ŽURNĀLS Tiesību prakse

C-583/22 PPU MV (Confusion des peines)

Lieta C-583/22 PPU MV (Confusion des peines),¹ kurā EST sniedza skaidrojumu par to, kā interpretēt Pamatlēmuma 2008/675² 3. panta 1. un 5. punktu, ir par notiesājošu spriedumu pielīdzināšanas principu, apsverot dalībvalstu tiesu pienākumus un rīcības brīvības tvērumu.

Pamatlieta ir par Francijas pilsoņa MV, kurš 2003. gada 10. oktobrī nolaupīja studenti no universitātes pilsētiņas Vācijā un viņu izvaroja, notiesāšanu. Šajā sakarā ņemama vērā informācija par MV sodāmību. Proti, pirms minētā datuma MV Vācijā nebija notiesāts nevienā krimināllietā. Savukārt Francijas sodu reģistrā attiecībā uz MV ir izdarīti 25 ieraksti, tostarp pēc iepriekš minētā datuma ir pasludināti pieci notiesājoši spriedumi, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti laikā no 2002. gada augusta līdz 2003. gada septembrim. Francijas tiesas: 1) 2004. gada 30. septembrī piesprieda MV brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, 2) 2008. gada 29. februārī – 15 gadu brīvības atņemšanas sodu, šajā sodā ieskaitot arī MV turpmāk piemērotos sodus, t.i., 3) no vienas puses, 2008. gada 16. maijā piespriesto brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem un, 4) no otras puses, 2012. gada 23. aprīlī piespriesto brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem, 5) 2013. gada 24. janvārī piesprieda MV jaunu brīvības atņemšanas sodu uz septiņiem gadiem.

MV 2003. gada 20. oktobrī tika aizturēts Nīderlandē, un 2004. gada 17. maijā viņš tika nodots Francijas iestādēm. MV Francijā atradās ieslodzījumā līdz 2021. gada 23. jūlijam. Tādējādi no iepriekš norādītajiem brīvības atņemšanas sodiem izpildītais sods bija attiecīgi 17 gadi un 9 mēneši.

Francijas iestādes 2021. gada 23. jūlijā nodeva MV Vācijas iestādēm. MV Vācijā tika piemērots apcietinājums. Freiburgas apgabaltiesa (Vācija) 2022. gada 21. februārī tiesāja MV par 2003. gada 10. oktobrī Vācijā izdarītajiem nodarījumiem, atzina viņu par vainīgu izvarošanā un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Šīs tiesas ieskatā, MV Vācijā izdarītajam nodarījumam "atbilstošs sods" bija brīvības atņemšana uz septiņiem gadiem. Tomēr, tā kā šo sodu nebija iespējams a posteriori apvienot ar Francijas tiesu piespriestajiem sodiem, minētā tiesa atskaitīja no šī soda vienu gadu, "lai kompensētu no tā izrietošo nelabvēlīgo situāciju". MV par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Vācijas Federālajā augstākajā tiesā, kurai divu dažādu iemeslu dēļ bija šaubas par apgabaltiesas pasludinātā sprieduma atbilstību Pamatlēmuma 2008/675 normām.

Sākotnēji EST vērsa uzmanību, ka Pamatlēmuma 2008/675 mērķis ir, lai katra dalībvalsts citā dalībvalstī iepriekš pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem paredzētu tiesiskas sekas, kas ir līdzvērtīgas šīs valsts tiesu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iepriekš pasludināto spriedumu sekām.³ EST konstatēja, ka Vācijas tiesību normu piemērošana Francijā iepriekš pasludinātajiem notiesājošiem spriedumiem liegtu valsts tiesai piemērot pamatlietā izpildāmu sodu, jo tiktu pārsniegts piecpadsmit gadu maksimālais apmērs, kas Vācijas Kriminālkodeksā paredzēts attiecībā uz konkrēta laika brīvības atņemšanas sodiem.⁴

Vienlaikus EST konstatēja, ka pamatlietas apstākļiem var būt piemērojams Pamatlēmuma 2008/675 3. panta 5. punkta pirmajā daļā noteiktais izņēmums par laika nosacījumu, proti, gadījumā, ja nodarījums, par kuru notiek jaunais kriminālprocess, ir izdarīts pirms iepriekšējā notiesājošā sprieduma pasludināšanas vai pilnīgas izpildes, dalībvalstīm nav noteikts pienākums piemērot to valsts tiesību normas par sodu piespriešanu, ja šo normu piemērošana ārvalstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem varētu ierobežot tiesu, tai taisot spriedumu jaunajā kriminālprocesā.