ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pacta sunt servanda, labticīgums saistību izpildē un vispār atturēšanās no neatļautu darbību veikšanas ir tādi tiesiskās jābūtības jēdzieni, kas ne vienmēr gūst saturisku piepildījumu tiesiskajā realitātē, un ne vienmēr runa ir tikai par civiltiesiskajām attiecībām. Līgumu nepienācīga izpilde, parādnieka mantiska paverdzināšana vai delikta izdarīšana nav retums ne tikai Latvijā, bet arī cituviet pasaulē. Ar šādu situāciju rēķinās ne tikai likumdevējs, paredzot tiesību normās dažādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, bet arī civiltiesisko attiecību dalībnieki un jo īpaši starptautiski pieredzējuši komersanti, kas, uzņemoties saistības, izvērtē kā tiesību normās paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir viens no kritērijiem saistībai piemērojamo tiesību normu izvēlei, tā arī to efektīvas izlietošanas procesuālās iespējas, kas ietekmē iespējamo strīdu izskatīšanas foruma izvēli. Tādējādi bieži vien tieši šiem diviem raksturlielumiem ir būtiska loma saistības nodibināšanai līgumiskā ceļā, un tie nav mazsvarīgi arī iespējamo ārpuslīgumisko attiecību izvērtēšanā.
Londonas Komerctiesā¹ bieži vien kādai no pusēm ir ārzemju izcelsme, bet reizumis neviens no prāvniekiem nav domicilēts Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Latvijā šādu gadījumu tikpat kā nav,² un tas mudina aizdomāties par iespējamajiem iemesliem, kuru pienācīga izvērtēšana un attiecīga novēršana varētu sekmēt lielāku finanšu resursu plūsmu uz uzņēmumiem, kas nodrošina transportu uz Latviju, sekmēt izaugsmi viesnīcu un tūrisma sektorā, kā arī sekmēt Latvijas juristu saimes integrēšanos starptautiskās juridiskās palīdzības vidē, kas kopumā nodrošinātu arī papildu ieņēmumus valsts budžetā un tādējādi pastarpināti sekmētu valsts ekonomikas attīstību. Lai arī tas netiek afišēts, taču pasaulē konkurē ne tikai preces un pakalpojumi, bet arī tiesības un tiesas, un runa ir ne tikai par šķīrējtiesām, bet arī par valsts tiesām.
Nepilnīgas iespējas pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektīvai izlietošanai un vispār paskops tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāsts varētu būt vieni no iemesliem izteikti lokālajai tiesvedībai, kas šobrīd dominē Latvijā. Darba pamatmērķis ir aicināt izvērtēt, vai Latvijā nevajadzētu pievērst lielāku uzmanību tiesiskās aizsardzības kvalitātes uzlabošanai, uzlabojot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus un iespējas to efektīvākai izlietošanai, kā arī ieviešot papildus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tas varētu gan sekmēt tiesisko aizsardzību Latvijā, gan arī piesaistīt prāvniekus no ārvalstīm.
Izvirzīto mērķi ir iecerēts sasniegt ar divu rakstu palīdzību. Šajā rakstā tiks apskatīta nesena Latvijas vispārējās jurisdikcijas augstāko tiesu prakse atsevišķās sarežģītās civillietās. Tas tiek darīts ar mērķi noskaidrot, kādas kvalitātes tiesisko aizsardzību iespējams panākt Latvijā, kad runa ir nevis par “ierindas” līgumsoda piedziņu, bet gan par tiesību robu aizpildīšanu, “augstāko” pilotāžu tiesību normu iztulkošanā un nekavējošu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu prasības nodrošināšanas kārtībā, jo par tiesiskās aizsardzības kvalitātes rādītāju diez vai var kalpot tiesu nolēmumi ikdienišķās lietās.
Šajā rakstā tiks izvērtēts, vai ir pamatoti nodrošināt tiesību aizsardzību nevis no brīža, kad izdarīts tiesību aizskārums vai kad persona vērsusies tiesā, bet gan tikai no brīža, kad spēkā stājas tiesas spriedums. Šajā sakarā uzmanība tiks pievērsta arī robu aizpildīšanai ar t.s. tiesnešu tiesību palīdzību. Tāpat tiks izvērtēts, vai ir pamatoti neņemt vērā kasācijas sūdzības papildinājumos izteiktos argumentus, ja tie nav bijuši izteikti pašā kasācijas sūdzībā un vai tādām iestādēm kā zemesgrāmatu nodaļām ir pieļaujams nekavējoties neizpildīt tiesas lēmumu par prasības nodrošināšanu sakarā ar zemesgrāmatā iepriekš iesniegtu nostiprinājuma lūgumu, kurā atbildētājs un trešā persona lūguši nostiprināt īpašuma tiesības uz tiesas lēmumā norādīto nekustamo īpašumu trešajai personai. Izvērtētas tiks arī iespējas veiksmīga tiesvedības iznākuma gadījumā atgūt izmaksas par saņemto juridisko palīdzību. Šī raksta pamatmērķis ir noskaidrot, vai tiesiskās aizsardzības kvalitāte Latvijā ir tādā līmenī, lai tā spētu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību vietēja rakstura tiesvedībā un tādējādi varētu kalpotu par atzīstamu pamatu tās turpmākai uzlabošanai, lai sekmētu ārvalstu prāvnieku piesaisti Latvijas tiesām.
Otrs raksts tiks veltīts iespējām iekļauties Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tiesu konkurencē, kā arī iespējām Latvijā ieviest jaunus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un uzlabot esošos. Vispirms tiks izvērtēts ES dalībvalstu tiesu mijiedarbības tiesiskais regulējums, un tas tiks darīts ar mērķi noskaidrot principus, kas jāņem vērā, apsverot Latvijas tiesu iekļaušanos citu ES dalībvalstu tiesu konkurencē.