2. Jūnijs 2020 / 12:34
Komentāra 1. daļa
Lasīju ar patiesu interesi! Paldies autorei!
Šie, protams, nav vienīgie augstākās izglītības kontekstā risināmie jautājumi. Pilnībā pievienojos autorei apgalvojumā, ka augstākā izglītība un zinātne ir dārga. Taču – vai apzināmies tās patieso cenu un dārdzību? Saistībā ar COVID-19 izraisīto ārkārtas situāciju valstī publiski izskanēja studentu akcija “Gribu studēt”. Tajā tiek aktualizēts, manuprāt, ilgstoši sasāpējis jautājums – strādājošie studenti.
Pirmkārt – par studiju darba organizāciju. Ir vispārzināms, ka studiju process ietver ne vien klātienes nodarbības, bet arī studējošā patstāvīgo darbu. Tradicionāli viena studiju semestra laikā studējošais apgūst studiju kursus, kuru kopējā vērtība veido 20 kredītpunktus. Diviem kredītpunktiem semestra laikā atbilst 80 akadēmiskās stundas studējošā darba – gan lekcijas un praktiskās nodarbības, gan patstāvīgais darbs. Ievērojot Augstskolu likuma 1. panta 1. punktā noteikto, vienas akadēmiskās stundas ilgums ir 45 minūtes. Tātad divus kredītpunktus vērts studiju kurss semestrī no studējošā prasa, kā minimums, 60 stundas. Izrietoši 20 kredītpunkti no studējošā prasa , kā minimums, 600 stundas darba. Akadēmiskā semestra garums tradicionāli ir 20 nedēļas. Tas nozīmē, ka nedēļā studējošajam studijām formāli jāvelta vismaz 30 stundas laika, no kurām maksimāli 12 ir lekcijas/semināri.
Otrkārt – par iespēju strādāt studiju laikā. Vadoties no darba likuma 131. panta, varētu apgalvot, ka normāli (lasi – veselīgi un cilvēka cienīgi) ir veltīt darbam ne vairāk kā 40 stundas nedēļā. Ar “darbu” šajā kontekstā būtu saprotamas arī studijas. Ņemot vērā, ka, piemēram, atbilstoši Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodeksa 3.2.1. apakšpunktam studijas ir prioritārs studējošo pienākums un darbs nedrīkst būt attaisnojums nenokārtotām akadēmiskajām saistībām, studējošais, gādājot par savu veselību, darbam drīkstētu veltīt ne vairāk kā 10 stundas nedēļā.
Treškārt – par sociālo realitāti. Kas ir vidējais students? Manuprāt, ir trīs realitātes. Pirmā – ne visai labi situēta persona, kas izmanto studējošā kredītu un strādā 10 stundas nedēļā, kopējiem mēneša ienākumiem veidojot 200-300 euro, taču nereti tāpat pārtiek no ātri pagatavojamām nūdelēm; kultūras un sporta pasākumus neapmeklē. Otrā – students, kas strādā 40 stundas nedēļā, daļu no studiju patstāvīgā darba veic naktīs un brīvdienās, taču tāpat nenodrošina nepieciešamo patstāvīga darba akadēmisko stundu skaitu. Trešā – labi situēta persona, kas finansiāli var atļauties studijas un cilvēka cienīgu dzīvi ārpus studiju laika. Domājams, ka bakalaura studiju programmās dominē pirmās kategorijas pārstāvji, bet maģistra studiju programmās – otrās kategorijas pārstāvji. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē studijas maģistra studiju programmā “Tiesību zinātne” tiek organizētas vienīgi ar lekciju plānojumu vakaros, lielākajai daļai studentu pa dienu strādājot.
