ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Ievads

Par starptautisko¹ un nacionālo² sankciju (turpmāk – sankcijas) pārkāpšanu Latvijā ir noteikta kriminālatbildība.³ Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības (turpmāk – ES) sankcijām, kas noteiktas saistībā ar neizprovocēto un nepamatoto Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu.

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 17. pantā (turpmāk – Sankciju likums) konkrētām personām ir noteikts ziņošanas pienākums par sankciju pārkāpšanu vai to mēģinājumu.⁴ Vienlaikus šis pants nosaka pienākumu ziņot ne tikai par sankciju pārkāpšanu, bet arī par sankciju apiešanu finanšu ierobežojumu izpildē.⁵ Tomēr sankciju apiešanas jēdziens un tā tvērums normatīvajos aktos nav definēts.

Šī raksta mērķis ir analizēt, vai sankciju apiešana Sankciju likuma izpratnē ir kvalificējama kā sankciju pārkāpšana Krimināllikuma izpratnē. Tāpat tiks analizētas arī sankciju apiešanas metodes un to pārklāšanās ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (turpmāk – NILL) paņēmieniem.

2. Sankciju pārkāpšana

Pirms noskaidrot sankciju apiešanas jēdziena būtību, nepieciešams aplūkot Krimināllikuma 84. pantu "Starptautisko organizāciju un Latvijas Republikas noteikto sankciju pārkāpšana". Šajā pantā paredzētie noziedzīgie nodarījumi ir smagi noziegumi, kas apdraud valsts ārējo drošību.⁶ Šo noziegumu izmeklēšana ir piekritīga Valsts drošības dienestam.⁷

Piemēram, sankciju pārkāpšana būtu aizliegta maksājuma veikšana uz personas, pret kuru noteikti finanšu ierobežojumi, kontu kredītiestādē. Šādos gadījumos kredītiestādei ir pienākums iesaldēt klienta – sankciju subjekta – kontā saņemtos līdzekļus.⁸ Turklāt atbilstoši Sankciju likumam kredītiestādei, konstatējot šādu gadījumu, būtu pienākums nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā ziņot Valsts drošības dienestam par sankciju pārkāpšanu un tās rezultātā iesaldētiem līdzekļiem un informēt par to attiecīgo kompetento institūciju,⁹ kas kredītiestādes gadījumā būtu Finanšu un kapitāla tirgus komisija.¹⁰

Šis pienākums ir izpildāms gadījumos, kad attiecīgajam privāto tiesību subjektam ir nepārprotama pārliecība, ka attiecīgais darījums ir aizliegts ar noteiktajām sankcijām, piemēram, finanšu līdzekļi tiek nodoti sankciju subjektam.