ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Ievads

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (turpmāk – Konvencija vai CISG) ir viens no svarīgākajiem privāttiesību unifikācijas dokumentiem. Daudzos gadījumos Konvencijā ir fiksēti salīdzinoši progresīvi 20. gadsimta 2. puses tiesību risinājumi, kas radušies, apvienojot kontinentālo un angloamerikāņu jurisdikciju pieredzi. Tāpēc nav pārsteigums, ka Konvencijas regulējums bieži atšķiras no tā, ko mēs varam atrast, piemēram, Latvijas Civillikumā, kas caurmērā satur arhaiskākus tiesiskos risinājumus. Atšķirība starp abiem dokumentiem var radīt grūtības Latvijas tiesību piemērotājiem, kuriem var nākties izmantot salīdzinoši svešu tiesisku regulējumu. Viena no CISG relatīvi sarežģītām šķautnēm ir diezgan plašais tiesību aizsardzības līdzekļu klāsts ar dažādiem priekšnosacījumiem to piemērošanai.

Šajā rakstā autors ieskicēs galvenos tiesību aizsardzības līdzekļus, ko starptautiska pirkuma līguma pusēm sniedz Konvencija. Vienlaikus, ņemot vērā ierobežoto raksta apjomu, tajā netiks īpaši apskatīti visi priekšnosacījumi attiecīgo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai. Piemēram, saskaņā ar Konvencijas 39. pantu gadījumā, kad pastāv preces neatbilstība, pircējam ir jāpaziņo pārdevējam par šo neatbilstību saprātīgā termiņā pēc tam, kad pircējs to ir atklājis vai kad viņam to vajadzēja atklāt. Praksē šis paziņošanas pienākums ir ļoti svarīgs. Tomēr jautājums, kas saistīts ar paziņošanu par preces neatbilstību, netiks apskatīts šajā rakstā, jo tas ir saistīts ar jautājumu, vai pastāv tāda preces neatbilstība, kas ļauj pircējam uz to atsaukties. Šā raksta kontekstā tiek pieņemts, ka neatbilstība vai cits pirkuma līguma pārkāpums jau ir konstatēts un jautājums ir tikai par tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu.

2. Abām līguma pusēm pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi

2.1. Vispārīgas piezīmes

CISG satur divas normas, kas vispārīgi uzskaita abu pušu tiesību aizsardzības līdzekļus. Konvencijas 45. panta pirmajā daļā ir minēti tie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami pircējam, ja pārdevējs nepilda savas saistības, bet Konvencijas 61. panta pirmajā daļā ir minēti aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami pārdevējam, ja saistības nepilda pircējs. Tomēr tikai daži no tiesību aizsardzības līdzekļiem ir pieejami abām līguma pusēm. Tādi ir: prasījums par līguma izpildi; tiesības lauzt līgumu; prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Papildus pircējam ir pieejami vēl arī šādi tiesību aizsardzības līdzekļi: prasījums par preces apmaiņu; prasījums par preces neatbilstības novēršanu izlabošanas ceļā; tiesības samazināt pirkuma cenu. Šajā nodaļā tiks apskatīti tie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami abām līguma pusēm.

2.2. Prasījums par līguma izpildi

Konvencijas 62. pants paredz, ka pārdevējs var prasīt pirkuma cenas samaksu, preces pieņemšanu un jebkuru citu saistību izpildi no pircēja.¹ Tātad principā 62. pants ļauj pārdevējam prasīt jebkuras saistības izpildi, kas izriet no pirkuma līguma vai CISG.²

Līdzīgs regulējums ir atrodams arī Konvencija 46. pantā, kurā tiek paredzētas pircēja tiesības prasīt līguma izpildi no pārdevēja. Pēc būtības līguma izpildes prasība ir ietverta 46. panta pirmajā daļā.³ Tomēr 46. panta otrajā un trešajā daļā ir paredzēti tādi prasījumi, kas Konvencijas sistēmā tiek uzskatīti par līguma izpildes īpašiem veidiem: preces apmaiņa un preces neatbilstības novēršana.⁴ Acīmredzami šādi tiesību aizsardzības līdzekļi nav nepieciešami pārdevējam, tādēļ tie ir pieejami tikai pircējam.⁵

Tiesību aizsardzības līdzekļi, kas minēti Konvencijas 46. panta otrajā un trešajā daļā, ir cieši saistīti ar preces neatbilstību; turpretim 46. panta pirmās daļas prasījums ar to nav saistīts.⁶ Tieši pretēji, 46. panta pirmā daļa attiecas uz situāciju, kad pārdevējs vispār nav izpildījis kādu no savām saistībām.