.

84. Blum Y. Russia Takes over the Soviet Union’s Seat at the United Nations. E.J.I.L., 1993, vol. 3 (2), pp. 357–359; Rich R. Recognition of States: The Collapse of Yugoslavia and Soviet Union. E.J.I.L., 1993, vol. 4 (1), p. 45.

85. Vienna Convention on Succession of States in respect of Treaties, 23 August, 1978, entered into force on 6 November 1996, I.L.M., 1978, vol. 17.

86. Report of the International Law Commission on the work of its twenty-sith session. Yearbook of the International Law Commission, 1974, vol. II, Part 1.

87. Brownlie I. Principles of Public International Law. 7th ed., Oxford: Oxford University Press, p. 649.

88. Skat.: O’Connell. State Succession in Municipal and International Law, 1967.

89. Skat.: Ziemele I. State Continuity and Nationality: The Baltic States and Russia. Leiden: Nijhoff, 2005.

90. Starptautisko Tiesību komisija: "Valstu pēctecības kontekstā ir neskaidrs, vai jaunā valsts pārņem jebkādu tās priekšteces valsts atbildību attiecībā uz tās teritoriju" (supra 22, Art. 11, para. 3.).

91. Czaplinski W. State Succession and State Responsibility. In: Canadian Yearbook of International Law, vol. 28, 1990, p. 339.

92. Lielbritānijas–ASV prasījumu komisija. Robert E. Brown v. Great Britain, 1923, 6 RIAA, 120.

93. Lielbritānijas–ASV prasījumu komisija. F.H. Redward v. US, 1925, 6 RIAA, 157.

94. Normu apstiprinošās judikatūras uzskaitījumu skat.: Oppenheim’s International Law, vol. 1, 9th ed. London: Longman, p. 218.

95. O’Connell, 1967, p. 483; Verzijl, 1974, p. 219.

96. Izsmeļošu prakses apskatu skat.: Dumberry P. State Succession to International Responsibility. Leiden: Nijhoff, 2007; Starptautisko tiesību institūta (Institut de Droit International) 2015. gada 28. augusta rezolūciju "Succession of States in Matters of International Responsibility". Pieejama: www.justitiaetpace.org/idiE/resolutionsE/2015_Tallinn_14_en.pdf [skatīta 05.11.2016.].

97. Lighthouse Arbitration case, Award of 24/27 July 1956. 23 I.L.R., 1956, p. 92.

98. ANO Starptautiskā tiesa: Gabčikovo-Nagymaros Project (Hungary v Slovakia), Judgment. ICJ Reports 1997, p. 7.

99. Teicamu kopsavilkumu par doktrinālajiem viedokļiem sniedz: Dumberry P. State Succession to International Responsibility. Leiden: Nijhoff, 2007.

100. Czaplinski W. State Succession and State Responsibility. Canadian Yearbook of International Law, vol. 28, 1990, p. 343

101. Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, 2001 (A/56/10) (Articles on State Responsibility). Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, part II, p. 26.

102. Waiver T.C. Acquiescence, and Extinctive Prescription. In: Crawford J., Pellet A., Olleson S. (eds.) The Law of International Responsibility. Oxford: Oxford University Press, 2010, p. 1036.

103. Skat. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Stājas spēkā 27.02.1995. Latvijas Vēstnesis, 10.12.1994., Nr. 144 (275).

104. Nosacījuma tekstu skat.: Upmalis I. (et al) Latvija – PSRS karabāze. Rīga: Zelta Grauds, 2006, 329. lpp.

105. Waiver T.C., supra 102, p. 1038,

106. ANO Starptautiskā tiesa, Certain Phosphate Lands in Nauru (Nauru v. Australia), Preliminary Objections. ICJ Reports 1992, p. 247.

107. Ibid., p. 240.

108. Ibid., p. 247, para. 13.

109. Ibid., p. 250, para. 20.

110. ANO Starptautiskā tiesa. Case of Certain Norwegian Loans, Judgment of July 6th, 1957. ICJ Reports 1957, p. 9.

111. Crawford J. State Responsibility, The General Part. Cambridge: CUP, 2013, p. 559.

112. Vienna Convention on the Law of Treaties, May 23, 1969, UN Doc. A/Conf.39/27; 1155 UNTS 331.

113. Russian Indemnity case (Rusia v. Turkey). UNRIAA, vol. XI (1912) p. 421, at p. 443. Šajā lietā Krievija atkārtoti pieprasīja, lai Turcija atmaksātu Krievijai savu parādu, savās prasībās neko neminot par kavējuma procentiem vai kavēšanās dēļ nodarītajiem zaudējumiem. Tiklīdz Turcija bija atmaksājusi Krievijas pieprasīto parāda pamatsummu, arbitrāžas tribunāls secināja, ka Krievija rīcība ir uzskatāma par atteikšanos no pārējām no aizdevuma izrietošajām prasībām.

114. Jautājums, kas ir cieši saistīts ar Latvijas atteikšanos no prasījuma tiesībām, ir: vai Latvija var atteikties arī no savu valstspiederīgo prasījumiem? Saskaņā ar diplomātiskās aizsardzības paražu tiesību normām, valsts, kura izmanto diplomātisko aizsardzību, aizstāv pati savas subjektīvās tiesības. (skat. Pastāvīgās tiesas spriedumu: Mavrommatis Palestine Concessions, 1924. PCIJ Reports, A, No. 2, p. 4; ANO Starptautiskā tiesa: Barcelona Traction, Light and Power Company, (Belgium v. Spain). ICJ Reports 1970, p. 3, para. 44). Tādējādi diplomātiskās aizsardzības pamatotie prasījumi ir vienīgi starp attiecīgajām valstīm, un tādēļ arī šīm valstīm ir tiesības atteikties no prasījuma.

115. Nosacījumu tekstu skat.: Upmalis I. Latvija – PSRS karabāze. Rīga: Zelta Grauds, 2006, 326. lpp.

116. Ibid., p. 329.

117. Skat. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Latvijas Vēstnesis, 03.05.1994., Nr. 52 (183).

118. Eiropas Padome, Opinion 193 adopted on 25 January 1996. Pieejams: assembly.coe.int [skatīts 05.02.2016.].

119. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Latvijas un Krievijas valsts robežu. Parakstīts 27.03.2007. Latvijas Vēstnesis, 29.05.2007., Nr. 85 (3661).

120. Detalizētu Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību analīzi attiecībā uz kompensāciju jautājumu skat.: Ijabs I. The Issue of Compensations in Latvian–Russian Relations. In: Muižnieks N. (ed.) The Geopolitics of History in Latvian–Russian Relations. Riga: Academic Press of the University of Latvia, 2011, p. 175.

121. Skat.: Paparinskis M. Maisot tiesisko "spageti bļodu". Jurista Vārds, 30.01.2007., Nr. 5, p. 37; Pleps J. Robežlīgums. Kontinuitāte. Satversme. Jurista Vārds, 30.01.2007., Nr. 5.

122. Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Nr. 263 "Par Deklarāciju "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu"". Latvijas Vēstnesis, 28.04.2005., Nr. 67 (3225).

123. Satversmes tiesa Robežlīguma lietā (lieta Nr. 2007-10-0102, sprieduma 36.4. punkts) uzsver, ka līdz Robežlīguma noslēgšanai, ar kuru Abrenes apvidus tiek de iure nodots Krievijai, Latvija nekādā veidā nebija atteikusies no Abrenes apvidus. Pēc Robežlīguma noslēgšanas Abrenes apvidus de iure pieder Krievijai. Tomēr pat šāda teritorijas nodošana citai valstij nenozīmē, ka Latvija atteiktos no prasījuma tiesībām par kaitējumu, kas tika nodarīts prettiesiskās okupācijas laikā, t.i., laika posmā pirms Robežlīguma noslēgšanas. Skat. arī: Ziemele I. State Border between Latvia and Russia and the Doctrine of Continuity of the Republic of Latvia. Baltic Yearbook of International Law, 2009, vol. 9, pp. 95–132.

124. Skat. 1969. gada 12. maija Vīnes Līgumtiesību konvencijas 53. un 64. pantu. 1155 UNTS 331; par imperatīvajām normām vispārīgi skat.: Orakhelashvili A. Peremptory Norms in International Law. Oxford: OUP, 2006.

125. Crawford J. The International Law Commission’s Articles on State Responsibility. Introduction, Text and Commentaries. Cambridge: CUP, 2002, pp. 266–267.

126. Pārskatu par Ukrainas prasījumiem pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā skat: hudoc.echr.coe.int/eng-press?i=003-5187816-6420666 [skatīts 07.02.2016.].

127. Ziemele I., supra 77, p. 180.

128. Waiver T.C., supra 102, p. 1042.

129. Apskatus par atšķirībām starp piekrišanu, netieši izteiktu atteikšanos, estoppel un noilgumu skat.: Sinclair I. Estoppel and Acquiescence. In: Lowe V., Fitzmaurice M. (eds) Fifty Years of the International Court of Justice. Cambridge: CUP, 1996, p. 104; Waiver T.C., Acquiescence, and Extinctive Prescription. In: Crawford J., Pellet A., Olleson S. (eds.) The Law of International Responsibility. Oxford: OUP, 2010, pp. 1042–1049.

