ŽURNĀLS Redaktora sleja

Augstākā tiesa februāra pirmspēdējā dienā ir publicējusi apkopojumu par sodu noteikšanas praksi noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību. Uzreiz jāpiebilst, ka apkopojumā ar valsts drošību tiek apzīmētas veselas trīs Krimināllikuma nodaļas, šajā jēdzienā ieskaitot arī robežpārkāpumu lietas. Zīmīgi, ka, iepazīstinot ar paveikto, Augstākās tiesas pārstāvji norādīja tieši uz robežpārkāpumiem – ja iepriekš tos motivējušas ekonomiskās intereses, tad šobrīd tā ir hibrīdkara daļa.

Vai nu tā bija sakritība vai likumsakarība, tomēr tajā pašā dienā – 28. februārī – Latgales rajona tiesa Rēzeknē izskatīja krimināllietu pret sievieti aktīvisti par palīdzības sniegšanu patvēruma meklētājiem un nelikumīgiem robežas šķērsotājiem Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. No presē izskanējušās informācijas ir saprotams, ka viņai ir celta apsūdzība par līdzdalību valsts robežas nelikumīgā šķērsošanā. Notikumi uz austrumu robežas jau kādu laiku nav vairs vienīgi Latvijas tiesību jautājums. Par tiem ir celtas vairākas sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā.¹ Vēl 2021. gadā, balstoties uz minētās tiesas reglamenta 39. pantu, Latvijas iestādēm uz aptuveni 20 dienu ilgu laikposmu tika noteikti pagaidu pasākumi "nodrošināt visus pieteikuma iesniedzējus ar pārtiku, ūdeni, apģērbu, atbilstošu medicīnisko aprūpi un iespēju robežās pagaidu patvērumu".²

Jāsaka, ka arī nesaistīti ar šo lietu varas iestāžu kopējā attieksme – robežas abās pusēs – pret patvēruma meklētājiem ir asinis stindzinoša. Žurnāliste Marija Kugele, laikraksta "Novaja Gazeta. Baltija" korespondente Rīgā, ir publicējusi neizpušķotu atstāstu par irāņu ģimenes Golgātas ceļu.³ Tas, protams, liek uzdot jautājumus par mūsu vērtībām, vai esam spējīgi ievērot ikdienā humānisma principus, kuriem esam pievienojušies, ratificējot 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tajā ietverto non-refoulement pienākumu. Latvijas vēsture ir uzskatāms piemērs, ka pazaudēt cilvēcību nav grūti un tas neprasa daudz laika. Daudz grūtāk ir to saglabāt, īpaši situācijās, kur nospiedošam vairākumam ir citi uzskati. Vai ir izveidojusies pretruna starp elementāru cilvēcību un Krimināllikumu?

Lai gan šāda situācija par nesavtīgu palīdzību izmisušiem robežpārkāpējiem ir reta, kāzuss Rēzeknes tiesā nav pirmais un vienīgais. Pirms desmit gadiem līdzīga lieta tika iztiesāta Francijā. Sedriks Erū (Cédric Herrou), zemkopis un aktīvists no piejūras Alpiem, sniedza palīdzību patvēruma meklētājiem, šķērsojot Alpu kalnus starp Itāliju un Franciju. Šajā vidēji bīstamajā kalnu maršrutā bez siltām drēbēm un apvidus zināšanām devās simtiem patvēruma meklētāju no Sīrijas. Redzēdams, kādā stāvoklī šie cilvēki nonāk robežas otrā pusē – ne vienam vien apsaldējumu dēļ bija jāapmutē roku vai kāju pirksti –, zemkopis nolēma rīkoties un izvest patvēruma meklētājus pa tuvāko un drošāko kalnu taciņu. Šī cilvēkmīlestība nebija pa prātam varas iestādēm, kuras zemkopi vairākkārt aizturēja, 2017. gadā apelācijas instancē viņš tika notiesāts ar nosacītu četru mēnešu cietumsodu par palīdzības sniegšanu vairāk nekā 200 personām.

Francijas valsts devīze ietver vārdu "brālība". Dažus gadus vēlāk kasācijas tiesa zemkopi attaisnoja pēc tiesvedības noslēgšanās Francijas Konstitucionālajā padomē.⁴ Zīmīgi, ka Konstitucionālā padome šajā nolēmumā norādīja, ka likumdevējs, atzīstot par noziedzīgu nodarījumu palīdzības sniegšanu nelikumīgā situācijā esoša ārvalstnieka pārvietošanā, nav nodrošinājis līdzsvaru starp brālības principu un sabiedriskās kārtības leģitīmo mērķi.

Tiesas zālē katrs spēlēs savu lomu: apsūdzība – norādīs uz patiesību, aizstāvība – meklēs attaisnojumus, un tiesa – līdzsvaros, vai kāda vieta tur atradīsies arī cilvēcībai.