Šā raksta pamatā ir tiesību zinātņu praktiķu vidū pastāvošais strīds par to, vai lietās par laulības šķiršanu vai neesamību ir pieļaujams tiesā mutvārdu pieteikumā izteiktais pilnvarojums un vai šādos gadījumos ir nepieciešama notariāli apliecināta pilnvara.
Pilnvarojuma institūts tā vēsturiskā skatījumā ir cieši saistīts ar īpašuma darījumu aprites attīstību, ar tiesisko attiecību pilnveidošanu, kas ir nosacīts ar indivīda nespēju izmantot paša darbības, tādējādi lūdzot trešās personas palīdzību.
Romiešu tiesībās ar pilnvarojumu (mandatum) saprata līgumu, kura noslēgšanas rezultātā viena persona pieņēma tai uzticētās darbības izpildi.1 Mūsdienās pilnvarojuma institūts atšķiras no romiešu tiesībās noteiktā un pilnvarojumu saprot jau kā vienpusēju aktu, kur netiek prasīta pilnvarotā piekrišana darboties pilnvaras devēja vārdā.
Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Vienlaikus Civilprocesa likuma 82. panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās personas lietas tiesā var vest pašas vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību. Aizstāvot savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, personai ir tiesības izvēlēties savu pārstāvi.2
Civiltiesībās pastāv vairākas pārstāvības definīcijas, proti, pārstāvība ir tāda likumā, statūtos vai līgumā paredzēta vienas personas darbošanās citas personas interesēs, kuru tā veic šīs citas personas vārdā un kura šai citai personai rada tiesiskas sekas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes