Prognozes, ko par pandēmijas ietekmēto ekonomiku šobrīd izsaka dažādi lietpratēji un institūcijas, diemžēl paliek aizvien traģiskākas. Ja krīzes sākumā bija runa tikai par izaugsmes apstāšanos vai dažu procentu kritumu, tagad daudzās pasaules valstīs jau tiek pieļauta lejupslīde divciparu skaitļa apmēros. Mediji nekautrējas piesaukt salīdzinājumu ar 20. gadsimta 30. gadu Lielo depresiju, bet dažu valstu ekonomisti domā, ka šī krīze būs vēsturiski smagākā pat vairāku simtgažu retrospektīvā. Visticamāk, koronavīruss pasaules ekonomiku būs sagrāvis efektīvāk par Otro pasaules karu.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar piesardzīgām prognozēm par šo un nākamo gadu.1 Salīdzinot ar pagājušajā rudenī (pirms pandēmijas) izteiktajiem pieņēmumiem par 2020.–2021. gadu, korekcija izdarīta par gandrīz 10 % uz leju: šobrīd tiek prognozēts, ka eirozonas (kurā ietilpst Latvija) ekonomika samazināsies par 7–8 %, bet Eiropas Savienības (ES) ekonomika kopumā – par 7,5 %. Nākamajā gadā eirozonā varētu notikt atkopšanās 6–6,5 %, bet ES kopumā – 6% procentu apjomā. Tātad nākamgad cerētā izaugsme (par ko gan neviens vēl nav drošs) diemžēl nespētu pat kompensēt šī gada dramatiskos mīnusus. Abstraktos skaitļus pārvēršot realitātē, ekonomiskā krīze konkrētiem cilvēkiem nozīmē bezdarbu, ienākumu samazināšanos, dzīves līmeņa krišanos vai pat nabadzību, sociālo atstumtību, veselības aprūpes, izglītības nepieejamību utt. Diemžēl ar to jārēķinās arī Latvijai, kas burtiski tikko kā bija atkopusies no 2008.–2009. gada finanšu krīzes.
Jāņem arī vērā, ka šīs bēdīgās prognozes var kļūt par vēl sliktāku realitāti, ja pandēmiju neizdosies tuvākajā laikā efektīvi ierobežot (par pilnīgu "uzvaru" pagaidām var tikai sapņot). Nav skaidrs, cik smagi būs slimības neizbēgamie atkārtotie uzliesmojumi pēc dažādu ierobežojošo pasākumu atcelšanas, ko šobrīd plāno gandrīz visas valstis, lai atkal atdzīvinātu dīkstāvē noliktās tautsaimniecības.
Minētajā EK ziņojumā teikts, ka ekonomiskā situācija būs atkarīga no ES līmeņa un nacionālo valstu koordinētiem pasākumiem. EK prezidente Urzula fon der Leiena jau aprīļa vidū paziņoja, ka Eiropas labklājības atjaunošanai gluži kā pēc Otrā pasaules kara nepieciešams jauns "Māršala plāns", tikai šoreiz tas jāfinansē un jārealizē pašiem eiropiešiem – "drosmīgi, ar savstarpēju uzticību un solidaritāti".2
Viens no tūlītējiem līdzekļiem šī Eiropas "Māršala plāna" īstenošanai ir ES fondi, kuru līdzekļus ātri, mērķtiecīgi un efektīvi investējot Latvijā, var būtiski bremzēt krīzes dziļumu. EK, reaģējot uz pandēmiju, ir ļāvusi elastīgi pārskatīt un pārorientēt ES fondu finansējumu tām jomām, kuras šobrīd ir īpaši atbalstāmas, līdz ar to ietaupot dalībvalstu budžetu līdzekļus. Latvija, pārdalot simtiem miljonus eiro no ES fondiem, grib operatīvi atbalstīt veselības sistēmu (it īpaši infektoloģiju un psihiatriju), uzņēmumus (jo sevišķi to eksportspēju un apgrozāmos līdzekļus), kā arī veicināt nodarbinātību (darbaspēka pārkvalifikācija un pārorientācija). Paralēli tam papildu ES fondu finansējums 150 miljonu apmērā tiks novirzīts pašvaldībām – aizņēmumiem Valsts kasē ar izdevīgiem nosacījumiem, lai īstenotu tautsaimniecībai būtiskus projektus.3
ES fondu investīcijas Latvijā pārvalda Centrālā Finanšu un līgumu aģentūra (CFLA). "Jurista Vārda" un šīs iestādes kopīgā iecere veidot ES fondu investīciju tiesiskajiem aspektiem veltītu žurnāla laidienu radās vēl ilgi pirms pandēmijas radītās krīzes. Jo arī "normālos laikos" ES fondu ieguldījumi Latvijā ir nepārvērtējams lielums Latvijas tautsaimniecībā (2015.–2020. gadā Latvijā apstiprināti ES fondu projekti par kopējo summu 5,2 miljardi eiro!). Tomēr laikā, kad iecere kļuvusi par realitāti, ES fondu temats iepriekšminēto iemeslu dēļ guvis sevišķu aktualitāti.
Pateicamies CFLA par vērtīgo ieguldījumu šī žurnāla saturā un ceram, ka "Jurista Vārda" lasītājiem šis speciālais laidiens noderēs, īstenojot kādu projektu Latvijas augšupejai. Visiem kopā mums izdosies!