ŽURNĀLS Intervija

— Vai šāds gadījums, kad pacients savas pretenzijas pret ārstniecības kvalitāti izsaka, iesniedzot prasību tiesā, jūsu praksē bija pirmo reizi, un vai tas, jūsuprāt, ir normāls pacienta un ārsta attiecību risinājuma veids?

V. Zatlers: — Šis bija pirmais tāds gadījums gan manā, gan visas slimnīcas praksē. Acīmredzot pašreizējā tiesiskajā situācijā pacients citu ceļu nevarēja atrast. Es tomēr ceru, ka šis gadījums kā precedents liks valstij domāt par kādu citu ceļu, kā risināt šādas problēmas, — profesionālāku, ātrāku un visai sabiedrībai mazāk sāpīgu un izdevīgāku.

— Kāds būtu šis racionālākais ceļš?

V. Zatlers: — Lai atbildētu uz šo jautājumu, es gribu pievērst uzmanību tiesas spriedumā minētajām summām — lielāko daļu no tā, ko tiesa nolēma piedzīt no VTOS - 30 000 latu - veido kompensācija par sakropļojumu. Kaut arī ārstnieciskās aprūpes līgums paredz, ka slimnīca atbild par tās vainas dēļ radītajiem zaudējumiem, es uzskatu, ka šāda summa ir nesamērīgi liela, salīdzinot to ar ārstniecībā iztērētajiem līdzekļiem, ārstnieciskā personāla zemo algu, veselības aprūpes finansējumu Latvijā un daudz ko citu. Par šādu summu mēs, piemēram, varētu nopirkt divas vismodernākās anestēzijas iekārtas.

Es uzskatu, ka slimnīcas vaina tieši šajā apstāklī netika pierādīta. Tomēr mums acīmredzot būs jāmaksā. Tas nav racionāli.

Es piekrītu, zināma summa, lai kā to sauktu — par morālu kompensāciju, naudu, ar ko sākt jaunu dzīvi, vai kā citādi —, šim slimniekam būtu jāsaņem.