ŽURNĀLS Redaktora sleja

17. septembra pēcpusdienā grupējuma Hezbollah aktīvistu peidžeri sāka tiem sūtīt ziņas. Izrādījās, ka patiesībā tā bija ienaidnieka kara viltība. Nākamajos mirkļos eksplodēja tūkstošiem šo it kā vecmodīgo saziņas ierīču visā Libānā, radot paniku ielās, veikalos un mājās.¹ Cik zināms, uzspridzinātās ierīces piederēja gan "Dieva partijas"² civilā, gan arī tās militārā spārna, kas ir iesaistīts karadarbībā ar Izraēlu, indivīdiem. Grupējuma Hezbollah militārais spārns ir sankciju sarakstā, tā politiskais spārns piedalās Libānas politiskajā dzīvē.

Juristus šajā situācijā interesē šādas Izraēlas rīcības tiesiskuma izvērtējums. Vēl jo vairāk, ja viedokļi par to dalās. Šajā ziņā ir noderīgi ievērot atšķirīgo situācijas novērtējumu, kādu ir sniegušas ANO amatpersonas un tiesību zinātnieki.

Nākamajā dienā pēc sprādzieniem ar paziņojumu nāca klajā augstais cilvēktiesību komisārs Folkers Tirks (Volker Türk), norādot, ka vienlaicīgs uzbrukums tūkstošiem personu, nešķirojot civilpersonas un bruņotu grupu dalībniekus, nepārliecinoties par to, kas izmanto sprāgstošās ierīces, un par to, kur tās atrodas eksplozijas brīdī, ir pretrunā starptautisko cilvēktiesību normām un tiktāl, ciktāl tās ir piemērojamas, – arī starptautisko humanitāro tiesību normām.

Dienu vēlāk šo paziņojumu papildināja ANO eksperti, tie norādīja, ka peidžeru spridzināšana pārkāpj cilvēka tiesības uz dzīvību, ievērojot, ka neviens no upuriem uzbrukuma brīdī neradīja tūlītēju nāvīgu apdraudējumu.³

Minētie apsvērumi ir dažādi komentēti akadēmiskajās aprindās.⁴ Komentētājs apšauba, vai izvērtējuma standarts ir personas tiesības uz dzīvību. Proti, kritērijs, ka tiesības uz dzīvību nebauda vienīgi tādas personas, kas tūlītēji apdraud citu cilvēku dzīvības, ir piemērojams miera apstākļos, savukārt, visticamāk, pēdējos mēnešos starp Izraēlu un Hezbollah notiek "ne-starptautisks bruņots konflikts". Līdz ar to šādā situācijā primāri ir piemērojamas starptautiskās humanitārās tiesības, kas nozīmē, ka cilvēktiesības būtu piemērojamas ierobežotā un pakārtotā apjomā.

Īsi jāatgādina, ka starptautiskās humanitārās tiesības balstās uz četriem pamata principiem: šo tiesību piemērošanā nav būtiski bruņota konflikta izcelšanās iemesli, tās ir piemērojamas vienīgi bruņota konflikta laikā un robežās, šīs tiesības ir piemērojamas atšķirīgā pakāpē konfliktos starp valstīm un citu veidu konfliktos, un visbeidzot šo tiesību adresāti ir daudzveidīgi – pretinieka armija, karagūstekņi, civiliedzīvotāji, kultūras vērtības, starptautiskie novērotāji u.c.

Attiecībā uz būtiskajiem humanitāro tiesību aspektiem starptautisko tiesību pētnieks Marko Milanovičs (Marco Milanovic) norāda, ka ir jāsāk ar izvērtējumu par to, vai uzbrukumā tika ievērots nošķīrums starp civilām personām un militāristiem. Viņa ieskatā, peidžeru spridzināšanā šis cilvēcības princips tika pārkāpts, tomēr izvērtējumam ir jābūt niansētākam nekā ANO sniegtajam. Proti, pirmais apsvērums ir tāds, ka uzbrukuma mērķis varētu būt bijis ienaidnieka sakaru sistēma, kas būtu atļauts. Tomēr šis arguments neatbilstu faktiem, jo uzbrukums tika veikts nevis pret saziņas sistēmu kā tādu, bet gan tika uzspridzinātas atsevišķas galaierīces. Otrkārt, tiek norādīts, ka formāla indivīda piederība pie ienaidnieka organizācijas nav pietiekama, lai ievērotu pienākumu mērķēt vienīgi militārpersonas. Kā norāda M. Milanovičs, Hezbollah rindās ietilpst arī skolotāji, policisti, reliģiskais personāls, mediķi u.c., proti, pret šīm personām nedrīkst vērst uzbrukumus. Visbeidzot tiesību zinātnieks izceļ uzbrukuma vienlaicīgo raksturu – proti, vai ierīces tika uzspridzinātas uzreiz, vai arī katra detonācija notika ar atsevišķu iejaukšanos.

Gala secinājums ir skaidrs – arī pie tā informācijas mazumiņa, kāds ir zināms par notikušo, šie uzbrukumi visdrīzāk neievēro karojošo pušu pienākumu, pielietojot spēku, aizsargāt arī ienaidnieka civiliedzīvotājus. Zinātnieku komentāri arī kara apstākļos ir vitāli svarīgi, jo ļauj lietas nosaukt pareizajos vārdos un tas ir solis civilizācijas virzienā. Kas to lai zina – varbūt kādu dienu mēs visi būsim vienisprātis, ka domstarpības ir jārisina, sūtot īsziņas, nevis tās izkvēpinot.