130. Daži līgumi paredz noteiktu laika periodu, kurā prasība ir jāceļ, piemēram, 1971. gada Konvencijas par starptautisko atbildību par kosmosa objektu nodarītajiem zaudējumiem 10. pants, 961 UNTS 187.

131. ANO Starptautiskā tiesa. Certain Phosphate Lands in Nauru, Preliminary Objections. ICJ Reports 1992, p. 253.

132. Tagliaferro (Italy v. Venezuela), (1903). 10 RIAA 593.

133. Giacopini (Italy v. Venezuela) (1903). 10 RIAA 594.

134. Stevenson, (1903) 9 RIAA 385.

135. Gentini, (1903) 10 RIAA 552; Lighthouses Concession (France v. Greece), (1956) 12 RIAA 155.

136. Crawford J. The International Law Commission’s Articles on State Responsibility. Introduction, Text and Commentaries. Cambridge: CUP, 2002, p. 269.

137. Ibid., p. 261.

138. Apskatu par atšķirībām starp paziņojumu par prasījumu un tiesvedības uzsākšanu skat.: Jennings R., Watts A. (eds.) Oppenheim’s International Law. 9th ed. Harlow: Longman, 1992, vol. I, Peace, p. 527.

139. Crawford J., supra 136, p. 267.

140. Skat., LPSR Ministru padomes rīkojumu Nr. 90 "Par savstarpējo ekonomisko bilanci starp LPSR un PSRS". Upmalis I. (et al) Latvija – PSRS karabāze. Rīga: Zelta Grauds, 2006, 315. lpp.

141. Šmulders M. Latvijas un PSRS ekonomiskie sakari un savstarpējie norēķini. Rīga, 1990, 39. lpp. Ijabs attiecībā uz šo pētījumu norāda: "Šmuldera darbs nav pilnībā izsmeļošs. Tajā nav avotu saraksta un metodoloģijai nav pievērsts sevišķi daudz uzmanības." Ijabs I., p. 179, supra 9.

142. Skat. Latvijas Ārlietu ministra Valda Birkava uzstāšanos Saeimā 1996. gada 12. septembrī. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_96/sa1209.html [skatīts 05.02.2016.]; arī Ijabs I., supra 9, pp. 180–183.

143. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā. Latvijas Vēstnesis, 03.05.1994., Nr. 52 (183).

144. Skat. Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava uzstāšanos Saeimā 1996. gada 12. septembrī. Pieejams: www.saeima.lv/steno/st_96/sa1209.html [skatīts 05.02.2016.].

145. Eiropas Padome. Opinion 193 adopted on 25 January 1996. Pieejams: assembly.coe.int [skatīts 05.02.2016.].

146. Deklarācija par Latvijas okupāciju, 22.08.1996. Latvijas Vēstnesis, 27.08.1996., Nr.143.

147. Lietuvas Republikas Parlaments. Law on Compensation of Damages Resulting from the Occupation by the USSR, 13 June 2000, No.VIII – 1727, likuma tulkojums angļu valodā pieejams: Baltic Yearbook of International Law, 2003, vol. 3., Nijhoff, 2003, p. 98.

148. Ijabs I., supra 9, p. 184,

149. Pieejams: www.baltasam.org/images/pdf_2012/23_resolution3.pdf [skatīts 05.02.2016.].

150. Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Nr. 263 "Par Deklarāciju "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu"". Latvijas Vēstnesis, 28.04.2005., Nr. 67 (3225).

151. Latvijas Republikas Saeima. Deklarācija par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, 2005. gada 12. maijs. Pieejama: www.saeima.lv/arhivs/8_saeima/deklarac_total.htm [skatīta 05.02.2016.].

152. Ibid.

153. Ibid.

154. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/baltijas-valstu-tieslietu-ministri-parakstijusi-deklaraciju-par-psrs-okupacijas-nodarito-zaudejumu-a [skatīts 05.02.2016.].

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Broks E. Valstu nepārtrauktība un starptautiskā atbildība. Jurista Vārds, 27.08.2019., Nr. 34 (1092), 42.-57.lpp.
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Numura tēma
Kāpēc jāapzina okupācijas sekas, un vai ir iespējams saņemt zaudējumu atlīdzinājumu
8 komentāri
Dina Gailīte
Redaktora sleja
Godīgi izrunāt pagātni
Īsziņas
Svinīgā ceremonijā atklāj Baltijas Ceļa zāli
5 komentāri
Īsziņas
Informatīvās telpas nostiprināšanu izvirza par prioritāti
Īsziņas
Plāno ieviest zvērestus arī ministriem
1 komentāri
AUTORU KATALOGS