ŽURNĀLS Redaktora sleja

Šī gada “Jurista Vārda” pirmā numura redaktora sleja bija veltīta jautājumam par tiesību aktu ex-post izvērtējumu līdzšinējo gauso praksi, tostarp secinot, ka valsts pārvaldē tie ir sastopami visnotaļ reti. Viens šāds retums aizvadītajā nedēļā bija nonācis izskatīšanā valdības sēdē, kuras darba kārtībā bija arī Valsts kancelejas sagatavotais Trauksmes celšanas likuma īstenošanas ex-post izvērtējuma ziņojums.¹ Šis teju 60 lappušu apjomīgais dokuments, balstoties konkrētos datos, sniedz analīzi un vērtējumu par līdzšinējo likuma īstenošanas gaitu un efektivitāti. Tas aplūko likuma darbību gandrīz piecu gadu periodā (2019–2023), tādējādi aptverot abu likumu regulējumu. Proti, pirmais Trauksmes celšanas likums stājās spēkā 2019. gada 1. maijā, savukārt saistībā ar jaunas direktīvas prasību ieviešanu vēlāk tika izstrādāts un 2022. gada 4. februārī spēkā stājās jauns likums.

Izvērtējumā iegūtais reālās situācijas atainojums rāda, ka trauksmes celšanas mehānisms praktiski ir iedzīvināts: analizētajā periodā kompetentajās institūcijās saņemti 652 trauksmes cēlēju ziņojumi. Izvērtējuma sagatavotāju ieskatā, iedzīvotāju aktivitāte, it īpaši pirmajos trijos likuma darbības gados, bijusi samērā augsta. Kopumā saņemts vairāk nekā 2300 iesniegumu, kuros it kā celta trauksme, taču tikai daļa no tiem ir atzīti par trauksmes cēlēju ziņojumiem. No likuma izriet pazīmju kopums, kas raksturo trauksmes cēlēju, bet praksē izšķirošie galvenokārt ir divi aspekti – persona sniedz darba vidē gūtu informāciju un iespējamais pārkāpums skar sabiedrības intereses. Tas arī ir potenciālo ziņotāju visbiežākais klupšanas akmens, jo iesniegumos minētais nereti neatbilst šiem kritērijiem. Lai gan aptauju dati liecina, ka sabiedrība par trauksmes celšanu kļūst zinošāka, tomēr izvērtējums mudina veicināt šo izpratni, jo tā vēl nav pietiekama. Tiek arī lēsts, ka izglītojošais un skaidrojošais darbs atkal varētu veicināt ziņotāju aktivitāti.

Tiesa, jāmācās ir ne tikai ziņotājiem, bet arī to adresātiem – izvērtējums atklāj, ka viena no prakses problēmām ir atšķirīgā dažādu normu interpretācija un ziņojumu izskatīšanas kārtība kompetentajās institūcijās. Kopumā tādu ir daudz – tā kā Latvijā pastāv decentralizētā pieeja, tā var būt ikviena institūcija, kuras kompetencē ir novērst trauksmes cēlēja norādīto pārkāpumu. Gadu no gada šo iestāžu skaits mainās, taču pārskata periodā iedzīvotāji ar saviem iesniegumiem trauksmes celšanas sakarā gadā vērsušies vidēji 50 institūcijās. Tomēr lauvas tiesa iesniegumu tiek aptuveni 20 publisko personu institūcijām, to skaitā arī Prokuratūrai un Tieslietu ministrijai, bet šajā ziņā visnoslogotākais ir Valsts ieņēmumu dienests un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Taču, kad iesniegumi sašķiroti un izvērtēti pēc būtības, kā jau minēts, tikai daļa no tiem tiek atzīta par trauksmes cēlēju ziņojumiem. Tā, piemēram, pārskata periodā Prokuratūra saņēmusi 186 iesniegumus, bet par trauksmes cēlēju ziņojumiem atzīti 14. Tieslietu ministrijai bijuši 44 iesniegumi, kas rezultējušies ar 11 trauksmes cēlēju ziņojumiem. Publiskajā sektorā trauksmes cēlēji visaktīvāk ziņojuši par amatpersonu prettiesisku rīcību un līdzekļu izšķērdēšanu, savukārt privātajā sektorā – par izvairīšanos no nodokļu samaksas.

Atbilstīgi likuma mērķim, ceļot trauksmi sabiedrības interesēs, ziņotājam jābūt pienācīgi aizsargātam. Taču līdzšinējās prakses izvērtējums atklāj, ka, neraugoties uz likumā paredzētajām garantijām, realitātē aizsardzības saņemšana nav vienkārša un tiek izmantota nepietiekami. Tāpat konstatētas problēmas ar ziņojumu izskatīšanas kārtību, tās efektivitāti un uzraudzību. Rosināts arī analizēt iemeslus, kāpēc trauksmes celšanas jomā praktiski netiek izmantots administratīvās atbildības institūts u.c.

Apkopojot iegūtos secinājumus, izvērtējumā sniegti arī priekšlikumi Trauksmes celšanas likuma grozījumiem. Piemēram, izteikts priekšlikums par trauksmes cēlēju kontaktpunktu Valsts kancelejas vietā turpmāk noteikt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, vienlaikus paplašinot arī kontaktpunkta funkcijas. Vēl rosināts izvērtēt papildu atbalstu trauksmes cēlējiem, kuriem šī iemesla dēļ radušās nelabvēlīgas sekas, kā arī ziņošanas motivācijai aicināts vērtēt finansiāla stimula iespējas. Bez sabiedrības un citu iesaistīto izglītošanas atsevišķi rosināts pilnveidot arī tiesnešu zināšanas, lai veicinātu trauksmes cēlēju lietu efektīvu izskatīšanu tiesās.

Tas gan nav likuma grozījuma jautājums, taču izvērtējuma secinājumi vēl atklāj to, ka trauksmes celšanas institūta mērķi dažkārt labāk palīdzētu sasniegt arī atbildīgo amatpersonu atteikšanās no formālisma un neieinteresētības iedziļināties konkrētajā situācijā pēc būtības.