ŽURNĀLS Redaktora sleja

“Valsts pārvaldē centīsies vēl vairāk mazināt birokrātiju” – nē, tas nav pēdējo nedēļu ziņu, bet gan 2019. gada augusta “Jurista Vārda” publikācijas virsraksts. Tā vēstīja par Ministru kabineta izskatīšanā esošo informatīvo ziņojumu “Par “nulles birokrātijas” pieejas ieviešanu tiesību aktu izstrādes procesā”. Gluži kā šodien skan jau tolaik informatīvajā ziņojumā ietvertie vārdi: “Ņemot vērā, ka pēdējos gados ir vērojama arvien lielāka pieņemto regulējumu negatīvā ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un valsts pārvaldē trūkst vienota un efektīva risinājuma administratīvā sloga mazināšanai, kā arī izvērtējot vairāku valstu un OECD pieredzi un praksi šajā jautājumā, tiek piedāvāts ieviest risinājumu – “nulles birokrātijas” pieeju. Pieejas galvenais ieguvums būs administratīvā sloga nepalielināšana uzņēmējiem. [..] Paredzēts, ka šāda pieeja veicinās arī normatīvisma mazināšanos, iedzīvinot principu, ka tiesiskais regulējums tiek izmantots tikai tādā gadījumā, kad visas neregulējuma iespējas jau ir izsmeltas.”¹ Tika paredzēts, ka visām ministrijām no 2019. gada 1. novembra tiesību aktu izstrādes procesā būs jānodrošina šī “nulles birokrātijas” pieeja.

Ir 2025. gada marts. Vai esam pietuvojušies šim nulles punktam?

Pārlapojot tā laika ziņu avotus, redzams, ka uz “nulles birokrātijas” principu kopsummā ar valsts pārvaldes reformu plānu lika lielas gaidas, solot reālus un izmērāmus ieguvumus kā uzņēmējiem, tā sabiedrībai kopumā. Tika sagaidīts uz jēgpilnāku darbību vērsts, efektīvāks, elastīgāks, atbildīgāks un arī kompaktāks valsts pārvaldes aparāts. Taču pirms dažiem gadiem, noslēdzot minētās valsts pārvaldes reformas revīziju, Valsts kontrole secināja – darbības ir veiktas, bet valsts pārvalde tā arī nav “reformēta” jeb kvalitatīvas pārmaiņas visā valsts pārvaldē tomēr nav notikušas.² Savukārt “nulles birokrātijas” pieejas iedzīvināšana uz pilnu jaudu, kā norādīja Valsts kontrole, bija vēl priekšā esošs izaicinājums. To pienācīgi varam novērtēt tagad.

Diemžēl ir acīmredzami, ka toreizējās gaidas izrādījās lielākas par sasniegumiem, jo šodien atkal esam tieši tajos pašos apstākļos, kad mediju ziņu virsrakstos ir plāni būtiski mazināt birokrātiju un efektivizēt valsts pārvaldes aparāta darbu. Uz to ir spiedusi valsts aizsardzības jomai nepieciešamo papildu līdzekļu meklēšana, bet tieši uzņēmēji ir tie, kas joprojām visuzstājīgāk runā par pārmēru lielo administratīvo slogu valsts pārvaldē un arī tās “īsināšanas” potenciālu. Nedzird viņu komplimentus “nulles birokrātijas” pieejai, kam būtu vajadzējis atvieglot dzīvi visiem. Tā vietā ir daudz piemēru par jauniem administratīvajiem žņaugiem un normatīvismu, kas tikai izplešas.

Plānojot “nulles birokrātijas” pieeju, tika lēsts, ka “tas palīdzēs valsts pārvaldei attīstīt domāšanu “ārpus rāmjiem””.³ Taču šķiet, ka dzīve likuma rāmī ir vienīgais veids, kā protam funkcionēt. “Birokrātiskā domāšana un sīkmanīgā piekasīšanās Latvijā sasniegusi tādus mērogus, kas ne vien noved pie acīmredzami netaisnīgiem risinājumiem individuālos gadījumos un kavē valsts attīstību, bet arī liedz saprātīgā veidā sasniegt jebkādu lielāku mērķi un atrisināt jebkādu netipisku jautājumu. Pārmērīgā birokrātija slēpjas aiz normatīvo aktu aizsega,”⁴ – tik tiešu valodu nesenajā “Jurista Vārda” tiesību teorijai veltītajā grāmatžurnālā runāja Dr. iur. Anda Smiltēna. Pēc viņas paustā, Latvijas tiesību sistēma tiek par daudz ekspluatēta, un šī pārmērīgā normativizācija ir kaitējums ne tikai sabiedrībai, bet arī pašai tiesību sistēmai, jo tā degradē jurisprudenci kā zinātni. Normatīvisms ir kļuvis par galveno valsts virsvadoni, jo par visu “atbildīgs ir likums”. Nevis tā pieņēmēji un piemērotāji. Likums prasa, un mēs tā darām.

Nav šaubu, ka birokrātijas mazināšanas darba grupa, kuras izveidi tagad prasījusi Ministru prezidente un no kuras tiek sagaidīti priekšlikumi administratīvā sloga mazināšanai valsts pārvaldē, noteikti arī sagatavos apjomīgus iniciatīvu dokumentus. Šajā sakarā, bet nedaudz citā veidā kā ierasts, prātā nāk teiciens: labāk septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt. Šīs prātulas būtība ir vērsta uz to, ka ieteicams visu rūpīgi izsvērt, pārliecināties un tikai tad rīkoties. Saprātīga pieeja, taču tā nav diez ko auglīga, ja, runājot tēlaini, tālāk par mērīšanu tā arī netiek. Birokrātijas mazināšanai jau līdz šim ir daudz vairāk par septiņām reizēm mērīts, plānu un dokumentu sarakstīts daudz, tāpēc beidzot būtu jāķeras arī pie griešanas jeb reālas darīšanas.