Antīkajā pasaulē par ķengājošu dziesmu sacerēšanu sodīja ar nāvi, savukārt Sv. Romas impērijas imperators Kārlis V savā kodeksā pat bija noteicis, ka vainīgajam, kurš nepatiesi apsūdzējis otru kādā noziegumā, pašam jāsaņem sods, kas atbilst tam, kādu būtu varējis saņemt aizskartais.1 Ne tik senā pagātnē par goda un cieņas aizskaršanu notika daudz dueļu un cīņu.2 Vārdkopa "personas gods un cieņa" jau ir kļuvusi ļoti populāra arī mūsu valstī, galvenokārt pateicoties tiesas prāvām vai pat tikai iespējamam tiesas procesam, kur bieži vien iesaistīti sabiedrībā labi pazīstami cilvēki, politiķi un masu informācijas līdzekļi.
Kad saduras vārda brīvība un personas gods un cieņa
Dipl.iur. Elīna Eihmane
 |
| Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV” |
Antīkajā pasaulē par ķengājošu dziesmu sacerēšanu sodīja ar nāvi, savukārt Sv. Romas impērijas imperators Kārlis V savā kodeksā pat bija noteicis, ka vainīgajam, kurš nepatiesi apsūdzējis otru kādā noziegumā, pašam jāsaņem sods, kas atbilst tam, kādu būtu varējis saņemt aizskartais.1 Ne tik senā pagātnē par goda un cieņas aizskaršanu notika daudz dueļu un cīņu.2
Vārdkopa “personas gods un cieņa” jau ir kļuvusi ļoti populāra arī mūsu valstī, galvenokārt pateicoties tiesas prāvām vai pat tikai iespējamam tiesas procesam, kur bieži vien iesaistīti sabiedrībā labi pazīstami cilvēki, politiķi un masu informācijas līdzekļi. Kā spilgtāko piemēru var droši minēt lietas, kurās Ivars Godmanis vērsās pret “Dienas Biznesu” senākā pagātnē, Laimonis Strujevičs pret “Dienu” ne tik sen. Tāpat jāmin Kārļa Streipa lieta par Latvijas Radio raidījumu pavisam nesen.
Latvijā goda un cieņas aizskāruma jautājumus var risināt gan krimināltiesiskā, gan civiltiesiskā ceļā. Aizsardzība izriet no Satversmes 95.panta pirmā teikuma saistībā ar 116.pantu. Tomēr, ja prasītāja tiesības ir daudzmaz skaidri noteiktas normatīvajos aktos, tiek piemirsts, ka ir vēl kādas tiesības, kas piekāpjas aizskartā goda un cieņas priekšā, proti, vārda brīvība, kas paliek bezsankciju normas statusā Satversmes 100.pantā un plašsaziņas līdzekļu darbību regulējošajos normatīvajos aktos.
Gan gods un cieņa, gan vārda brīvība ir konstitucionāli aizsargājamas personas pamattiesības. Tomēr tās regulāri “satiekas” un diemžēl kolidē viena ar otru.3 Un tiesas nevar neizvērtēt, kurai dodama priekšroka.4 Ievērojot šo tiesu grūto uzdevumu un pastāvošo tiesu praksi, kurā ne īpaši bieži var pamanīt pareizas juridiskās konstrukcijas, rakstā šo abu tiesību savstarpējās attiecības tiks aplūkotas plašāk.
Goda un cieņu un vārda brīvību regulējošie tiesību avoti
Satversmes 95.panta pirmais teikums noteic, ka “valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu”.5 Savukārt Satversmes 100.pantā noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
Nozīmīgākie no atvasinātajiem Latvijas goda un cieņas regulējuma normatīvajiem avotiem, protams, ir Civillikuma (turpmāk arī - CL) 2352a. pants, uz kuru galvenokārt balstās Augstākās tiesas 1993.gada plēnuma lēmums “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu”6 (turpmāk – Lēmums). Šī Civillikuma norma ir svarīgs prasības pamats goda un cieņas aizskāruma gadījumā. Civillikuma 2352a. panta trešā daļa paredz arī personas aizsardzību, ja ziņas ir patiesas, bet to izplatīšanas forma aizskar personu, kā arī vispār saistībā ar viedokli vai vērtējumu. Pretēja interpretācija būtībā ir atzīstama par gramatisko iztulkošanu, skatot vārdus atrauti no konteksta un nepiemērojot citas iztulkošanas metodes, un neievērojot, piem., CL 1635.pantu, kas par katru aizskārumu, kas ir prettiesisks, paredz atbildību, kā arī izteiksmes terminus divos turpmāk minētos plašsaziņas līdzekļus regulējošajos normatīvajos aktos.7
Otrkārt, jāmin Krimināllikums. Tā 156., 157. un 158.pantā ietvertais regulējums paredz goda un cieņas aizsardzību krimināltiesiskā kārtībā.
Treškārt, jāmin likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Šā likuma 7.panta piektā daļa, 21.pants, 24.panta 5.punkts, 27., 28. un 29.pants attiecas uz goda un cieņas aizskaršanu plašsaziņas līdzekļos. Ceturtkārt, arī Radio un televīzijas likumā ir ietverts uz rakstā aplūkojamo jautājumu attiecināms regulējums, no kura īpaši atzīmējami 20.panta trešā daļa, 36., 37. un 38.pants.
Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – ECTK) tās 10.pantā regulē gan valsts pienākumu neiejaukties vārda brīvības izpausmē, gan arī to, ka šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas, lai aizsargātu inter alia citu cilvēku cieņu.
Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija (turpmāk – VCD) goda un cieņas aizsardzību paredz tās 12.pantā, bet 19.pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību līdzīgi implementētas ANO Ģenerālās asamblejas 1966.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes