ŽURNĀLS Juridiskā darba tirgus

Pateicos par ļoti trāpīgu komentāru, bet gribēju iebilst pret vienu Jūsu tēzi.
Ne jau visi konservatīvi domājoši cilvēki ir tik puritāniski, cik šie biroju pārstāvji un šī pārspīlēta pašaizliedzība arī atrodama starp liberālāk domājošajiem. Es teiktu, ka pie vainas nav tieši vai nu konservatīvā vai liberāla domāšanā, bet drīzāk pārspīlētā pienākumu izjūta, jo tā nesakārtotā izjuta mēdz sajaukt laimi ar savu aicinājuma pildīšanu, bet laime jau nav paša aicinājuma (piemērām – cīnīties par taisnību), bet tajā, ka šī rīcība ir, pēc tā konkrētā cilvēka pārliecības, jeb labā rīcībā, jeb rīcība, kas vairo labumu. Laime nāk no tā, ka cilvēks dara to, kas viņam liekas ir labi tāpēc, ka pats cilvēks ir pārliecināts par to, ka tā rīcība ir laba un ne jau tajā, ka cilvēks to dara, ka “metode”, lai sasniegtu labu. Cilvēka pārlieka liela koncentrēšanas uz pašu metodi, atstājot laba baudīšanu malā ir ļoti izplatīts rūgtuma avots. Bet tas jau atkal būtu citas sarunas temats.

Protams, kā parasti jālieto vai iztēlē jāiedomājas atruna - "ne visi" un ka dzīve nav melna vai balta. Tomēr, ja es nezinātu cilvēku politisko orientāciju, bet zinātu, ka viņiem imponē autoritārs darba organizācijas stils un patīk publiski žēloties par izlaisto jaunatni, ideoloģiski šaubīgām augstskolām un pat citiem darba devējiem (visai tiešs pirmā lielā punkta ievada zemteksts), pirmo varētu itin viegli uzminēt.

Bet te atkal atgriežamies pie tā paša nostāja. Es varu iztēloties, ka Jūs nedomājat, ka pilnīgi visi konservatīvi domājošie ir tādi (kuri sūdzas par citām augstskolām, vai kuri ir pārspīleti pašaizliedzīgi) un varu tikai piekrist, ka dzīve nav melna un balta; bet ja Jūs man apgalvojat, ka ja cilvēks sūdzas par jaunatni un citiem darba devējiem, tad var uzmīnēt, ka tas cilvēks ir konservatīvi domājošs, tad faktiski neesat manis kritizēto tēzi mainījis, tikai to pieklājīgāk izrotājis. Es varbūt līdz galam nesekoju Jūsu argumentus, tātad, lūdzu, paskaidrojiet sīkāk, kā šis Jūsu arguments nav smalks ad hominem?

Katrā ziņā, es labprāt turpinātu šo sarunu citur, lai nespamotu te, bet nezinu kā.

Turklāt no Jums, proti, “cita juridiskā biroja”, varētu sagaidīt profesionālu argumentāciju, nevis slīgšanu kategorismā un publiska sašutuma izrādīšanu par to, ka izrādās, ka nesaprotamā kārtā potenciālie darbinieki varētu izrādīt nepatiku pret darba devēja pozicionēšanos kā “darbinieka īpašnieks”.
Izejiet “ārā uz ielas”, daudz ko jaunu atklāsiet :)

Šajā birojā, kā reiz, nokļuvu no tās ielas, kur aicināt man iziet. Tāpēc es zinu, kā ir abās pusēs. Un zinu arī to, ka tieši tā, kā kolēģi raksta, daudzviet dabā tas arī ir, vienīgi - ne pārāk glīti izskatās uz papīra, jo nav pierasts par to atklāti runāt.

Ir uzrakstīts tieši nepieklājīgi, augstprātīgi un rupji, bet tas labi, jo uzreiz skaidrs, ar ko rēķināties. Iespējams, tieši šo savu uzskatu dēļ, darba devējam ir bijušas neskaitāmas vilšanās, kuras beidzot emocionāli izliktas publikācijai.

Viņi nemeklē darbiniekus! Jo darbinieki meklē viņus! ha