1996. gada 5. jūnijā, izdarot grozījumu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 85. pantā un pieņemot Satversmes tiesas likumu, Latvijas tiesiskajā sistēmā tika nodibināts jauns konstitucionāls orgāns.1 Satversmes tiesas darbība ir apliecinājusi konstitucionālās kontroles institūta nepieciešamību demokrātiskā tiesiskā valstī. Šā raksta mērķis ir aplūkot vairākas jaunas judikatūras jomas, kas attīstījušās kopš 2017. gada, kad Satversmes tiesā tiek novērots iesniegto pieteikumu gan kvantitatīvs, gan kvalitatīvs pieaugums.
I. Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība un pamattiesība
Satversmes tiesas nolēmumos tās darbības pirmajos gados cilvēka cieņa tikusi aplūkota galvenokārt kontekstā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu.2 Piemēram, lietā Nr. 2008-04-01 par procesuālajām sankcijām civilprocesā Satversmes tiesa, iedvesmojoties no Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas, Šveices Augstākās tiesas un Lihtenšteinas Valsts tiesas nolēmumiem, atzina: cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības.3 Savukārt pēdējos gados cilvēka cieņas konceptualizācija kļuvusi par vienu no būtiskākajiem Satversmes tiesas judikatūras attīstības virzieniem, kas savu atspoguļojumu pamatoti rod visās tiesību nozarēs.
Pirmo reizi cilvēka cieņa kā cilvēktiesību būtība un demokrātiju stiprinoša vērtība uzsvērta lietā Nr. 2017-02-03 par trokšņu līmeni mototrasēs. Satversmes tiesa norādīja, ka demokrātiskā tiesiskā valstī pienācīgi veikti pozitīvie pasākumi, kas tai izriet no personas tiesībām uz veselību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, ir tādi, kur tiesību normas pieņēmēja veiktais izvērtējums visupirms ir vērsts uz cilvēka kā augstākās vērtības aizsardzību. Tās ietver arī cilvēka cieņu kā vērtību, kas vienlaikus ir gan jāaizsargā, gan jānodrošina.4 Šeit svarīgi arī piebilst, ka pēdējā laika starptautisko procesu kontekstā Satversmes tiesa ir viena no pirmajām tiesām Eiropā, kas vides tiesību problēmu ir definējusi kā pamattiesību jautājumu.5
Cilvēka cieņa kā vērtība bijusi izšķiroša arī lietas Nr. 2018-08-03 par kapavietas nomas maksu Jūrmalā izspriešanai. Tika atzīts, ka cilvēka cieņa jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves. Proti, arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni jāizturas ar cieņu. Vienlaikus tiesa norādīja, ka cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves citstarp ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām jeb latviskajā dzīvesziņā.6 Atziņas par cilvēka cieņas aizsardzību pēc viņa nāves tālākveidotas lietā Nr. 2019-32-01 par cietuma atstāšanu tuva radinieka bēru gadījumā. Tiesa secināja, ka cieņpilna izturēšanās pret cilvēka ķermeni pēc viņa nāves ietver sevī arī aizgājēja pēdējās gribas respektēšanu.7
Vairākos 2020. gada nolēmumos cilvēka cieņas aizsardzības jautājumi aplūkoti saistībā ar sociāli atbildīgas valsts principu.8 Tā lietā Nr. 2019-24-03 par garantēto minimālo ienākumu tiesa atzina, ka cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. Tāpat tiesa konkretizēja no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izrietošos pienākumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes