ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Dipl.iur. Māris Baltais, Konkurences padomes Lietvedības un metodoloģijas daļas vadītājs

Foto: no personiskā arhīva

Administratīvā procesa likumā noteikto lietderības apsvērumu pareiza izdarīšana, to atklāta un argumentēta pamatošana, pieņemot pret personu¹ vērstus nelabvēlīgus lēmumus, ir viena no valsts pārvaldes nopietnākajām problēmām. Tiesību normas un publisko tiesību principi, kas uzliek pienākumu noteiktos gadījumos izdarīt lietderības apsvērumus un regulē to izdarīšanas kārtību, joprojām ne vienmēr tiek konsekventi un juridiski korekti ievēroti.
Viens no iemesliem, kādēļ nav panākta apzinīga racionālu lietderības apsvērumu izdarīšana katrā gadījumā, kad tas obligāti nepieciešams, ir tiesību piemērotāju juridiskās domas teorētiskais vājums, demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem pagaidām vēl neatbilstoša lietderības apsvērumu būtības un nozīmes juridiskā izpratne jeb, citiem vārdiem, nepietiekama juridiskā un “demokrātiskā” kvalifikācija, nespēja juridiski korekti apieties ar varu. Izpratne par to, kas ir demokrātija valsts pārvaldes kontekstā, daudziem ierēdņiem diemžēl vēl ir fragmentāra. Nevar cerēt, ka bez šīs izpratnes ir iespējama labas valsts pārvaldes demokrātiska funkcionēšana.
Raksta mērķis ir koncentrētā veidā izteikt viedokli par rīcības brīvības izmantošanas un lietderības apsvērumu izdarīšanas tiesiskajiem un faktiskajiem aspektiem un tādējādi, iespējams, veicināt juridiskās domas attīstību šai jomā, mudināt valsts pārvaldes darbiniekus konsekventi un apzināti izdarīt racionālus lietderības apsvērumus, pieņemot pret personu vērstus nelabvēlīgus lēmumus.

Valsts un personas attiecību raksturs

Valsts ir sabiedrības organizācijas forma. Valsts pārstāv sabiedrības intereses un realizē sabiedrības pārvaldi tās vārdā. Sabiedrības intereses tiek pastiprināti aizsargātas, lai nodrošinātu sabiedrības un tādējādi arī valsts pastāvēšanu. Sabiedrības pastāvēšanai nepieciešams, lai sabiedrība kā tāda valdītu pār tās sastāvdaļu – indivīdu, lai sabiedriskās intereses valdītu pār privātajām interesēm. Privātās intereses tiek pakļautas vai ierobežotas sabiedrības interešu nodrošināšanai. Privātās intereses ir kā fiziskām personām, tā arī juridiskām personām, kad tās darbojas privāto tiesību jomā.
Tomēr demokrātiskas valsts un sabiedrības virskundzības vara nedrīkst būt absolūta, tas ir, brīva no saistībām, neierobežota. Svarīgākais faktors, kas nosaka šīs varas robežas un tās izmantošanas leģitimitāti, ir demokrātiskas valsts darbības principu un līdzekļu atbilstība sabiedrības interesēm.
Personas tiesības un leģitīmās intereses var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai valsts (sabiedrība) varētu pastāvēt un attīstīties. Tiktāl personai ir jāklausa valstij un jāpakļaujas tās rīkojumiem. Tātad starp valsti un personu pastāv pakļautības (subordinācijas) attiecības.² Tiesisko attiecību dalībnieki atrodas it kā pakārtoti viens otram. Šīs attiecības regulē publiskās tiesības. Publiskās tiesības ir speciālās (izņēmuma) jeb ekskluzīvās tiesības valstij. Publiskajās tiesībās tiek apmierināta valsts interese. Galvenais publisko tiesību uzdevums ir radīt un ierobežot valsts pilnvaras, kuras tā var un kuras tai ir jāīsteno. Publiskās tiesības ne tikai pamato valsts pilnvaras, nosaka to robežas un piešķir vienpusējas tiesības īstenot pilnvaras attiecībā uz personām, bet arī uzliek valsts pārvaldes institūcijām kā publiskās pārvaldes centrālajam posmam ievērojamus pienākumus un lielu atbildību.³
Administratīvās tiesības ir tā publisko tiesību nozare, kura regulē administratīvo iestāžu darbību, tām realizējot likumā vai citos tiesību aktos noteiktās valsts pārvaldes funkcijas. Viena no atbildīgākajām valsts pārvaldes funkcijām ir valsts pārstāvēšana attiecībās ar personu. Tiesiskās attiecības starp valsti un personu ir administratīvo tiesību kā publisko tiesību kodols. Administratīvo tiesību galvenais uzdevums ir ne tikai būt par valsts pārvaldes organizatorisko instrumentu, bet arī regulēt varas izmantošanu un kontroli.⁴
Pastāvot pakļautības attiecībām, publiskā vara attiecībā uz personu tiek realizēta, valstij uzspiežot savu gribu. Vara tiek izmantota vienpusīgi. Valsts pārvaldes iestādes rīcība nav atkarīga no personas piekrišanas.