Pēdējo trīs gadu laikā Satversmes tiesa savos spriedumos ir atpazinusi un konkretizējusi labas likumdošanas principu, rūpīgāk vērtējot apstrīdēto tiesību normu pieņemšanas procesu. Tomēr Latvijas tiesību zinātnieku un pat konstitucionālo orgānu vidū nav vienprātības par šī principa nozīmi Latvijas tiesiskajā sistēmā. Ievērojot minēto, autors rakstā vērš uzmanību uz tiem apstākļiem, kas pēc viņa ieskata pamato labas likumdošanas principa atpazīšanu Latvijas tiesiskajā sistēmā un atklāj tā aksioloģisko nozīmi.
I. Ģenēze un "pēdējais vārds"
2019. gada 6. martā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01,1 kur tā pirmo reizi tiešā tekstā minēja labas likumdošanas principu kā Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāvošu vispārējo tiesību principu.2 Šajā spriedumā Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz prasībām, kādām demokrātiskā tiesiskā valstī jāatbilst likumdošanas procesam gan attiecībā uz pieņemamā tiesiskā regulējuma hierarhiskās piemērojamības nodrošināšanu, gan attiecībā uz zinātnisku pētījumu izmantošanu un pieņemamā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtēšanu, gan attiecībā uz sabiedrības iesaisti likumdošanas procesā un tā publiskumu. Šo prasību ievērošana veicināšot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sekmēšot to, ka pieaug personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī izpratne par demokrātisko procesu.
Likumdošanas procesa kvalitātes jautājums ne Latvijas konstitucionālo orgānu darbībā, ne Latvijas tiesību zinātnē nav jauns. Piemēram, par pieņemamā tiesiskā regulējuma harmonizēšanu ar starptautisko tiesību normām kā daļu no laba likumdošanas procesa tiesību zinātnē diskutēts pirms vairāk nekā 20 gadiem.3 Savukārt labas likumdošanas princips kā vispārējs tiesību princips Latvijas tiesību zinātnē atpazīts jau 2012. gadā.4 Arī vairāki valsts prezidenti vērsuši Saeimas uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt labu likumdošanas procesu.5 Turklāt laba likumdošanas procesa jautājums bijis aktuāls arī senākos Satversmes tiesas spriedumos,6 kā arī tiesnešu atsevišķajās domās.7
Neraugoties uz minēto, atsevišķās publikācijās pausts viedoklis, ka ne viss, kas kādam šķiet labs un pareizs, ir uzskatāms par tiesību principu. Likumdošanas kontekstā varot runāt par labu un sliktu likumdošanas praksi, nevis tiesību principu.8 Līdzīgi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece norādījusi, ka ar spriedumiem, kuros konkretizēts labas likumdošanas princips, tiek izbeigts politiskais likumdošanas process, jo Satversmes tiesa noteikusi Saeimas rīcības brīvības robežas likumdošanas procesā. Tomēr Latvijā tieši Saeimai esot visaugstākais tautas mandāts, kura īstenošana izpaužas citstarp likumu izstrādāšanā un pieņemšanā. Parlamentu veidojot tautas priekšstāvji, kas ievēlēti nevis uz profesionālu apsvērumu, bet gan uz tautas interešu pārstāvības pamata, tādēļ likumdošanas process vienmēr būšot politisks.9
Šā raksta autora ieskatā iepriekš apskatītā labas likumdošanas principa kritika ir saistīta ar Saeimas un Satversmes tiesas kā divu valsts varas orgānu dialogu par "pēdējā vārda" tiesībām likumdošanas procesa10 organizēšanā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes