ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vai var ierobežot pilnvarotāja tiesības atsaukt pilnvarojumu

Juristu diskusija par šā raksta tēmu var palīdzēt izveidot pārdomātu un pamatotu tiesu praksi.

LL.M. Sergejs Rudāns, zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa / BORENIUS” jurists

Ikvienam juristam ir labi zināms, ka saskaņā ar Civillikumu pilnvarotājs var jebkurā laikā atsaukt savu pilnvarojumu. Šāda regulējuma pamatotība neizraisa šaubas, ka pilnvarnieks darbojas vienīgi pilnvarotāja interesēs. Taču praksē bieži nākas sastapties ar gadījumiem, kad pilnvara tiek izmantota kā juridisks instruments, ar kura palīdzību pilnvarotā persona grib nodrošināt savu interešu aizsardzību. Piemēram, bankas parasti ne tikai uzliek hipotēku vai komercķīlu parādnieka mantai, bet arī pieprasa no parādnieka pilnvaras izsniegšanu. Šāda pilnvarojuma mērķis ir piešķirt bankām vēl vienu iespēju (papildus ķīlai) realizēt parādnieka mantu, nesākot tiesas procesu. Līdzīgu piemēru ir daudz, un no tiem nepārprotami izriet, ka Civillikuma (no romiešu tiesībām pārņemtie) noteikumi, saskaņā ar kuriem pilnvarotājs ir tiesīgs katrā laikā un bez jebkādiem ierobežojumiem izbeigt pilnvarojumu, nav savienojami ar mūsdienās plaši izplatītu praksi, atbilstoši kurai pilnvara tiek izsniegta, to skaitā – lai kalpotu pilnvarnieka interesēm. Tā kā pilnvarotāja tiesības jebkurā brīdī pārtraukt pilnvarojumu atņem pilnvarai kā instrumentam, ar kura palīdzību vajadzētu tikt aizsargātām pilnvarnieka interesēm, jebkādu drošību, aktuāls kļūst jautājums, vai var ierobežot tiesības atsaukt pilnvarojumu?

Šī raksta mērķis ir rast atbildi uz iepriekšminēto jautājumu, kas vispirms prasa noskaidrot CL 2313.panta (“Pilnvarotājam ir tiesība katrā laikā vienpusēji atsaukt savu pilnvarojumu...”) juridisko raksturu: vai šī norma ir imperatīvs vai dispozitīvs noteikums? Ja šī norma tiktu atzīta par pavēlošu, tad vienošanās, kas groza tās saturu, t.i., ierobežo pilnvarotāja tiesības izbeigt pilnvarojumu, būtu spēkā neesoša. Analizējot Civillikuma regulējumu par pilnvarojuma izbeigšanu, rakstā tiks apskatīti vairāki tiesas procesos izteiktie argumenti, ar kuriem tika mēģināts pamatot CL 2313.panta imperatīvo raksturu. Ņemot vērā to, ka pirmās un otrās instances tiesas, taisot spriedumu, vadījušās tieši no šiem argumentiem, autors pievērš īpašu uzmanību to atspēkošanai. Kaut arī viena lieta nonāca līdz pat Augstākās tiesas Senātam, strīdu par CL 2313.panta juridisko dabu nevar uzskatīt par galīgi izšķirtu, jo, pēc AT Senāta viedokļa, procesa dalībnieku apsvērumi par CL 2313.panta dispozitīvu vai imperatīvu spēku nebija vērtējami kasācijas kārtībā.¹ Tāpēc juristu diskusija par šā raksta tēmu var palīdzēt izveidot pārdomātu un pamatotu tiesu praksi.

I. CL 2313.panta imperatīvs vai dispozitīvs raksturs

Pirms sākam CL 2313.panta analīzi, ir jāuzsver, ka civiltiesībās valda dispozitivitātes princips un ka imperatīvi likuma noteikumi veido izņēmumu no šī principa.² Atbilstoši tam tiesību normas dispozitīvs raksturs tiek prezumēts, savukārt attiecīgā likuma priekšraksta imperativitāte ir īpaši jāpamato.

1. CL 2313.panta gramatiskā un sistēmiskā iztulkošana

No CL 2313.panta teksta vien neizriet šīs normas imperatīvā daba. Šis likuma noteikums atšķirībā no Civillikuma normām ar neapšaubāmu pavēlošu vai aizliedzošu raksturu noteikti nenosaka, ka līdzēju vienošanās, kas ir pretrunā panta regulējumam, nav spēkā (sal. CL 2313.panta formulējumu ar CL 1405., 1409., 1414., 1417., 1418., 1450., 1452.