ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Lietu pakļautība administratīvajām tiesām

Likumdevējam ir tiesības noteikt, ka konkrētas valsts pārvaldes darbības tiesiskuma izvērtēšana notiks nevis administratīvā procesa kārtībā, bet cita tiesas procesa kārtībā. Tomēr šis izņēmums no vispārīgā pakļautības principa nedrīkst liegt privātpersonas tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības un šādam izņēmumam ir jābūt balstītam uz
lietderības apsvērumiem.

Dipl.iur. Gatis Litvins, sabiedriskās politikas centra PROVIDUS jurists

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Saņemot pieteikumu tiesā, primāri jānoskaidro, vai pieteikums iesniegts par kādu no Administratīvā procesa likuma¹ (APL) 184. pantā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem, proti, vai lēmums vai rīcība, par kuru iesniegts pieteikums, vispār ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei. Tikai tad, ja tiesa atzinusi, ka pieteikums par šādu lēmumu vai rīcību vispārēji iekļaujas administratīvās tiesas kompetencē, tiesai jānoskaidro, vai pieteikums atbilst pārējiem APL noteikumiem. Tiesai ir jāpārbauda tikai tādas lietas, kuras izskatīšana tiesā iniciēta atbilstoši likuma prasībām. Proti, tiesa minētā mērķa sasniegšanu īsteno tikai likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi pakļautības esamība gan automātiski nenodrošina pieteikuma pieņemšanu un lietas izskatīšanu, jo personai ir jāspēj arī pārvarēt tie ierobežojumi un jāizpilda tie priekšnoteikumi, ko likumdevējs ir noteicis. ² Tomēr pakļautības pārbaude jāveic vispirms.

Tiesības savu interešu aizstāvībai vērsties tiesā ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām, kuru īstenošanu garantē Latvijas Republikas Satversme.³ Tādējādi, atsakot privātpersonai tiesības vērsties tiesā (atsakot administratīvas lietas izskatīšanu), ļoti būtiski ir, lai tiesa pareizi izprastu pakļautības tiesību institūtu un tā noteikumus.⁴

Jautājums par lietu (pieteikumu) pakļautību administratīvajām tiesām un tās maiņu uz vispārējās jurisdikcijas tiesām Latvijā aktualizējies saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta spriedumu lietā nr. 2005-18-01 “Par Civilprocesa likuma 449. panta ceturtajā daļā ietvertās normas vārdu “un trešajā daļā” un Zemesgrāmatu likuma 98. panta piezīmes atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”⁵, kurā noteikts: lai arī zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmums, kaut gan tas tiek noformēts kā tiesas nolēmums (tiesneša lēmums), pēc būtības ir administratīvais akts, tomēr tas nenozīmē, ka tā tiesiskuma pārbaude ir pakļauta administratīvajai tiesai. Tāpat jautājums par pakļautību ir aktualizējies saistībā ar diskusiju par administratīvā procesa efektivizēšanas metodēm. Pašreiz pakļautībā administratīvajām tiesām esošo noteiktu kategoriju lietu izskatīšana vispārējās jurisdikcijās tiesās būtu lietderīgāka un efektīvāka nekā administratīvās tiesās, kā arī otrādi. Turklāt administratīvā procesa efektivizēšana saistīta arī ar lietu izskatīšanas ilgajiem termiņiem.

Darba mērķis ir izanalizēt pakļautības tiesību institūtu, tā uzdevumus un tiesiskās sekas lietu izskatīšanā administratīvajā procesā tiesā, kā arī norādīt uz problēmām un sniegt to iespējamos risinājumus, kas saistīti ar pakļautības jautājumu maiņu no administratīvajām tiesām uz vispārējās jurisdikcijas tiesām, kā arī otrādi.

Pakļautības jēdziens, uzdevums un veidi

Administratīvās lietas izskatīšana ir saistīta ar lietas pakļautības noteikumiem, kas izriet no normatīvajos aktos noteiktās kompetences. APL 121. pants nosaka jautājumu, kas attiecas uz pakļautību, tomēr ne APL 121. pants, ne līdzīgā tiesu norma Civilprocesa likuma⁶ (CPL) 23. pantā nesatur pakļautības jēdzienu klasiskā veidā, proti, jēdziena formulējumu “pakļautība ir ...”.

Analizējot CPL 23. pantu un pakļautības tiesību institūtu civilprocesa tiesībās, tiek norādīts, ka pakļautība ir civillietu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām subjektīvo civiltiesību aizsardzības institūcijām. Parasti likums katrai civillietu kategorijai nosaka vienu noteiktu tiesību aizsardzības institūciju, kam šīs civillietas jāizskata. No šī vispārējā noteikuma tiek pieļauti dažādi izņēmumi.⁷

Ņemot vērā, ka procesuālās tiesības ir salīdzināmas, administratīvās tiesas procesu regulējošo tiesību normu tvēruma noskaidrošanā var izmantot citu procesuālo tiesību zinātņu atziņas. Šajā ziņā vērā ņemama ir APL izstrādāšanas darba grupas tiesībpolitiskā izvēle veidot likuma C daļu, balstoties uz CPL projektu. Tas paver iespēju diezgan droši izmantot civilprocesuālo tiesību doktrīnu.⁸

Līdz ar to, ņemot vērā APL 121. pantā iekļautās tiesību normas pazīmes un iepriekš minēto par pakļautības jēdzienu civilprocesa tiesībās, secināms, ka pakļautības jēdzienu administratīvā procesa tiesībās varētu definēt tā: pakļautība ir administratīvo lietu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām tiesu iestādēm (jurisdikcijām) privātpersonu tiesību un tiesisko interešu aizsardzībā.

Administratīvās lietas izskatīšana ir saistīta ar lietas pakļautības un piekritības noteikumiem.⁹ Tādējādi, lai tiesas pieņemtais nolēmums būtu tiesisks, tiesai pareizi ir jāsaprot un jāievēro pakļautības un piekritības noteikumi, kā arī pareizi jānošķir pakļautība no piekritības.

Piekritības tiesību institūtu administratīvajā procesā tiesā regulē APL 122. pants un likuma “Par tiesu varu”¹⁰ 29. panta otrā daļa, kas nosaka, ka Administratīvās apgabaltiesas, administratīvās rajona tiesas, Rīgas pilsētas, Rīgas rajona un Siguldas tiesu rajonu teritorijas nosaka tieslietu ministrs. Turklāt tieslietu ministra 2004. gada 26. janvāra rīkojums “Par Administratīvās apgabaltiesas un Administratīvās rajona tiesas darbības teritoriju”¹¹ noteic, ka Administratīvās apgabaltiesas un Administratīvās rajona tiesas darbības teritorijā ietilpst visi Latvijas valsts teritoriālie iedalījumi.

Līdz ar likuma “Par tiesu varu” 29. pantu un tieslietu ministra rīkojumu tiek ierobežota piekritība un stingri noteikts, ka visas administratīvās lietas attiecīgi ir piekritīgas tikai Administratīvajai rajona tiesai un Administratīvajai apgabaltiesai.