Ārstniecības personām ir īpaša loma mūsu sabiedrībā, sniedzot kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus – rūpējoties par sabiedrības locekļu veselību, bieži vien glābjot cilvēku dzīvības. Tādējādi ir svarīgi censties nodrošināt optimālus ārstniecības personu darba vides apstākļus, cita starpā stiprinot psihoemocionālo mikroklimatu mediķu darba kolektīvos, identificējot un mēģinot izskaust ārstniecības personu emocionālo komfortu apdraudošas nevēlamas parādības, īpaši tā saukto mobingu kā specifisku psihoemocionālās vardarbības formu.
Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav definēts jēdziens "mobings" darba vietā, taču neatkarīgi no tā mobinga kaitīgo seku novēršanai var tikt piemēroti pašreizējie normatīvie akti, kā, piemēram, Darba likuma 7. pants, kas ietver vienlīdzīgu tiesību principu, un Darba likuma 29. pants, kas paredz atšķirīgas attieksmes aizliegumu.
Latvijas Republikā spēkā esošo normatīvo aktu izpratnē ārstniecības persona tiek uzskatīta par viņu nodarbinošās ārstniecības iestādes darbinieku, savukārt ārstniecības iestāde ir ārstniecības personas – darbinieka – darba devējs. Tas nozīmē, ka starp ārstniecības personu – darbinieku un ārstniecības iestādi – darba devēju pastāv darba tiesiskās attiecības, kuras regulē Darba likuma normas un uz minēto normu pamata noslēgtais darba līgums, ar kuru ārstniecības persona kā darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un ārstniecības iestādes kā darba devēja rīkojumiem, bet ārstniecības iestāde kā darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Mainīgā un uz regulāru attīstību tendētā darba vide uzliek papildu psihoemocionālu slogu uzņēmuma darbiniekiem, jo darba daudzveidība, regulāra apmācība, slodzes palielināšana un darba virsstundas kļuvušas pašsaprotamas. Ikviens uzņēmums vai organizācija ir pakļauta iekšējiem un ārējiem riska faktoriem, ar kuru identificēšanu un novēršanu vairāk vai mazāk sekmīgi cenšas tikt galā. Viens no uzņēmuma jeb darba devēja resursiem ir darbaspēks kopumā vai katrs darbinieks atsevišķi. Šis resurss ir pakļauts darba vides ietekmei, par kuras kvalitāti ir jārūpējas darba devējam.
Darba devēju ekonomisko interešu un darbinieku vajadzību savstarpējā sabalansēšana atzīstama par nozīmīgu faktoru sabiedrības ilgtspējas nodrošināšanai. Šāda veida atziņas izriet arī no 2020. gada 2. jūlijā Saeimas apstiprinātā Latvijas nacionālā attīstības plāna 2021.–2027. gadam,1 kur akcentēta nepieciešamība veikt pasākumus būtiska tautsaimniecības uzplaukuma panākšanai, tostarp nodarbinātības stimulēšanai un konkurētspējas paaugstināšanai darba tirgū. Nepieciešami normatīvie akti, kas spētu efektīvi līdzsvarot darba devēju ekonomiskās intereses darbaspēka izmaksu nepārtraukta pieauguma apstākļos un darbinieku sociālās vajadzības, īpaši ņemot vērā normatīvajos aktos ietverto pušu savstarpējās vienlīdzības principu.
Autores vērš uzmanību, ka cilvēka gods un cieņa ir civilizētas sabiedrības pamats. Latvijas Republikā cilvēka godu un cieņu aizsargā ar Satversmi un citiem spēkā esošajiem tiesību aktiem. Kā, piemēram, Satversmes 95. pants nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes