ŽURNĀLS Redaktora sleja

Šonedēļ Eiropas lielākā demokrātija – Vācijas Federatīvā Republika – svin sava Pamatlikuma (Grundgesetz) 75 gadu jubileju. Pamatlikums stājās spēkā 1949. gada 23. maijā, kad to kā pagaidu orgāna – Parlamentārās padomes – prezidents parakstīja leģendārais vācu politiķis Konrāds Adenauers, kurš pēc tam arī kļuva par pirmo pēckara Vācijas kancleru.

Pamatlikums bija rakstīts kā "pagaidu konstitūcija" (tas ir norādīts preambulā), kam līdz visas Vācijas apvienošanās mirklim vajadzēja noteikt triju Rietumvalstu (ASV, Lielbritānijas un Francijas) kontrolē esošās valsts daļas darbības pamatprincipus. Līdz ar Pamatlikuma spēkā stāšanos šajā Vācijas daļā tika izveidota Vācijas Federatīvā Republika (VFR), kas kļuva par pretmetu PSRS okupācijas zonā tā paša gada oktobrī dibinātajai PSRS satelītvalstij Vācijas Demokrātiskajai Republikai (VDR).

Tomēr "pagaidu" variants izrādījās negaidīti ilgtspējīgs: kad sabruka Berlīnes mūris un 1990. gadā notika Vācijas apvienošanās, faktiski neizskanēja priekšlikumi izstrādāt kādu jaunu konstitūciju, un Pamatlikums bez lielām diskusijām kļuva par apvienotās Vācijas konstitūciju. Tas arī nebija pārsteigums: līdzās tā paša Adenauera radītajam VFR ekonomiskajam brīnumam (Wirtschaftswunder) un ciešajai integrācijai Rietumu pasaulē tieši Pamatlikumā nostiprinātās cilvēktiesības un tiesiskas valsts princips bija ideāli, uz kuriem tobrīd tiecās no komunistiskā totalitārisma žņauga brīvībā beidzot tikušie austrumvācieši.

Vācijas Pamatlikums ir unikāla parādība starp pasaules konstitūcijām. Tas ir izaudzis uz Otrajā pasaules karā sagrautās nacionālsociālistiskās Vācijas antitiesiskā režīma drupām, ņemot vērā gan to, ka tieši Vācija bija izraisījusi abus pasaules karus, gan to, ka Vācija Hitlera vadībā pastrādāja līdz tam nepieredzētus noziegumus pret cilvēci. Tādēļ Pamatlikuma ievadteikumos iekļauta apņemšanās "ar atbildību Dieva un cilvēku priekšā" kalpot mieram pasaulē, savukārt konstitūcijas hrestomātiskais pirmais pants nosaka, ka "cilvēka cieņa ir neaizskarama" (Die Würde des Menschen ist unantastbar) un to ievērot un sargāt ir jebkuras valsts varas pienākums.

Ņemot vērā vēsturisko pieredzi – to, kā Hitleram, izmantojot demokrātiskas valsts instrumentus, izdevās likvidēt pašu demokrātiju, Pamatlikumā ietvertas normas, kas nodrošina "pašaizsargājošās demokrātijas" principu. Tai skaitā Pamatlikums nosaka, ka Vācijā pastāv konstitucionālā tiesa, kā arī aizsargā tiesības un brīvības, kuras ir nepieciešamas, lai demokrātija funkcionētu. Taču Pamatlikumā ir arī 20. pants, kura pirmais punkts nosaka, ka Vācija ir demokrātiska, sociāla un federāla valsts, savukārt 4. punkts piešķir visiem vāciešiem tiesības pretoties katram, kurš cenšas šādu kārtību likvidēt, gadījumā, ja valsts orgāni paši to vairs nespēj darīt.

Ir aizritējuši 75 gadi kopš Pamatlikuma pieņemšanas un 34 gadi kopš Vācijas apvienošanās. Tā ir viena no pasaulē vislabāk funkcionējošām demokrātijām (kāda no daudzajām metodēm ierindo Vāciju piektajā vietā pasaulē šajā rangā¹), kā arī vienlaikus viena no pārtikušākajām valstīm. Tomēr Pamatlikuma jubileja šoreiz tiek svinēta ar zināmu satraukumu, jo sabiedrībā ar iepriekš nepieredzētu spēku ir uzplaiksnījis antidemokrātisks noskaņojums abos politiskā spektra galos un, piemēram, Adenauera dibinātā Kristīgo demokrātu ūnija, kas gadu desmitiem ir bijusi viens no Vācijas demokrātisko vērtību sargiem, ir būtiski zaudējusi savu ietekmi. Joprojām nav pārvarētas mentālās sekas, ko uz bijušās Austrumvācijas iedzīvotājiem atstājis totalitārais komunistu režīms – šajā Vācijas daļā demokrātiskās vērtības ir visvairāk apdraudētas. Šo situāciju nekavējas izmantot arī nedemokrātiskie režīmi: nesen atklāts, ka kāds populistiskās partijas "Alternatīva Vācijai" (AfD) līdzstrādnieks Eiropas Parlamentā spiegojis Ķīnas labā, savukārt vismaz viens partijas politiķis saņēmis aizliegtu Krievijas finansējumu.

Ņemot vērā šos notikumus, dažādas Vācijas institūcijas izmanto Pamatlikuma jubileju, lai atgādinātu pilsoņiem par konstitūcijas lomu un viņu pašu pienākumiem demokrātijas aizsardzībā. Ikdienā un miera apstākļos tas bieži paliek nepamanīts, tomēr demokrātija nav pašsaprotama.