Būtiska nozīme cilvēku tirdzniecības izpratnes veidošanā bija ANO 2000.gada 13.decembra Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību (apstiprināta ar Latvijas Republikas 2001.gada 17.maija likumu)5 un tās papildu protokolam "Par cilvēku tirdzniecības, it sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to".
“Jurista Vārds” lasītājus jau informējis par Latvijas Policijas akadēmijas docētāju lietišķo pētījumu “Cilvēku tirdzniecība transnacionālās organizētās noziedzības kontekstā: cēloņi, novēršana un apkarošana Baltijas valstīs”, kurā tika apzināta cilvēku tirdzniecības būtība un to veicinošie apstākļi, pētītas starptautisko un nacionālo likumu normas, kas vērstas uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu, analizēta tiesībsargājošo institūciju– policijas, prokuratūras un tiesas prakse krimināltiesību un kriminālprocesa normu piemērošanā šajā jomā. Autore piedāvā pārskatu par pētījuma rezultātiem, raugoties uz problēmu no krimināltiesiskā aspekta, taču iesākumā nedaudz par atbildības tiesisko regulējumu saistībā ar cilvēku tirdzniecību.
|
|
Cilvēku tirdzniecības definējums starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos
Jēdziens “cilvēku tirdzniecība” lietots Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1949.gada 2.decembra Konvencijas par tirdzniecības ar cilvēkiem un citu personu prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu1 pirmajā pantā, par cilvēku tirdzniecību atzīstot tādas darbības, ar kurām persona “citu personu kaislības apmierināšanas vai kādā citā nolūkā: (1) iegādājas, pierunā vai aizved projām citu personu prostitūcijas nolūkos, kaut arī ar pašas personas piekrišanu; (2) ekspluatē citas personas prostitūciju, pat ar šīs personas piekrišanu.”No citētā var secināt, ka Konvencijas autori ir devuši to darbību uzskaitījumu, kas pēc būtības veido cilvēku tirdzniecības objektīvo pusi, taču atbilstoši Konvencijas nozīmei un uzdevumiem šo darbību sodāmība tiek saistīta ar konkrētu mērķi– iesaistīšanu prostitūcijā un prostitūcijas ekspluatēšanu.
Līdzīgs, tikai nedaudz izvērstāks cilvēku tirdzniecības definējums rodams arī citos starptautiskajos tiesību aktos. Tā, piemēram, 1997.gada 27.februāra Eiropas Savienības Padomes Vienotās rīcības programmā2 par pasākumiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību un bērnu seksuālo izmantošanu, kas tika pieņemta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības izveidošanu K.3.pantu, tiek norādīts uz darbībām, kas veicina kādas personas ieceļošanu, braukšanu tranzītā, uzturēšanos citā valstī vai izceļošanu no tās ar nolūku to seksuāli izmantot vai arī tādu pašu darbību veikšanu attiecībā uz bērnu ar nolūku to seksuāli izmantot.
Pildot starptautiskās saistības, Latvijas Republikas Saeima 2000.gada 18.maijā pieņēma grozījumus Krimināllikumā3, ietverot tajā 1651.pantu “Personas nosūtīšana seksuālai izmantošanai” un 1652.pantu, kurā tika izskaidrots, ka ar nosūtīšanu jāsaprot jebkāda rīcība, kas veicina legālu vai nelegālu izbraukšanu no valsts vai iebraukšanu valstī, tranzītu vai uzturēšanos ārvalstī, tādējādi pēc būtības nosakot kriminālatbildību par cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienības institūciju tālaika izpratnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes