ŽURNĀLS Tiesību prakse

6. Marts 2001 /Nr.6 (199)

Par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

Lieta Nr. C 04076200 PAC–27

2001.gada 7.februārī

Spriedums

Par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs V.Jonikāns, tiesneši V.Cīrule un I.Vinkšno ar sekretāri I.Ušakovu, piedaloties prasītājam E.Filipsonam un viņa pārstāvjiem zvērinātam advokātam A.Bitānam un B.Smilgai, trešajai personai E.Strausam un viņa pārstāvim zvērinātam advokātam A.Līdacim, 2001.gada 7.februārī atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 36, izskatīja civillietu sakarā ar prasītāja Edija Filipsona pilnvarotās personas apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2000.gada 17.janvāra spriedumu Edija Filipsona prasībā pret bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca" par veselībai nodarītā kaitējuma piedziņu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

konstatēja:

(..) Pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu, prasītāja pilnvarotā persona savā apelācijas sūdzībā lūdz Edija Filipsona prasību apmierināt.

Iebilstot pret tiesas secinājumu, ka prasītājs nav pierādījis ārsta E.Strausa darba devēja — Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas — atbildības priekšnoteikumus, pārstāvis norādījis, ka šāda nostādne ir nepamatota no materiālo tiesību normu piemērojamības kritērijiem.

Savu atzinumu par to, ka par sekām, kas iestājušās ārstēšanas rezultātā, ir jāatbild slimnīcai kā juridiskai personai, kas šādu pakalpojumu sniedza, prasītāja pārstāvis pamatojis ar šādām tēzēm:

E.Filipsons tika nogādāts Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, līdz ar ko atzīstams, ka ārstniecību uzņēmās juridiska persona;

saskaņā ar Ārstniecības likuma 55., 34., 35.pantu arī juridiskas personas ir ārstniecības veicēji;

tiesiskās attiecības atbilstoši Civillikuma 1401., 1402.pantam tikušas nodibinātas starp E.Filipsonu kā pacientu un juridisku personu Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu kā ārstniecības iestādi;

samaksu par sniegto palīdzību ir saņēmusi juridiskā persona, kas tai vienlaikus ir uzlicis pienākumus un atbildību, ja tā ir baudījusi labumu no saistības;

juridiskā persona ir atbildīga par to, ka tā nav veikusi pietiekamu uzraudzību pār savu darbinieku, un šīs atbildības pienākums izriet no Civillikuma 1639.panta;

saskaņā ar Ārstniecības likuma 34.pantu ārstniecības iestādes vadītājam bija jāseko pareizai ārstēšanas metožu izmantošanai.

Apelācijas sūdzībā norādīts uz to, ka tiesa vispār nav izvērtējusi citus prasībā norādītos Civillikuma 1644., 1645., 1770., 1779., 1782., 1786., 1789., 2347., 2348., 1349.pantā ietvertos pamatus.

Norādot uz Civillikuma 2347.pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējs atzinis par pierādītu ārstniecības iestādes vainu, norādot, ka kaitējums prasītājam nebūtu nodarīts, ja viņam savlaicīgi atbilstoši Ārstniecības likumam un ārstniecības standartiem būtu sniegta nepieciešamā palīdzība.

Apelācijas sūdzībā norādīts uz civilprocesuālo normu pārkāpumu, jo tiesa nav devusi prasītājam iespēju iesniegt papildu pierādījumus un noraidījusi lūgumu par liecinieku nopratināšanu, kā arī uz Civilprocesa likuma 193.panta 5.punkta pārkāpumu, jo tiesas spriedums nesatur argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi.

Apelācijas sūdzībā analizētas ārsta E.Strausa un Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas pieļautās kļūdas prasītāja ārstēšanas procesā, akcentējot uzmanību uz to, ka pēc pieļautās kļūdas pirmajā operācijā 24 stundu laikā pretēji apstiprinātajiem ārstēšanas standartiem, netika veikti pasākumi slimnieka izmeklēšanai un atkārtotai operācijai. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā, ārstniecības iestādes rīcība, nekontrolējot, lai E.Strauss piemērotu pareizu tehnoloģiju, kā arī paša E.Strausa nepareiza darbība uzskatāma par rūpju kļūdu.

Apelācijas sūdzībā celti iebildumi pret tiesas atzinumu par Ārstniecības likuma 36.panta piemērošanu kā pamatojumu prasības noraidīšanai. Minētajā pantā noteiktais, ka par izraudzītās un Labklājības ministrijas apstiprinātās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām ir atbildīga ārstniecības persona — ārsts, neattiecoties uz civiltiesisko atbildību.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Augstākā tiesa
Tiesību prakse
Kad veselība ir prece, bet ārsts - par kvalitāti atbildīgs pakalpojuma sniedzējs
Agris Bitāns
Intervija
"Slimnieka ārstēšanu bija uzņēmusies slimnīca, tai ir arī jāatbild"
Valdis Zatlers
Intervija
"Nelaimes gadījumā nav iespējams meklēt vainu un vainīgo"
Rita Belousova
Intervija
Cik stipru vēlamies redzēt tiesu varu?
Uldis Ķinis
Skaidrojumi. Viedokļi
Kibernoziegumi un kriminālprocess
AUTORU KATALOGS