ŽURNĀLS

Mārtiņš Paparinskis, LU Juridiskās fakultātes 4.kursa students, — “Latvijas Vēstnesim”

2003.gada pavasarī LU Juridiskās fakultātes studenti ar labām sekmēm piedalījās vairākās starptautiskās tiesu izspēlēs, tai skaitā arī Džesupa starptautisko publisko tiesību izspēlē1. Tajā apskatāmie jautājumi bija saistīti ar starptautiskajām krimināltiesībām, it īpaši ar starptautisko noziegumu apjoma noteikšanu un valstu eksteritoriālo jurisdikciju attiecībā uz šādiem nodarījumiem. LU pārstāvji šobrīd ir sagatavojuši rakstu sēriju par aktuāliem starptautisko tiesību jautājumiem.

Starptautisko krimināltiesību arvien pieaugošā nozīme parādās gan jau pastāvošo starptautisko tiesu (kā ANO Starptautiskās tiesas2 un Eiropas Cilvēktiesību tiesas3) spriedumos šajos jautājumos, gan jaunu starptautisko tiesu institūciju radīšanā, kuru ratione materiae4 jurisdikcijā ietilpst starptautiskie noziegumi. Jaunās tiesas darbojas gan uz ad hoc bāzes, kā Ruandas un Dienvidslāvijas tribunāli, gan pastāvīgi kā Starptautiskā Krimināltiesa.

Lielāka uzmanība starptautisko noziegumu iztiesāšanai tiek pievērsta arī nacionālā līmenī5. Straujā starptautisko tiesību attīstība šajā jomā vistiešāk ir saistīta ar bēdīgo, bet neapstrīdamo faktu, ka XX gadsimts bez daudziem glaimojošiem epitetiem ir pelnījis saukties arī par “starptautisko noziegumu gadsimtu” – var minēt tikai uzskatāmākos piemērus: armēņu iznīcināšana Turcijā 1915.—1916.gadā, holokausts nacistiskajā Vācijā, miljoniem cilvēku iznīcināšana sarkano khmeru Kambodžā septiņdesmitajos gados, nesenie starptautiskie noziegumi Ruandā un Dienvidslāvijā deviņdesmito gadu sākumā.

Neskatoties uz šausminošajiem vēsturiskajiem notikumiem, uz kuru fona ir notikusi starptautisko tiesību attīstība, arī tiesiskā ieguldījuma apjoms ir nozīmīgs.

Lai gan valsts atbildības un starptautisko krimināltiesību attīstība nekad nevarēs pilnībā novērst starptautiskos noziegumus, starptautiskās tiesības noziedznieku kriminālvajāšanu un sodīšanu padara daudz efektīvāku.