ŽURNĀLS Citu pieredze

Jautājumu par to, vai pamattiesības iedarbojas uz tiesiskām attiecībām starp privātpersonām, pie mums, Vācijā, aplūko, izmantojot jēdzienu "pamattiesību horizontālā iedarbība" (Drittwirkung der Grundrechte). Dažādas teorijas par pamattiesību horizontālo iedarbību, kurās šeit neiedziļināsimies, mēģina pamatot vairāk vai mazāk spēcīgu privāttiesību subjektu saistību ar pamattiesībām. Pārdomas raisa ne tikai attiecības starp privāttiesību subjektiem, bet arī civiltiesību likumdevēja un civiltiesisko strīdu izlemjošo tiesnešu situācija. Taču rezultātā teorijas par pamattiesību horizontālo iedarbību pastāvīgi nosaka robežas privāttiesību subjektu saistījumam ar pamattiesībām un to veido vai nu pamattiesībām atbilstoša privāttiesību likumdošana, vai arī pamattiesībām atbilstoši tiesu spriedumi civiltiesiskajos strīdos.

Brīvības problēma un valstiska pamattiesību virzība

Atkarībā no tā, cik tālu atkāpjamies pamattiesību vēsturē un uz ko koncentrējamies, var pierādīt pamattiesību vienkāršu valstisku virzienu vai agrāko laiku diskusijā par brīvībām konstatēt atsauci uz tiesībām (to skaitā privāttiesībām). Imanuēls Kants privāttiesības aplūkoja saistībā ar principu par viena indivīda brīvības saskaņošanu ar cita brīvību.¹ Prūšu vispārējās zemes tiesības (Das Preußische Allgemeine Landrecht) sargāja cilvēka dabisko brīvību, "spēju meklēt un veicināt paša labklājību, nepārkāpjot citu tiesības".² Arī Karls fon Roteks (Carl v. Rotteck)³ skaidri runāja par brīvības problēmas daudzdimensionalitāti. Saskaņā ar to valstij kā tiesību institūtam "jāatzīst un jāsargā valsts pilsoņu brīvība [..] visās cilvēka darbības jomās kā personai piemītošas tiesības". Ja valsts "atturas pati iejaukties savu pilsoņu brīvību tiesībās, tai vēl jācenšas tās nosargāt arī pret tiem, kas mijiedarbojoties var apdraudēt cits citu". Fon Roteks to izskaidro šādi: valsts vairs nedrīkst pieļaut ne dzimtbūšanu, ne kaut ko līdzīgu. Bez tam ar gudriem likumiem un to rūpīgu pārvaldi valstij jāregulē vēl aizvien draudošā brīvības ierobežošana, proti, ļaunprātīga privātā un sabiedrības vara mājās un ģimenē.⁴

Fon Roteka uzskati piepildījumu rada Francijas 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā,⁵ bet laika gaitā privāttiesiskās attiecības aizvien vairāk izzuda no brīvību un pamattiesību diskusijas redzesloka. Tas saistāms ar pozitīvismu un to, ka izdevās veikt jaunas privāttiesību kodifikācijas, kas atbilstoši toreizējiem apstākļiem nodrošināja brīvību un vienlīdzību.⁶

Pamattiesību proklamēšana Eiro­-pas valstīs radās no "centieniem likumdošanā nostiprināt dabisko un prāta tiesību teorijas par valsts varas ierobežotību un indivīda neatņemamajām brīvības un vienlīdzības tiesībām".⁷ Ar šo proklamēšanu saistītais klasiskais pamattiesību jēdziens primāri bija indivīda status negativus sive libertatis, kas vēršas pret publisko varu, iedibina indivīda tiesības uz jomu, kas brīva no valsts, un ierobežo valsts iejaukšanās iespēju individuālajās tiesībās. Pamattiesību normām nebija jānosaka kritēriji vai robežas atsevišķu valsts pilsoņu savstarpējām tiesiskajām attiecībām; tās nebija vispārējs brīvības un vienlīdzības garants, garantijas nebija vērstas vai attiecināmas uz trešajām personām, tās bija brīvības un vienlīdzības garantijas, kas attiecināmas un vērstas uz valsti. Tas sniedzas līdz pat pamattiesību formulējumiem un klaji izpaužas Vācijas Pamatlikuma (Grundgestz) 1. panta trešajā daļā, kas noteic, ka pamattiesības ir saistošas tikai publiskajai varai.

Veimāras konstitūcija (Weimarer Reichsverfassung) arī garantēja pamattiesību aizsardzību pret valsti. Veimāras konstitūcijas 118. panta pirmās daļas otrajā teikumā un 159. panta otrajā teikumā bija divi ievērības cienīgi izņēmumi par vārda brīvību un biedrošanās brīvību, kas expressis verbis tika sargātas pret nevalstiskām "sociālām varām". Šie izņēmumi apstiprina likumu par citādi valstiski virzīto pamattiesību raksturu. Vīriešu un sieviešu vienlīdzība turpretim tika attiecināta tikai uz valsts pilsoņa tiesībām un pienākumiem (Veimāras konstitūcijas 109. panta otrā daļa) un neietekmēja laulību un ģimenes tiesības. Pēdējie minētie piemēri no Veimāras konstitūcijas skaidri parāda, ka dažas pamattiesības attiecas arī uz civiltiesībām un, pamatojoties uz pamattiesību spēku tiesību normu hierarhijā, kāds tām piemīt saskaņā ar Pamatlikumu (Pamatlikuma 1. panta trešā daļa un 20. panta trešā daļa), iespaido civiltiesības.