ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Dipl. iur. Baiba Markovska — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums.

Sākums — "Jurista vārds", 22.06.2000., Nr. 25(178)

Tātad fakti, kas jāpārbauda tiesnesim, ir šādi:

1) vai nolēmums stājies likumīgā spēkā un nav pārsūdzams (to paredz divpusējo līgumu noteikumi, Lugano konvencijas 30.pants, Latvijas CPL 637.pants);

2) vai nolēmums kādā daļā ir jau bijis pildīts nolēmuma izcelsmes valstī (to paredz divpusējie līgumi, Lugano konvencijas 42.pants);

3) vai pusei, kura nav piedalījusies lietas izskatīšanā, ir laikus izsniegts uzaicinājums uz tiesu (to paredz divpusējie līgumi) vai procesu ierosinošais dokuments (to paredz Lugano konvencijas 27.panta 2.daļa);

4) vai valstī, kurā nolēmums jāatzīst, nav bijis agrāk pieņemts nolēmums lietā starp tām pašām pusēm un par to pašu priekšmetu (to paredz: divpusējie līgumi, Lugano konvencijas 27.panta 3.daļa);

5) vai saskaņā ar starptautisko līgumu valstī, kurā nolēmums jāatzīst, nacionālajiem normatīvajiem aktiem lieta nav bijusi šīs valsts ekskluzīvā kompetencē (to paredz divpusējie līgumi, Lugano konvencijas 28.pants);

6) vai nolēmums nav pretrunā ar valsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedrisko kārtību — ordre public (to paredz divpusējie līgumi, Lugano konvencijas 27.panta 1.daļa);

7) vai nolēmuma pieņemšanai tās valsts tiesa, kurā tas pieņemts, ir iepriekš izšķīrusi jautājumu par fizisko personu tiesisko statusu vai rīcībspēju, no ģimenes tiesiskajām attiecībām izrietošajām īpašuma tiesībām, testamentiem vai mantojuma tiesībām tādā veidā, kas ir pretrunā ar tās valsts, kurā lūgta nolēmuma atzīšana, starptautisko privāttiesību (turpmāk — SPT) normu, ja vien tas pats rezultāts netiktu panākts, piemērojot tās valsts SPT normas, kurā lūgta atzīšana (to paredz Lugano konvencijas 27.panta 4.daļa);

8) vai nolēmums ir pieņemts, ievērojot attiecīgajā starptautiskajā līgumā vai SPT normā noteikto tiesu kompetenci (to paredz divpusējie līgumi, Lugano konvencijas 28.pants, dažādu valstu nacionālo SPT normas).

Šie ir galvenie fakti, kuri tiesnesim jāpārbauda. Lai skaidrāk izprastu šo pārbaudāmo faktu jēgu un nozīmi, būtu jāaplūko katrs no šiem nosacījumiem atsevišķi:

Vai nolēmums stājies likumīgā spēkā un vai nav pārsūdzams

Ja Latvijā tiek izskatīts pieteikums par tādas valsts nolēmuma atzīšanu, ar kuru Latvijai noslēgts divpusējais tiesiskās palīdzības līgums, tad viena no šo līgumu prasībām ir, lai nolēmums būtu stājies likumīgā spēkā tā pieņemšanas valstī. Kādēļ šāda prasība? Loģiski secinot, tas nepieciešams, lai tās valsts tiesa, kura skata atzīšanas pieteikumu, būtu droša, ka nolēmums tā izcelsmes valstī nav pārsūdzēts un attiecīgi šajā lietā nevar būt augstākas instances tiesas nolēmums. Savukārt Lugano konvencijas 30.pants paredz nedaudz savādāku pieeju šim jautājumam, proti, ka līgumslēdzējas valsts tiesa, kurai lūgta citā līgumslēdzējā valstī pieņemta nolēmuma atzīšana, var apturēt tiesvedību lietā, ja šis nolēmums tiek pārsūdzēts parastajā kārtībā.

1973.gada 2.oktobra Hāgas konvencijas "Par nolēmumu atzīšanu un izpildi uzturlīdzekļu piedziņas lietās" 17.panta 1.daļas 2.punkts paredz tomēr, ka nepieciešams pārbaudīt, vai nolēmums tā izcelsmes valstī nevar tikt pārsūdzēts, un ka tas ir izpildāms. Arī 1971.gada Hāgas konvencija "Par nolēmumu atzīšanu un izpildi civilajās un komerclietās" 4.panta 1.daļas 2.punkts paredz, ka nolēmums var tikt atzīts, ja tas savā izcelsmes valstī nevar tikt pārsūdzēts.

Palūkosimies, kādas prasības šajā ziņā ir citās Eiropas valstīs. Piemēram, Rumānijas likuma "Par starptautisko privāttiesību regulējumu" 167.pants prasa, lai spriedums saskaņā ar tā izcelsmes valsts likumu būtu spēkā4. Turcijas likuma "Par starptautiskām privāttiesībām un starptautisko civilprocesu" 34.pants nosaka, ka Turcijā izpildāmi citu valstu spriedumi, kuri šajā valstī stājušies spēkā5. Ungārijas likuma "Par starptautiskajām privāttiesībām" 74.pants paredz, ka spriedumiem mantiska rakstura lietās un lietās, kas skar bērna intereses, jābūt spēkā esošiem, lai tos Ungārijā atzītu6.

Vai nolēmums kādā daļā jau ir bijis pildīts tā izcelsmes valstī

Prasība pēc šādas pārbaudes ir noteikta divpusējos tiesiskās palīdzības līgumos, kurus Latvija noslēgusi ar jau minētajām deviņām valstīm. Šādas pārbaudes objekti ir galvenokārt spriedumi par periodisku maksājumu piedziņu. Piemēram, KF tiesa 1992.gadā pieņēmusi nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu no KF dzīvojošā "A" par labu KF dzīvojošajai "K" nepilngadīgā bērna uzturēšanai. KF tiesas nolēmums KF teritorijā tiek pildīts līdz 1996.gadam, kad "A" pārceļas uz dzīvi Latvijā. Līdz ar to KF dzīvojošai "K" būs jāsniedz Latvijas tiesā pieteikums atzīt un izpildīt KF tiesas 1992.gada nolēmumu. Latvijas tiesa, atzīstot šo nolēmumu, nodos to izpildei Latvijas teritorijā ar norādi, ka uzturlīdzekļi jāietur no 1996.gada (jo par laika periodu no 1992. līdz 1996.gadam tie jau ir ieturēti KF teritorijā)7.

Pie šī paša punkta būtu jāapskata gadījums par daļēju nolēmuma atzīšanu un/vai izpildi.