ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (Konvencija) per se nenoteic, ka aizdomas par preces trūkumu ir uzskatāmas par preces neatbilstību Konvencijas 35. panta izpratnē. Tomēr, attīstoties tirgus apgrozībai, attīstās arī tās ātrums, radot nepieciešamību pielāgot arī strīdu risināšanas mehānismus ne tikai no procesuālā, bet arī no materiālā aspekta. Tirgus kopējās attīstības ietekmē attīstās arī preču neatbilstības jēdziena saturs, tas ir, veidi, kādā neatbilstība var izpausties, un Konvencija ietver sevī ļoti plašu preču neatbilstības jēdziena izpratni.¹ Tomēr praksē rodas pieprasījums pēc šī tiesību institūta attīstības virzieniem. Par būtisku un samērā maz analizētu virzienu uzskatāms tiesību institūts "aizdomas par preces trūkumu" – pamats preces atzīšanai par neatbilstošu.

Šajā kontekstā nozīmīgs citastarp ir pierādīšanas pienākuma sadalījums. Neskatoties uz to, ka atbilstoši vispārējam principam jāpierāda tam, kas kaut ko apgalvo, no šī principa ir izņēmumi gadījumos, kuros taisnīgu noregulējumu, nepamatoti neierobežojot pušu tiesības, iespējams panākt, pārnesot pierādīšanas pienākumu uz otru pusi. Sevišķi nozīmīgi tas ir aizdomu par trūkumu kontekstā tādēļ ka, ja pircējam būtu pierādījumi par faktisku neatbilstību, nebūtu pamata strīdam, kas balstīts uz aizdomu pamata.

Līdz ar to šī raksta galvenie jautājumi ir: pirmkārt, vai aizdomas par preces trūkumu var tikt uzskatītas par preces neatbilstību Konvencijas 35. panta izpratnē; un otrkārt, kādi ir priekšnoteikumi pierādīšanas pienākuma pārnešanai uz otru pusi.

Konvencijas 35. panta piemērošana un atbilstības juridiskais standarts

Pēc vispārējā principa defektīva līguma izpilde ir konstatējama, ja pastāv atšķirība starp to, ko pārdevējs ir apņēmies piegādāt, un to, ko tas ir piegādājis.^2,3 Konvencijas sākuma pozīcija preču atbilstības kontekstā ir caveat venditor (pārdevējam jābūt piesardzīgam) – tas nozīmē, ka pārdevējam faktiski jāuzņemas risks, ka prece atbilst līgumam, un pircējs pamatoti var sagaidīt, ka saņems tādu preci, kas būs līgumam atbilstoša.⁴ Līdz ar to tiek uzskatīts, ka preču īpašības ietilpst pārdevēja ietekmes sfērā un tieši pārdevējs ir vairāk informēts par preču īpašībām nekā pircējs, kurš ir samaksājis par precēm un ir tiesīgs saņemt savu darījuma daļu. Šāda ir vispārēja tendence tirdzniecības tiesībās jau kopš 19. gadsimta.⁵

Konvencijas 35. panta pirmā daļa noteic, ka "pārdevējam jāpiegādā preces, kas daudzuma, kvalitātes un apraksta ziņā atbilst līgumā noteiktajam un kuras iepakotas atbilstoši līguma prasībām". Šī daļa piemērojama visos gadījumos, kad Konvencijas regulē konkrētas līgumattiecības. Līdz ar to pārdevējam jāpiegādā tāda prece, kāda pircējam pienākas saskaņā ar līgumu.

Savukārt Konvencijas 35. panta otrā daļa noteic standartu, kas attiecas uz preču kvalitāti, funkcionalitāti un iepakojumu, kas, lai arī nav obligāta, tomēr uzskatāma par pirkuma līguma prezumētu sastāvdaļu.⁶

Atbilstība Konvencijas 35. panta pirmās daļas izpratnē

Konvencijas 35. panta pirmā daļa ir primāra attiecībā uz preču atbilstības novērtēšanu, un tā attiecas uz dažādiem trūkumiem, izņemot trūkumus īpašumtiesībās, uz kuriem attiecināms Konvencijas 41. pants, un intelektuālā īpašuma tiesību trūkumus, ko regulē Konvencijas 42. pants. Attiecīgi, novērtējot preces atbilstību, primārs avots ir pušu vienošanās.⁷ Tādējādi pusēm ir skaidri jānosaka prasības preču atbilstībai.⁸

Konvencijas 35. panta pirmās daļas prasība par preces atbilstību līgumam (līgumā noteiktā "kvalitāte") nozīmē gan preču fizisko stāvokli, gan visus faktiskos un juridiskos apstākļus, kas saistīti ar preci raksturojošiem elementiem.⁹ Ja puses līgumā ir vienojušās par prasībām attiecībā uz preci, tostarp preces lietojuma mērķi, piemērojama Konvencijas 35. panta pirmā daļa.¹⁰

Atbilstība Konvencijas 35. panta otrās daļas izpratnē

Ja līgums uzskatāms par pārāk neskaidru, Konvencijas 35. panta otrā daļa tiek izmantota kā robu aizpildīšanas līdzeklis,¹¹ lai noteiktu pārdevēja pienākumus. Tiesību doktrīnā attiecībā uz Konvencijas otrā panta otro daļu pastāv atšķirīgi viedokļi. Šo normu var aplūkot divējādi:

– kā "noklusējuma noteikumu", kas piemērojams tikai tad, ja puses līgumā nerisina jautājumu par preču atbilstību;

– kā "kumulatīvu noteikumu", kas piemērojams kopā ar skaidri izteiktiem līguma noteikumiem par preču atbilstību, izņemot gadījumus, kad puses vai nu skaidri ir atteikušās no šo noteikumu piemērošanas, vai arī šie netiešie noteikumi nav savienojami ar līgumā ietvertajiem tiešajiem preču atbilstības noteikumiem, ko arī var uzskatīt par vienošanos izslēgt Konvencijas 35. panta otrās daļas apakšpunktu piemērošanu.¹²

Autore pievienojas viedoklim, ka Konvencijas 35. panta pirmās un otrās daļas noteikumi aplūkojami kumulatīvi, ņemot vērā, ka Konvencijas 35. panta mērķis kopumā ir identificēt saprātīgas pircēja ekspektācijas attiecībā uz preču kvalitāti, kvantitāti, aprakstu un iepakojumu, par kurām puses ir vienojušās, otrādāk – saprātīgas pārdevēja ekspektācijas attiecībā uz precēm, kuras tam ir pienākums piegādāt.¹³ Turklāt no tādiem Konvencijas pamatprincipiem kā "saprātīgums", "pušu sadarbības pienākums", "paziņošanas pienākums" izriet pušu paļāvības aizsardzības pienākums, tas ir, pienākums nenonākt pretrunā solītajam, uz ko paļāvās un varēja paļauties otra puse,¹⁴ tostarp prasības attiecībā uz preču atbilstību, kas ne vienmēr pilnībā atspoguļotas līgumā.

Ja puses nevēlas, lai Konvencijas 35.