ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Latvijas Republikas Satversmes¹ (turpmāk – Satversme) 85. pants noteic, ka Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa aizsargā Satversmes augstāko juridisko spēku un konstitucionālo taisnīgumu, tostarp uzrauga valsts varas orgānu darbību un varas dalīšanas principa korektu ievērošanu. Satversmes tiesas likuma² 17. panta pirmās daļas 11. punkts noteic, ka tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai ir personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Tādējādi viens no Satversmes tiesas īstenotās konstitucionālās kontroles pamatuzdevumiem ir arī kā galīgajam tiesību aizsardzības mehānismam nodrošināt ikvienai personai Satversmē ietverto pamattiesību ievērošanu. Savukārt administratīvās tiesas vienlaikus gan nodrošina personas aizsardzību pret izpildvaras prettiesisku rīcību, gan īsteno varas dalīšanas principu attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu.³ Administratīvā procesa likuma⁴ 2. pants noteic, ka viens no šā likuma pamatmērķiem ir nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu. Tādējādi publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu tieši administratīvās tiesas ir primārais un tādējādi arī viens no būtiskākajiem pamattiesību aizsardzības mehānismiem.

Satversmes tiesas likuma 19.² panta otrajā daļā konkretizēts subsidiaritātes princips. Tas Satversmes tiesas procesā paredz, ka persona ir tiesīga iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai vienīgi gadījumā, ja viņa ir izmantojusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem vai arī ja personai šādu iespēju nav. Šāda prasība ir attiecināma uz tādiem gadījumiem, kad tiesību norma skārusi personas pamattiesības ar tiesību piemērošanas aktu, un tās jēga sakņojas uzskatā, ka valsts izveidotajam tiesību aizsardzības mehānismam (valsts pārvaldes hierarhiskajai uzbūvei, vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu instanču sistēmai) pirmajam ir jābūt tādam, kurā, pareizi piemērojot tiesību normas, pārbaudītu un novērstu personas pamattiesību aizskārumu.⁵ Tādējādi tiek uzsvērta arī šādu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu nozīme cilvēka pamattiesību aizsardzībā.⁶

Administratīvā procesa likums administratīvajai tiesai paredz noteiktu kompetenci tiesību normu juridiskā spēka hierarhijas kontrolē (likuma 104. panta otrā un trešā daļa). Šīs kontroles apjoms ir atkarīgs no tā, kurā tiesību normu hierarhijas līmenī atrodas piemērojamā norma. No tā savukārt atkarīgs, vai administratīvā tiesa ir uzskatāma par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē jeb reālu un efektīvu personas pamattiesību aizsardzības līdzekli. Ja persona ir vērsusies Satversmes tiesā, lūdzot veikt likuma satversmības kontroli, un apstrīdētā norma ir imperatīva, proti, tā ir formulēta nepārprotami, persona atrodas šīs normas tvērumam tipiskā situācijā un nav šaubu par normas piemērošanu konkrētajā gadījumā, Satversmes tiesas likums neprasa personai izsmelt formāli pastāvošas iespējas vērsties administratīvajā tiesā.⁷ Šādā gadījumā vienīgais veids, kādā administratīvā tiesa varētu novērst attiecīgo pamattiesību aizskārumu, būtu pašai ar pieteikumu vērsties Satversmes tiesā, jo Administratīvā procesa likuma 104. panta otrās daļas pirmais teikums noteic: "Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai." Savukārt, ja persona uzskata, ka Ministru kabineta noteikumu vai pašvaldības saistošo noteikumu norma neatbilst augstāka juridiska spēka normai, tad vispārīgi atzīstams, ka administratīvajai tiesai ir iespējas atrisināt lietu, novēršot zemāka un augstāka ranga normu neatbilstību (Administratīvā procesa likuma 104.